PAPILDUS IZVEIDES PRINCIPI

Sociālais un politiskais konteksts
   Grupu identitāšu daba
    Konflikta intensitāte
    Konflikta daba
    Valsts raksturs
    Partiju sistēmu raksturs
    Vispārējā konstitucionālā struktūra
Administratīvie apsvērumi
Vēlēšanu sistēmas ietekme uz balsu pārvēršanu par mandātiem
Ar PP saistīti jautājumi

    Sliekšņi
    ‘Apparentement’
    Atvērtie, slēgtie un brīvie saraksti
    Apgabalu apjoms
Izdevumu apsvērumi
    Vēlēšanu apgabalu robežu noteikšana
    Biļetenu dizains
    Vēlētāju izglītošana
    Vēlēšanu skaits un laiks
Balsu skaitīšana
    Kā balsis pārvēršas par mandātiem


Sociālais un politiskais konteksts

Vēlēšanu sistēmu izveides konsultantiem būtu jāizvairās no pieņēmuma, ka kāda viena sistēma var derēt visos apstākļos, jo šāda pieeja būtībā ir aplama. Konstitucionālo jautājumu eksperti, vaicāti par ‘vislabāko’ sistēmu, visbiežāk atbildētu – ‘tas ir atkarīgs no…’. Sistēmas piemērotība bieži vien ir atkarīga no šādiem aspektiem:

Vai valstī pastāv attīstīta demokrātija, vai arī valsts ir pārejā uz demokrātiju, vai arī atjauno demokrātiju?

Kādos plašākos konstitucionālos rāmjos strādā likumdevēj institūcija?

Vissvarīgāk ir apzināties sabiedrības plaisas – grupu identitāšu dabu, konflikta intensitāti, strīdu raksturu, un atšķirīgo grupu telpisko izvietojumu. Arī politiskās sistēmas raksturs ir svarīgs konteksts – valsts raksturs, partiju sistēma un vispārējā konstitucionālā struktūra. Pastāv nepieciešamība apzināties procesu, kādā tika pieņemta pastāvošā vēlēšanu sistēma – vai tā tika mantota no koloniālās varas, vai arī apzināti izveidota, vai tā tika uzspiesta no ārienes, vai attīstījās evolucionārā ceļā un vai arī tā ir nejaušības rezultāts

Grupu identitāšu daba

Piemērotas konstitucionālās sistēmas izveide ir galu galā atkarīga no konteksta un balstās uz nācijas unikālajām sabiedriskajām niansēm. Sabiedrības plaisas daļēji atklāj etniskās piederības atspoguļojums partiju atbalstā un vēlēšanās. Šis faktors parasti nosaka, vai politisko institūciju izveide var mazināt etnisko konfliktu vai arī tikai to ierobežot. Grupu identitāšu dabai ir divas dimensijas:

Viena ir pamatu līmenī – vai sabiedrība ir sašķelta pēc rasu, etniskās piederības, etnonacionāliem, reliģiskiem, reģionāliem vai lingvistiskiem principiem?

Otrā dimensija skar šo plaisu noturību un vēsturisko dziļumu.

Pētījumi par šo pēdējo tēmu no vienas puses aplūko mantotās identitātes noturību (primordiālisms), bet no otras puses -- konstruēto sabiedrisko identitāšu mainīgumu (konstruktīvisms).

