Klasiskā MP (‘Mandāts pirmajam’) sistēma ar vienmandātu apgabaliem, ko tik bieži saista ar Lielbritāniju, īstenībā tika plaši pielietota Vestminsteres vēlēšanās tikai no 1884. līdz 1885.g., veselus piecdesmit gadus pēc Pirmā Reforma Akta 1832. g., ar ko Apvienotajā Karalistē sākās pārstāvnieciskā demokrātija. Līdz 1867. g. Britu apakšpalātas (House of Commons) pārstāvjus pārsvarā ievēlēja divmandātu iecirkņos ar Bloka balsošanas sistēmu (BBS), vairojot ‘vietu prēmēšanu’ lielākajām partijām. Otrais Reformu Akts 1867. g. ieviesa Ierobežoto Balsojumu (kad elektoriem bija par vienu balsi mazāk nekā izsniedzamo mandātu skaits) 43 apakšpalātu vietām no 13 trīsmandātu apgabaliem un vienai no četru mandātu apgabala.

Trešais Reformu Akts 1884-85. g. atcēla šos Ierobežotā Balsojuma mandātus un pieņēma MP par dominējošo sistēmu. Pat šodien, par spīti Vestminsteres reputācijai, kā MP dzimtenei, sistēma netiek izmantota visā Karalistē. Pēc 50 gadu prombūtnes, 1973 g. PBS atgriezās Ziemeļīrijas vietējās vēlēšanās, kad tika meklēti veicinoši apstākļi nacionālistu un unionistu kopienu samierināšanai kā arī apstākļi, kas palīdzētu mērenajam centram un garantētu pietiekošu pārstāvniecību katoļu minoritātei (skat. ‘PBS’). Tajā pašā gadā PBS tika pielietota, lai ievēlētu bēdīgi slaveno Stormontas Asambleju, ko izveidoja, lai dotu Olsteras iedzīvotājiem zināmu pašpārvaldi. Gandrīz ceturtdaļgadsimtu vēlāk, 1996. g. maijā, jaunu veidojumu, Ziemeļīrijas Miera Forumu, ievēlēja ar PPS, lai izveidotu pārstāvniecisku institūciju (skat. ‘SPP’). Deviņdesmit Foruma locekļus ievēlēja astoņpadsmit PPS piecmandātu apriņķos, bet 10 pēc vispārējā balsu skaita veiksmīgākās Olsteras partijas ieguva šajā asamblejā vēl divus mandātus katra. Kopš 1979. g. Ziemeļīrijas trīs Eiroparlamenta deputātus ievēl ar PBS, bet Lielbritānijas 84 angļu, skotu un velsiešu pārstāvjus Eiroparlamentā ievēl ar MP sistēmu.

Vēlēšanu sistēmu daudzveidības palielināšanās Karalistē ir nozīmējusi to, ka visos valdības līmeņos pieaug debates par reformu. 1997. g. jūlijā Tonija Blēra vadītā jaunā Darba Partijas valdība paziņoja, ka tā izvirzīs likumdošanu, kas mainītu Eiropas Parlamenta vēlēšanas uz sarakstu PPS sistēmu Anglijai, Skotijai un Velsai, bet nemainītu Ziemeļīrijas PPS PBS sistēmu. Arī skotu un velsiešu asamblejas, ja tās apstiprinās skoti un velsieši 1997. g. tautas nobalsošanā, tiks ievēlētas ar Jaukto locekļu proporcionālo sistēmu, kas saglabās MP vietas tagadējos Vestminsteres vienmandātu apriņķos, taču ieskaitot ar PPS apriņķu sarakstus, kas kompensēs vispārējai neproporcionalitātei vismaz daļēji. Velsas Asamblejai būs 40 MP vienmandātu vietas un 20 sarakstu PPS vietas, bet Skotu Asamblejai – 73 MP vietas un 56 sarakstu PPS vietas. Sliekšņi nav noteikti, bet Velsas Asamblejas gadījumā partijai praksē vajadzēs drusku zem 5% vēlētāju vispārējo atbalstu, lai iekļūtu Asamblejā, kamēr Skotijā vajadzēs daudz mazāk – apm. 1,5% no kopējā balsu skaita. Ir arī vērts pieminēt, ka fabiāņi (ietekmīgs institūts, kas saistīts ar Darba Partiju) ir ieteikuši PBS pašvaldību vēlēšanām. Tomēr ir maz ticams, ka vēlēšanu sistēmas reforma pašvaldībām notiks šī parlamenta laikā – daļēji tāpēc, ka valdības darba kārtība konstitucionālām reformām jau tā pat ir pieblīvēta.

