Malta: PBS ar grozījumiem

PBS (Pārceļojošo Balsu Sistēma) ir Maltas vēlēšanu sistēma kopš 1921. g., jau ilgu laiku pirms šī mazā Vidusjūras salu valstiņa 1964. g. ieguva neatkarību no Lielbritānijas. Kaut gan Malta pēc tam pārvērtās par republiku, atvietojot Ģenerālgubernatora (Karalienes pārstāvja) amatu ar Prezidenta krēslu, tā tomēr paturēja Vestminsteres tipa parlamentāro demokrātiju. Konstitūcija nosaka, ka Maltas Pārstāvju Palātā deputātus ievēl pēc ‘proporcionālā PBS principa’. Garākais parlamenta pilnvaru laiks ir pieci gadi, kaut gan parlamentu var atlaist jau agrāk. Neskaitot vietējas padomes ko ieviesa 1993. g., nepastāv citi vēlēti amati. Vietējo Padomju locekļus arī ievēl ar PBS.

Parlamenta vēlēšanu ietvaros valsts patlaban ir sadalīta 13 apgabalos, katrs apmēram ar tādu pašu iedzīvotāju skaitu kā citi. Atšķirībā no Īrijas, katrs apriņķis ievēl vienādu deputātu skaitu – piecus; parlamentā tātad ir 65 vietas (neņemot vērā ‘prēmētas’ vietas). Katra vieta tātad pārstāv apm. 4 200 vēlētāju. 1996. g. kvota, lai iegūtu mandātu, svārstījās no 3 245 līdz 3 519 balsīm. Kandidāti drīkst vienlaicīgi kandidēt divos apgabalos. Ja kāds iegūst vietu abos, viņam no vienas ir jāatsakās, un vakanto vietu tad aizpilda nevis ar vēl vienām vēlēšanām, bet pielietojot PBS procedūras vispārējo vēlēšanu biļeteniem, t.i., piešķirot atteikušos kandidātu balsis pārējiem.

Biļetenos kandidātu vārdi ir alfabētiski sakārtoti partiju blokos. Vēlētāji izsaka izvēli, numurējot kandidātu vārdus. Nav obligāti jānumurē visi, un nav arī visiem izvēlētiem kandidātiem jābūt no tās pašas partijas. Lai balss tiktu ieskaitīta, vienīgais noteikums ir vismaz viena izvēle (atzīmēta ar numuru ‘1’). Atšķirībā no Austrālijas vēlētājiem, Maltas vēlētājiem nav iespējas balsot par visu sarakstu, un partijas arī neveic noteiktu kandidātu sarindošanu secībā.

Maltas pieredzi ar PBS raksturo trīs vērā ņemamas īpašības:

Pirmā ir tā, ka kaut gan PBS var izmantot arī kā bezpartejisku vēlēšanu metodi, Maltas vēlēšanās raksturo partejiskums. Vēlētājiem patīk izdevība, balsojot šķērsot partiju līnijas, bet prakse šī iespēja tiek izmantota maz. Tikai viens procents balsu pāriet citu partiju kandidātiem.

Otra īpašība ir tā, ka abas galvenās partijas mēdz iekļaut sarakstos daudz vairāk kandidātu nekā varētu iegūt mandātus. To var daļēji izskaidrot ar lojalitātes pazīmēm vēlētāju izvēlē. Acīmredzot, partijas nebaidās zaudēt balsis pārnominēšanas rezultātā, jo balsu sakārtojums mazāk populāriem partiju kandidātiem galu galā pāries citiem partijas kandidātiem. Tai pašā laikā garāks un daudzveidīgāks saraksts var partijai palīdzēt piesaistīt vairāk vēlētājus. Pašiem kandidātiem tas, protams, nozīmē, ka viņiem viņu pašu partijā ir ārkārtīga sāncensība un ka viņiem vajag daudz strādāt, lai piesaistītu un paturētu vēlētāju atbalstu. Lai iegūtu un paturētu mandātu, politiķim ir jāizveido un jāuztur personīga vēlētāju bāze, bet, tāpēc ka balsošana notiek slepeni, un kandidāts tātad nevar identificēt savus atbalstītājus, viņam vai viņai ir izdevīgi kļūt populāram plašākā lokā. Tāpēc starp pārstāvjiem un viņu vēlētājiem ir ļoti tuvas attiecības. Vēlētāji var arī vērsties pie vairākiem deputātiem katrā apriņķī. Tādēļ, ka vismaz viens loceklis no katras galvenās partijas katrā apriņķī tiek ievēlēts, vēlētājiem ir arī izvēle starp partijām, vēršoties pie to pārstāvjiem.