Konflikta intensitāte

Otrais mainīgais faktors, kas ietekmē vēlēšanu sistēmu veidotāju izpratni par konfliktu un to, vai konflikts ir risināms ar vēlēšanu sistēmas palīdzību, ir naidīguma intensitāte un dziļums starp konfliktējošām grupām. Jāņem vērā, ka kaut gan akadēmiskā un starptautiskā uzmanība ir bieži vien pievērsta ekstremāliem gadījumiem, vairums etnisko konfliktu nenonāk līdz pilsoņu karam. Lai gan reti kura sabiedrība ir pilnīgi brīva no starpetniskā antagonisma, vairums sabiedrību tomēr spēj noturēt tādu savstarpēju pielāgošanos, kas nepieļauj valsts sabrukumu. Pastāv daudzas valstis ar pamatīgām sabiedriskām plaisām, kur atsevišķās grupas, kaut gan tās nebūt nav draudzīgas, tomēr uztur savā starpā korektas attiecības – piemēram, malajieši, ķīnieši un indieši Malaizijā. Ir arī citi gadījumi (piemēram, Šrilankā), kad šķietami labas starpetniskas attiecības un mazāk izteiktas rasu nesaskaņas pārvēršas bruņotā konfliktā, bet demokrātiskā valdīšana tomēr vairumā gadījumu ir noturējusies. Visbeidzot, pastāv arī piemēri, kad attiecības ir pilnībā sabrukušas un seko ‘etniskās tīrīšanas’, nesenais piemērs – Bosnijā.

Konflikta daba

Sistēmu veidošana ir atkarīga ne tikai no sabiedriskiem jautājumiem, bet zināmā mērā arī no kultūras atšķirībām. Klasiskais strīds ir par grupu tiesībām un statusu multietniskā demokrātijā – sistēmā, ko raksturo gan demokrātiskas lēmējinstititūcijas, gan divu vai vairāku etnisko grupu klātbūtne. Grupu definē kā cilvēkus, kas sevi uzskata par atšķirīgu kultūras kopienu; viņiem var būt kopēja valoda, ticība, radniecība un/vai fiziskas raksturīpašības (piemēram, ādas krāsa), un viņiem mēdz būt negatīvi vai naidīgi uzskati pret citu grupu locekļiem. Mūsu pārskats pārsvarā apskatīs fundamentālo dalījumu etniskās grupās.

Etniskie strīdi tomēr biežāk izraisa citus disputus. Ja grupu konflikts ir saistīts, piemēram, ar resursiem, tad nacionālā parlamenta ievēlēšanas veids ir īpaši svarīgs, jo nacionālā valdība visbiežāk izdala resursus reģioniem un atsevišķam cilvēku grupām. Šajā gadījumā vēlēšanu sistēma, kas veicinātu plašu pārstāvniecību parlamentā, varētu būt sekmīgāka nekā mažoritāra sistēma vai sistēma, kas pārspīlētu mažoritārās tendences vai etniskās un reģionālās plaisas. Šī būtu vērā ņemama vajadzība ne tikai resursu jautājumos, bet arī ja konfliktos, kas ir saistīti galvenokārt ar kultūru, piemēram, ar minoritāšu valodu vai izglītības jomu. Citi institucionālie mehānismi, kā veto tiesības minoritātei vai arī autonomija, varētu tikpat lielā mērā ietekmēt konflikta novēršanu.

Strīdi par teritoriju bieži vien prasa institucionālus jauninājumus, kas ietu vēl tālāk par vēlēšanu sistēmu spējām pozitīvi iespaidot demokrātiju. Spānijā un Kanadā, attiecīgi basku zemē un Kvebekā, asimetriski risinājumi tiek pielietoti, lai mazinātu atdalīšanās prasības, kamēr federālisms tiek izmantots kā konflikta noregulēšanas mehānisms tik dažādās valstīs, piem., Vācijā, Nigērijā, Dienvidāfrikā un Šveicē.