Bet galvenais reformu fokuss joprojām ir centrēts uz apakšpalātas (House of Commons), un šī raksta tapšanas laikā liekas, ka Lielbritānija ir tuvāk izmaiņām tās MP sistēmai nekā jebkad kopš 1917. g. Togad ierosinājums ieviest Alternatīvo Balsojumu (AB) divām trešdaļām parlamenta mandātiem un PBS atlikušajai trešdaļai tika kā likumprojekts noraidīts tikai ar mazu pārsvaru, augšpalātai (House of Lords) un apakšpalātai nonākot strupceļā. Otrs mēģinājums pāriet uz AB tika noraidīts 1931. g., un tikai septiņdesmitajos gados vēlēšanu sistēmas reforma atkal kļuva aktuāla britu politiskā darba kārtībā. 1976. g. Hansarda Komisija par Vēlēšanu Reformu, ko vadīja bijušais konservatīvo kabineta ministrs Lords Bleiks, ieteica parlamentārām vēlēšanām Jaukto locekļu proporcionālo sistēmu (JLP)– ¾ deputātus ievēlētu ar MP sistēmu, bet ¼ ar reģionāliem PPS sarakstiem. Sarakstu PPS izskaitļošana notiktu nacionālā līmenī, un šīs vietas kompensētu neproporcionalitāti vienmāndātu iecirkņu mandātos.

Pēc četriem Darba Partijas zaudējumiem pēc kārtas (1979., 1983., 1987, un 1992. g.), agrāk viengabalainā leiboristu atbalstā MP sistēmai sāka parādīties plaisas, un 1990. g. vadība sastādīja komisiju reformas iespēju pētīšanai, ko vadīja Profesors Raimonds Plants. Planta Ziņojums (1993. g.) ieteica pāriet uz AB (Alternatīvajā Balsojuma) līdzīgu sistēmu. Kaut gan šo priekšlikumu nekad oficiāli nepieņēma opozīcijas Darba Partija, leiboristi tomēr pieņēma savā programmā to, ka viņi rīkos tautas nobalsošanu par vēlēšanu sistēmas maiņu, ja viņi atgriezīsies pie varas. Šai programma pieņēmās spēkā, kad leiboristi un liberāldemokrāti (kas visu laiku nemainīgi pieprasīja PPS) izsludināja vienošanos par konstitucionālām reformām pirms 1997. g vispārējām vēlēšanām.

Pirmais pakāpiens tautas nobalsošanas procesā būs neatkarīgas komisijas izveide. Tai būs uzdots izpētīt, kuru sistēmu pasniegt kā alternatīvu esošai MP sistēmai biļetenos. Jaunā valdība ir paziņojusi, ka alternatīva būs ‘PPS sistēma’, bet nav skaidrs vai tas izslēdz tādu mažoritāro alternatīvu kā Alternatīvais Balsojums un Suplementārais Balsojums apspriešanu (kaut gan akadēmiski neuzskata šos par PPS sistēmām). Tiek domāts, ka tautas nobalsošana varētu notikt laikā līdz 1999. g., lai nākamās vispārējās vēlēšanas varētu norisināties jaunās sistēmas ietvaros, 2001. vai 2002. g.

Droši vien debates par reformām apakšpalātas deputātu ievēlēšanā atspoguļos debates par MP pretēji PPS, kas ir daudzu diskusiju pamats, kad runa iet par britu konstitucionālo praksi 20. gadsimtā. Kritika, kas vērsta pret MP sistēmu, ir tikusi vairākkārt un dažādi atkārtota. Pirmkārt, MP dēļ Apvienotā Karalistē ir dažkārt bijuši ārkārtīgi neproporcionāli rezultāti, kad mazākas partijas ir saņēmušas daudz mazāk mandātu nekā viņu balsu kopskaita procents – un bijušas arī situācijas, kad ‘zaudējoša’ partija balss skaitā ir kļuvusi par uzvarējošo partiju vietu dēļ, un tādēļ veidojusi valdību.

Liberālā Partija, Liberāli-Sociāldemokrātiskā Apvienība, un Liberālie Demokrāti ir visvairāk cietuši – kaut gan pēdējās četrās vēlēšanās procentuālā starpība starp trešajai partijai nodotām balsīm un mandātiem ir samazinājusies. 1983. g., Liberālā-SDA ieguva 25,4% no balsīm, bet tikai 3,5% mandātu. 1987. g., Apvienība guva 22,6% balsu, bet -- 3,4% vietu. 1992. g. jaunizveidotie Liberāldemokrāti ieguva 17,8% balsis un 3,1% vietu, bet 1997. g., izmantojot smalkākus kampaņas paņēmienus, vēršoties pie specifiskiem vēlētājiem, un tāpēc, ka Karalistē tolaik bija stiprs pretkonservatīvs vilnis, ieguva 6,5% vietu ar 16,7% balsu. Tas, ka MP sistēmā jaunām partijām iet smagi, rāda arī 1989. g. Eiroparlamenta vēlēšanas, kad Zaļā Partija Karalistē ieguva 15% balsu, bet neieguva nevienu mandātu. Otrā anomālija – kad viena partija iegūst visvairāk balsu, bet nonāk opozīcijā – ir gadījusies divas reizes pēckara laikā. 1951. g. Darba Partija ieguva visvairāk balsu, bet konservatīvie vairāk vietu, un savukārt izveidoja valdību; bet 1974. notika otrādi.

