Īrija: Arhetipiskā PB sistēma
Kopš neatkarības iegūšanas 1922. g. Īrijas Republika izmanto PBS (proporcionālo Balsu Sistēmu). Kad jaunā Īrijas valsts akceptēja šo vēlēšanu sistēmu, vietējās politiskās elites pārstāvji atbalstīja proporcionālās pārstāvniecības ieviešanu, jo viņi ticēja tās taisnīgumam. Arī aizejošie briti atbalstīja SPP (Sarakstu Proporcionālo Sistēmu), nevis MP, jo viņi vēlējās aizsargāt protestantus, kuri tolaik sastādīja 5% no iedzīvotāju skaita.
PBS sistēma tika ierakstīta tagadējā (1937. g.) Konstitūcijā, un tā nevar tikt mainīta bez tautas nobalsošanas. Parlamenta locekļus ievēl no apgabaliem ar trim, četriem, vai pieciem pārstāvjiem.Sistēma vienmēr ir devusi augstas pakāpes proporcionalitāti, un visas partijas ir tikušas pārstāvētas, izejot no to atbalsta, liela vai maza, lielās partijas ir ieguvušas tikai mazliet lielāku pārstāvniecību. Piemēram, Fianna Fail jau sešdesmit gadu ir lielākā partija, kas piedalās vēlēšanās, tā ir caurmērā ieguvusi 45% balsu pēckara vēlēšanās, un 48% vietu, bet trešā lielākā partija, Darba Partija, ir caurmērā ieguvusi 12% balsu un 11% vietu.
Kā jau vairumā citu valstu parlamentos, arī Īrijas parlamenta deputāti ir galvenokārt profesionāļi, un strādnieku šķiras pārstāvju ir maz. Sievietes arī tiek pārstāvētas maz, kaut gan 1997. g. sieviešu īpatsvars, 14%, bija lielākais valsts vēsturē. Īrijas Republiku nevar uzskatīt par etniski sašķeltu, un tāpēc jautājums par etnisko grupu pārstāvniecību nav aktuāls. Pretēji sākotnējām prognozēm Protestanti nav centušies iegūt atsevišķu pārstāvniecību, bet ir balsojuši par galvenajām partijām.
Balsošana ir vienkārša: vēlētāji tikai atzīmē sev tīkamo kandidātu, rakstot uz biļetena pie viņa vai viņas vārda1, un tāpat atzīmē otro, trešo izvēli, utt. Apmēram 2/3 vēlētāju no vēlētāju pirmajām izvēlēm iegūst mandātus, bet apmēram 20% balsu netiek izmantotas gala iznākumam.
Parlaments Dail ko ievēl ar
PBS, ir ārkārtīgi svarīgs Īrijas politiskajā sistēmā. Valdības sastādīšanai ir vajadzīga Dail vairākuma atbalsts, un valdība var krist, ja tā šo atbalstu nesaglabā.Īrijai nav bijušas problēmas valdību efektivitātes un stabilitātes jautājumos. Daudzus gadus vienpartejiska valdība, ko sastādīja lielākā partija (Fianna Fail), bija norma, laiku pa laikam parādījās koalīcijas, ko veidoja divas citas galvenās partijas. Pēdējā laikā Fianna Fail popularitāte ir kritusies un ir tikušas izveidotas dažas mazākas partijas, tātad koalīciju valdības ir kļuvušas par ierastām. Kopš 1989. g. katra no piecām lielākajām partijām, t.i., katra partija, kas iegūst vairāk nekā 2% balsu vēlēšanās, ir atradusies valdībā vismaz divus gadus. Izveidotās valdības mēdz būt samērā ilglaicīgas -- tās darbojas caurmērā apm. trīs gadus. Dail(a) procedūras balstās uz Vestminsteras parauga, kas ļauj valdībām pieņemt likumus bez reālām iespējām opozīcijai iespaidot likumdošanu.
