Kanādas vēlēšanu sistēmas pētījums

Kad 1867. g (tajā pašā gadā, kad Lielbritānija palielināja vēlētāju loku līdz 10% no iedzīvotāju skaita) trīs no atlikušajām Lielbritānijas kolonijām Ziemeļamerikā apvienojās federācijā, jaunā Kanādas Domīnija dabiskā kārtā pieņēma britu demokrātijas tradīcijas. Kanādas jaunās valsts dibinātāji, atšķirībā no viņu Austrālijas līdziniekiem, divas paaudzes vēlāk necentās izzināt, vai britu MP (‘Mandāts pirmajam’) sistēma ir piemērota plašai zemei ar attāliem reģioniem. Kaut arī, kad šī gadsimta sākumā rietumu provinces pievienojās federācijai, eksperimenti notika vietējā un provinču līmenī, tie (eksperimenti)nebija ilglaicīgi. Šodien ne tikai 301 Parlamenta deputātus, bet arī desmit provinču un divu teritoriju parlamentus ievēl MP sistēmas ietvaros. Federālā vēlēšanu sistēma vēl jo vairāk tuvinājās tīrai MP sistēmai, kad daži divmandātu apriņķi tika pakāpeniski likvidēti.

MP piemērotība Kanādai tiek uztverta kā pati par sevi saprotamu daļēji tāpēc, ka vairums kanādiešu no ārzemju sistēmām pazīst tikai Amerikas un Apvienotās Karalistes variantus. Bet arī šis iemesls neizskaidro to, kāpēc valsts, kas tik daudz ir nodarbojusies ar konstitucionālām reformām, nav bijusi atvērta vēlēšanu sistēmas reformai – jo īpaši tāpēc, ka esošā sistēma ir izraisījusi tik daudz anomāliju. Tas nenozīmē, ka vēlēšanu sistēmas pārmaiņas nebija ierosinātas, tās vienkārši nekad nav tikušas tālāk politiskajā arēnā. 1979. g. Pepina-Robartsa Ziņojums no Darba Grupas Kanādas Vienotībai ieteica, ka 20% no apakšpalātas (House of Commons) mandātiem būtu pēc proporcionalitātes principa jāiesniedz partijām un tām provincēm, kuras netika proporcionāli pārstāvētas. Kreisā Jaunā Demokrātiskā Partija, kura ar MP bija vismazāk proporcionāli pārstāvēta, arī ieteica izmaiņas. Bet, kad Trudo (Trudeau) valdība bez paskaidrojumiem noraidīja Pepina-Robartsa ziņojumu, vēlēšanu reformas plāni apakšpalātā tika nobīdīti malā.

Fakts, ka reformas nebija iekļautas politiskajā ‘dienas kārtībā’ kļuva saprotams desmit gadu vēlāk, kad Pjērs Lortjē, kurš vadīja Karalisko Komisiju par Vēlēšanu Reformu un Partiju Finansēšanu, ko Mulronija valdība izveidoja 1990. g., skaidri pateica, ka mainīt vēlēšanu sistēmu kā tādu ir ārpus Komisijas kompetences. Pārrunas par vēlēšanu reformu valsts likumdošanas institūcijās pārsvarā nozīmēja Rietumu provinču projektu par Parlamenta augšpalātas pārvēršanu Senātā apspriešanu, no iecelta uz ievēlētu sastāvu. Bet, kad Senāta reformas ideja pagaisa kopā ar Konstitūcijas labojuma mēģinājumu tautas nobalsošanā 1992. g., šī iespēja ieviest citu sistēmu nekā MP kļuva nerealizējama

Ironiskā kārtā sagrozītās MP sekas apakšpalātā kopā ar kanādiešu tendenci politiski identificēties pa reģionālai līnijai, nekad nav bijušas lielākas nekā iepriekšējās divās vēlēšanās. 1993. g. vēlētāji balsoja pret valdošajiem Progresīviem Konservatīviem (PKP), bet vēlēšanu sistēma gandrīz iznīcināja Kanādas vecāko partiju. Proporcionālā sistēmā, PKP būtu guvusi 46 no 295 mandātiem – bet ar MP tā ieguva tikai divus! Pretstatā divas reģionālas partijas, Kvebekiešu Bloks un Reformu Partija, kas saņēma 13,5 un 19% vēlētāju balsu katra, ieguva 54 un 52 mandātus.