Vēl viena spēcīga kritika, kas vēršas pret britu MP sistēmu, ir tās nespēja pārstāvēt valsti atbilstoši etniskai un dzimumu struktūrai. Līdz 1997. g-am. mazāk nekā 10% britu deputātu bija sievietes, kaut gan pēc tam Darba Partijas dedzīgais atbalsts sieviešu kandidātiem un leiboristu lielā uzvara sieviešu skaitu parlamentā palielināja līdz 18,1%. Bet etniskās minoritātes Lielbritānijā ir joprojām maz pārstāvētas. Pirms 1987. g. gandrīz visi parlamenti sastāvēja tikai no baltās rases pārstāvjiem, un togad ievēlētie četri melnādainie un indiešu izcelsmes pārstāvji sastādīja tikai 0,5% no parlamenta kopskaita. Kamēr nēģeru un aziātu pārstāvniecība ir pieaugusi pēdējās trīs vēlēšanās, to skaits parlamentā ir daudz zemāks nekā viņu procentuālais skaits Karalistes iedzīvotāju starpā vispār.

MP pretinieki arī kritizē destabilizējošās pārmaiņas ekonomikā, kad no 1945. līdz 1979. g. nomainījās konservatīvo un leiboristu valdības, bet konservatīvo astoņpadsmit nepārtrauktie valdīšanas gadi (1979-1997. g.) un Darba Partijas virzība uz ekonomikas mēreno centru ir vājinājusi šo argumentu. Visbeidzot, daži PPS atbalstītāji ir apstrīdējuši to, ka MP veido stipras ģeogrāfiskas saites starp vēlētāju un pārstāvi. Šie atvalstītāji uzsver, ka daudzas ‘drošas’ konservatīvo un leiboristu vietas ir īstenībā ‘sapuvuši apcirkņi’, kur deputātiem nav ne mazākā mudinājuma būt pieejamiem, un ka daudzas pilsētas Karalistē ir tagad tik ļoti pakļautas Darba Partijai, ka citu partiju atbalstītāji būtībā ir bez pārstāvniecības.

Tomēr MP sistēma Lielbritānijā tiek aizstāvēta tāpēc, ka tajā ir vienmandātu iecirkņi un sistēma veicina divpartiju modeļa izveidi. Esošās sistēmas atbalstītāji uzskata vienmandāta iecirkņu principu par svētu un argumentē, ka šīs attiecības starp vēlētāju un pārstāvi ir britu demokrātijas pamats. PPS pretinieki arī aizrāda, ka gandrīz visas valdības tikai ar vienu izņēmumu pēckara periodā ir bijušas vienpartiju valdības. PPS pretinieki paredz, ka no PPS izrietošās koalīcijas valdības destabilizēs valsti. Viņi arī aizrāda, ka MP novērš lielo partiju fragmentāciju (piem., Konservatīvās Partijas sadalīšanos ‘par’ un ’pret-’ eiropiskos spārnos.) Visbeidzot, MP tiek slavēta par to, ka ar tās palīdzību tādām ekstrēmistu partijām kā Nacionālai Frontei un Britu Nacionālai Partijai netiek dota vieta uz politiskās skatuves.

Reformas iespējas Britu MP sistēmai parlamentārām vēlēšanām ir vēl arvien neprognozējamas. Patlaban šķiet, ka notiks tautas nobalsošana, bet nav skaidrs, vai britu vēlētāji atbalstītu pāreju uz PPS. Sabiedriskie pētījumi starp 1992. un 1997. g. nav devuši vienlīdzīgus rezultātus. Dažreiz tie rāda lielu atbalstu pārmaiņām, citreiz vēlētāju vairākuma vēlmi paturēt MP. Valdošās Darba Partijas nostāja laikam būtu izšķirošā. Dedzīga kampaņa pret pārmaiņām, kurā iesaistītos konservatīvie, droši vien liktu PPS alternatīvai izgāzties, bet stipra leiboristu kampaņa pārmaiņām (ar liberāldemokrātu atbalstu) droši vien ļautu vēlēšanu reformām īstenoties. Ja Lielbritānija maina savu sistēmu, un Skotijā un Velsā tiek izveidotas asamblejas, tad līdz 20. gs. beigām Apvienotajā Karalistē varētu darboties sešas atšķirīgas vēlēšanu sistēmas nacionālajā, vietējajā, un Eiroparlamentārā līmenī.

[citi piemēri]