Trešā svarīgā īpašība ir tā, ka mūsdienu Maltā pastāv bezmaz vai tīrā divpartiju sistēma. Tas patiesi ir retums proporcionālās sistēmās, kurās mazām partijām ir mazāk šķēršļu. Tas, kāpēc trešajiem spēkiem, kuri tomēr eksistē, nav veicies vēlēšanās, nav skaidri saprotams. Bet situācijas sekas ir skaidras: ja divu partiju deputātus ievēl parlamentā ar nepāra vietu skaitu, viena no tām veidos vairākumu un tātad arī valdību. Maltas galvenās partijas Maltiešu Darba Partija (MDP) un Nacionālistu Partija (NP) ir gandrīz vienmērīgi populāras, un tātad tās ir sīvi konkurenti. Tas nozīmē, ka pat mazas svārstības balsu-vietu proporcijās var stipri ietekmēt vēlēšanu iznākumu un tātad arī iespējas sastādīt valdību. Šī situācija ir bijusi PBS galvenā problēma Maltā.

1981. g., MDP ieguva vietu vairākumu parlamentā, kaut gan NP kandidāti bija saņēmuši vairākumu pirmās izvēles balsu nacionālajā līmenī. Bija sūdzības, ka tas bija noticis pateicoties MLP valdības tīšajām mahinācijām ar apgabalu robežām, kaut gan tādas pretenzijas ir grūti pierādāmas. Bet vēl svarīgāks ir tas fakts, ka it kā ‘sagrozītajiem’ rezultātiem sekoja liela konstitucionālā krīze, jo Nacionālisti atteicās pieņemt vēlēšanu iznākumu un atstāja parlamentu, tādējādi metot ēnu pār visas sistēmas leģitimitāti.

Nacionālistu boikots beidzās tad, kad MLP piekrita pārrunāt konstitucionālas reformas, lai nākotnē novērstu situāciju, kurā uzvarētāji pārvērstos par zaudētājiem. 1987. gadā konstitūcija tika mainīta: 52. Panta jaunais variants garantē, ka partija ar pirmās izvēles balsu vairākumu saņems tik daudz vietu, cik nepieciešams, lai tai būtu arī vairākums parlamentā un tādejādi tā arī sastādītu valdību. Otrs labojums, kas ir nesenāk pieņemts, garantē līdzīgas tiesības partijai, kas ir guvusi balsu, bet ne tādu vairākumu, kad vairāk nekā divas partijas sacenšas, bet tikai divas iegūst vietas parlamentā. 1987.g. NP, bet 1996. g. MLP pateicoties šiem labojumiem ieguva papildus mandātus.

Šo konstitucionālo labojumu rezultātā vēlētāju pirmā izvēle ir ne tikai balss izvēlētajam kandidātam, bet arī kategoriska balss partijai. Vēl, kamēr Maltā faktiski ir divpartiju sistēma, pirmā izvēlei arī izteikums par to, kādai partijai vēlētājs vēlētos piešķirt valdības sastādīšanas tiesības. Vispārējās vēlēšanas tas arī skaidri izsaka attieksmi pret esošo valdību un sniedz uzvarētājam pelnīto mandātu.