1997. g. no 301 vietām Parlamentā liberāļi ieguva 155, reformisti -- 60, Kvebekiešu bloks -- 44, Jaunā demokrātiskā partija (JDP) -- 21 un konservatīvie -- 20. Ja mandātus izsniegtu pēc patiesā spēku samēra vēlētāju starpā, konservatīvie būtu trešajā vietā ar 58 mandātiem, tieši aiz reformistiem ar 59, bet NDP iegūtu un kvebekieši zaudētu – katrai tiktu 33 vietas, un liberāļiem būtu 118. Divas trešdaļas liberāļu mandātu nāca no Ontario provinces, reformisti dominēja rietumos, un Kvebekiešu bloks, protams, pārstāvēja Kvebeku – kā izteicās žurnāls "The Economist", sadalot Kanādu četrās daļās, ar iznākumu, ko Kanādas vērotāji sauca par ‘Varavīksnes Parlamentu’. Ja vietas būtu dalītas proporcionāli, liberāļiem, konservatīviem un JDP būtu mandāti no visām provincēm, un reformistiem no visām izņemot Kvebeku. Tas pat neminot to, ka ar PPS partijām būtu bijis vērts censties iegūt balsis ārpus viņu tradicionālām bāzēm – konservatīvie būtu vairāk centušies pievilkt vēlētājus rietumos, bet JDP un reformisti Kvebekā. Var pat pieņemt, ka tikai drusku vairāk par 2/3 balsotājiem piedalījās vēlēšanās tāpēc, ka daudzos iecirkņos tikai viens vai divi kandidāti bija ar izredzēm, un pārējo atbalstītāji tātad principā tika izslēgti no procesa.

Mēdiji, komentētāji pieprasīja proporcionālāku sistēmu, un konservatīvie – arī, taču bez īpašām cerībām. 1997. g. novembrī JDP deputāts iesniedza privātu likuma ierosinājumu, aicinot Parlamentu principā atbalstīt PPS un sastādīt komisiju ar visu partiju pārstāvniecību, konsultējoties ar tautu par šo jautājumu un pieņemot konkrētus ieteikumus, kas tad tiktu nodoti visiem kanādiešiem tautas nobalsošanai. Bet, tāpat kā citiem privātiem likumu ierosinājumiem, arī šim nav nekādu turpmāku izredžu. Politiķi Kanādā uzskata vēlēšanu reformu par neiespējamu un nevēlās tajā ieguldīt savu politisko kapitālu.

Lai gan MP sistēmas ietvaros ir tikušas izveidotas vairākuma valdības, tendence MP sistēmai polarizēt politiku un neveicināt kompromisus nav noteikti nesusi Kanādai labumu. Var domās apsvērt, kas būtu noticis, ja vienīgais nesenais mēģinājums provincē ieviest vēlēšanu sistēmas reformu būtu bijis sekmīgs. Mēģinājums notika Kvebekā astoņdesmito gadu sākumā, kad pētnieciska komisija ieteica pieņemt reģionālu sarakstu PPS sistēmu. Ierosinājumu atbalstīja Kvebekas kabinets, bet opozīcija to neatbalstīja, un pat valdošo partiju vadība to neierosināja izskatīt provinces parlamentā. Ja tas tiktu pieņemts, spēka samērs tagad piederētu tām partijām, kas vēlās izmaiņas, bet grib kompromisu un nevis neatkarību, ko atbalsta Kvebekiešu Partija.

Vienīgās reformas, kas ir tikušas iekļautas politiskā darba kārtībā ir bijušas izmaiņas Rietumu provincēs, kas ļauj atsaukt deputātus. Bet īstas reformas var laikam sagaidīt tikai tad, ja Kanāda atkal sekotu Lielbritānijas piemēram. Ja Lielbritānija ir gatava nopietni apsvērt sistēmas maiņu, ko pārmantoja Kanāda – varbūt arī pēdējā tai sekos.

[citi piemēri]