Kas attiecas uz polītisko atbildību, ir relatīvi viegli gāzt valdību; visās vēlēšanās no 1973.g. līdz 1997.g. promejošā valdība nespēja atjaunot savu statusu. Vēlētājiem ir savi vietējie pārstāvji: attiecība starp parlamenta pārstāvjiem un iedzīvotāju skaitu it samērā augsta -- apmēram viens pārstāvis uz katriem 20 000 cilvēkiem, un apgabalu apjoms ir mazs (pieci deputāti vienam apriņķim ir visaugstākais skaits). Parlamenta locekļi ir labi pazīstami vēlētājiem savā reģionā. Nepastāv iespēja atsaukt ievēlētos deputātus.
Kritika, kas vērsta pret
PBS, apgalvo, ka tā veicina starppartiju fragmentāciju, bet tomēr īru partijas mēdz relatīvi saglabāt koalīcijas, kaut gan arī vienas partijas kandidāti savstarpēji konkurē. Reti gadās tā, ka kādas partijas pārstāvji parlamentā novēršas no partijas līnijas. Politiskā kultūra Īrijā ir stiprā Lielbritānijas ietekmē, un uzvarētājs iegūst visu pieeja, kas raksturo Vestminsteres stila valdīšanas sistēmas, Īrijā saglabā savas stingrās pozīcijas.Tas, ka Īrijas sabiedrībā nav etnisko plaisu vai kādu citu smagu šķelšanos, nozīmē, ka ieganstus, kuru dēļ partijām vajadzētu meklēt atbalstu ārpus savām vēlētāju bāzēm, Īrijas paraugā nevar atrast. Tomēr būtu jāņem vērā Ziemeļīrijas piemērs, kur pastāv lielas nacionālās un etniskās plaisas, galvenokārt tā ir reliģiska rakstura plaisa starp katoļiem un protestantiem, kuru izmanto daudzām
PBS vēlēšanām. Šajā gadījumā lielākās partijas gūst atbalstu pārsvarā no vienas vai otras kopienas, un tās neredz ieganstu atbalsta meklēšanai pretējā nometnē. Varētu pat teikt, ka partijas, kas cenšas gūt atbalstu abās kopienās, parasti negūst panākumus. PBS sistēmu atbalsta, jo tā tiek uzskatīta par taisnīgu tādēļ, ka tā nodrošina proporcionālo pārstāvniecību, un tādēļ, ka sistēma dod vēlētājiem iespēju izvēlēties starp pārstāvjiem, ierindojot kandidātus viņu izvēlētā secībā gan starp partijām, gan atsevišķas partijas ietvaros. Kaut gan vēlētāju vairākums balsojot pieturas pie partiju līnijām, tas nav obligāti, un ievērojams vēlētāju skaits balso pa ģeogrāfisko līniju; t.i., viņi augstāk vērtē tos kandidātus, kuri ir no viņu reģiona, vienalga kāda būtu kandidāta pārstāvētā partija. Pēc Fianna Fail ierosinājuma divreiz tika rīkota tautas nobalsošana ar mērķi atvietot PBS ar britu MP sistēmu. Abos gadījumos vēlētāji nobalsoja par PBS sistēmas saglabāšanu; 1959.g. pārsvars bija mazs, bet 1968.g. liels.Un tomēr
PBS tiek kritizēta par to, ka tā veicina dedzīgu cīņu starp kandidātiem, īpaši starp vienas un tās pašas partijas pārstāvjiem. Vairākums Fianna Fail kandidātu zaudē citiem Fianna Fail kandidātiem, nevis citu partiju kandidātiem (Fianna Fail ir Īrijas lielākā partija). Tāpēc daudzi deputāti argumentē, ka PBS viņus spiežż pavadīt pārāk daudz laika, reaģējot uz vietējām un individuālajām savu vēlētāju pretenzijām, kas ir nepieciešams viņu politiskai izdzīvošanai, bet tas savukārt nodara zaudējumus nacionālajam un parlamentārajam darbam. Tiek arī apgalvots, ka cita vēlēšanu sistēma vārdzinot šo ciešo saiti starp parlamenta deputātiem un viņu vēlētājiem, tādējādi mazinot vajadzību būt tādā veidā atbildīgiem vietējo vēlētāju priekšā, varētu pievilināt politikai spējīgākus un labākus cilvēkus.