Ko varētu mācīties no Maltas pieredzes ar PBS? Var uzskatīt, ka Maltas pieredzē ir arī brīdinājumi sistēmu veidotājiem. Ir iespējams izdarīt vispārīgus secinājumus par vēlēšanu sistēmu izraisītajiem pavērsieniem, bet var arī parādīties specifiski apstākļi ar negaidītiem rezultātiem. Šajā piemērā redzam, ka arī ļoti proporcionāla sistēma var zināmos apstākļos ciest neveiksmi. Tajā paša laikā Maltas krīzes pārvarēšana vieš optimismu, jo tās atrisinājums rāda, kā konstitucionālie izmaiņas spēj labot institucionālu neveiksmi, ja tāda gadās, un, ka ar kompromisu un politiskajām sarunām var panākt problēmas risinājumu.

Liekot pie malas neproporcionalitātes jautājumu 1981. g., mēs varam apgalvot, ka Maltai ir bijusi vienpartiju valdību sērija un samērā bieža no maiņa starp partijām. Sacensība starp kandidātiem partijas ietvaros nav padarījusi partijas par neefektīvam politiskām organizācijām ne valdībās, ne opozīcijā.

Maltas pieredze, vadot it kā sarežģīto pārceļojošo balsi, arī vieš cerības. Kaut gan izsecināt uzvarētāju ir darbietilpīgāk un tas paņem ilgāku laiku nekā citās sistēmās, process ir paveicams. Skaitīšanas kārta, lai piepildītu visas apriņķa vietas nav atkarīga no vēlētāju/biļetena skaita, bet gan no kandidātu skaita apriņķī, lai arī lielāks vēlētāju skaits (un tātad lielāks biļetenu skaits), protams, palielinās darba apjomu. Maltas vēlētāji nav arī pārlieku apjukuši par savu sistēmu. Gandrīz visi vēlētāji piedalās vēlēšanās (vairāk nekā 95% pēdējās vēlēšanās) un sabojāto biļetenu skaits ir ļoti zems (reti kad virs viena procenta).

Tāpat kā Īrijas Republika, Malta nav nedz etniski, nedz reliģiski daudzveidīga valsts, un tāpēc nav iespējams vērtēt PBS minoritāšu pārstāvniecības jautājumu. Ir tomēr skaidrs, ka Maltas PBS variantā minoritātēm būtu iespējams ievēlēt savus pārstāvjus, vienalga vai tie atbilstu vairākuma izvēlei vai nē, ja vien minoritātes vēlētāji sastādītu vismaz 17% no vēlētājiem kādā apriņķī [Kvota = basis/(5+1) +1]. Palielinot mandātu skaitu apgabalam, slieksnis kļūtu vēl zemāks, kaut gan ir skaidrs, ka pastāv praktiski ierobežojumi biļetenu garumam un sarežģītībai. Ir arī redzams, ka sievietes spētu ievēlēt vismaz divus pārstāvjus katrā apriņķī, kaut arī šis potenciālais vēlētāju spēks patlaban nav devis lielu skaitu sieviešu deputātu Maltas parlamentam.

PBS sistēmai ir daudz labu īpašību teorētiskā plaknē, un praksē tā labi darbojas Īrijā, Maltā un Austrālijā. Mums tomēr trūkst plašākas pieredžu bāzes, no kuras mācīties, jo gandrīz bez izņēmumiem PBS tiek pielietota tikai Angloamerikāņu pasaulē. Mēs nevaram būt pārliecināti par tās iedarbību citos kontekstos. Par vienu lietu noteikti nav jāšaubās: PBS dod vēlētājam vissmalkāko instrumentu, ar ko izteikties; sistēma rūpīgi izskaitļo daudzveidīgās izvēles un pārtulko tās parlamentārajā pārstāvniecībā. Pat tur, kur partijas ir spēcīgas un dominējošas politikā, kā Maltā, PBS vēl arvien garantē, ka paši vēlētāji noteiks to, tieši kuri politiķi ieņems vietas parlamentā un izteiks tautas gribu. Tur, kur tiešāka demokrātija ir atzīta par vēlamu, PBS liktos esam labākā sistēma. Bet otrā puse ir tāda, ka tā ierobežo partiju vadību iespējas noteikt savu parlamenta frakciju sastāvu.

 

[citi piemēri]