Konfliktējošo grupu telpiskais izvietojums

Apskatot iespējamās vēlēšanu sistēmas, ir arī jāizpēta etnisko grupu ģeogrāfiskais izvietojums, to relatīvais lielums un locekļu skaits, pievēršot uzmanību tam, kādā mērā kopiena ir koncentrēta vai izkliedēta. Grupu ģeogrāfiskais izvietojums ir bieži vien saistīts ar starpgrupu konflikta intensitāti. Starpgrupu kontakts, kad divas grupas ir sajauktas vienuviet, var palielināt savstarpējo naidīgumu, bet tas var arī mazināt ekstremālās konflikta parādības. Tuvība var veicināt naidu, bet tā arī var zināmā mērā veicināt savstarpēju pieņemšanu. Ģeogrāfiski jauktas grupas ir mazākā mērā tendētas uz pilsoņu karu nekā teritoriāli atdalītas grupas. No otrās puses, teritoriāla atdalīšana var būt vienīgais iespējamais veids noregulēt visasākos etniskos konfliktus – tādus konfliktus, kas prasa formālu varas nodošanu teritorijai vai autonomiju. Ekstremālā ‘etniskās tīrīšanas’ piemērā, Bosnijā, rajoni, kur agrāk bija augstākā mērā jauktas serbu, horvātu un musulmaņu iedzīvotāju grupas, tagad ir galvenokārt monoetniski.

Saprast konflikta demogrāfiju ir īpaši svarīgi tad, kad jāmeklē institucionāls risinājums. Etnisko grupu skaits un izvietojums, veidojot vēlēšanu sistēmas sašķeltās sabiedrībās, ir faktors, no kura lielākoties ir atkarīgas sekmes. Lijpharts ir izsecinājis, ka optimālais ‘segmentu’ skaits ir trīs vai četri, un apstākļi ir attiecīgi mazāk labvēlīgi ar katru segmentu (vai grupu) virs šī skaita. Cita kontrastējoša pieeja pieprasa zināmu etnisko grupu daudzveidību (vai vismaz to partiju daudzveidību) kā galveno priekšnoteikumu balsu saplūšanai. Šajā modelī izredzes pieaug ar segmentu skaitu pieaugumu. Cits faktors ir grupu relatīvais lielums -- konsociationālā pieeja prasa relatīvi vienmērīgas grupas, kaut gan ‘bikomunālās sistēmas’, kurās sacenšas divas apmēram vienāda lieluma grupas, var būt pati lielākā konfrontācija. Centripetālismā galvenais ir ne tik daudz lielums kā etnisko grupu ģeogrāfiskā koncentrācija vai izkliedētība. Kad etniskās grupas ir koncentrētas vienā vai divās vietās, vēlēšanu sistēmas konfliktu noregulēšanas stratēģiju būtu jāpielāgo politiskās ģeogrāfijas realitātei. Teritoriālie federālisma priekšraksti vai varas nodošana reģioniem kopā ar grupu autonomijas jautājumiem parasti būs apspriedes degpunktā. Ciltis vai iezemiešu grupas bieži vien izrāda īpaši spēcīgu ģeogrāfiskās koncentrācijas tendenci. Piemēram, minoritātes Āfrikā, salīdzinājumā ar minoritātēm citviet, parasti dzīvo koncentrētāk viengabalainos reģionos. No tā izriet, ka vēlēšanu apgabali un neformālās reģionālās varas bāzes Āfrikā bieži atradīsies vienas etnopolitiskās grupas kontrolē. Vēlēšanu sistēmu veidotājiem tas nozīmē, ka jebkādas sistēmas ar vienmandātu apgabaliem var veicināt ‘etnisko feodālismu’ vietējā līmenī. Varas dalīšana un minoritāšu pārstāvniecība šādos apstākļos droši vien prasīs daudzmandātu apgabalu sistēmu – proporcionālā pārstāvniecība (PP) šajā gadījumā var būt vispiemērotākais risinājums.

Pretstats šai parādībai būtu situācijas, kad darbaspēka ieplūšanas rezultātā vai arī vēsturiski izveidojās koloniālās apmetnēs, piemēram lielā ķīniešu un indiešu diaspora Āzijā un Klusajā okeānā – Singapūrā, Fidži, Malaizijā, kā arī Karību jūrā – Trinidadā un Tobago – valstīs, kur etniskās grupas ir ģeogrāfiski jauktas un tādēļ ikdienā biežāk nonāk kontaktā. Šajās valstīs etniskās piederības problēmas bieži ietekmē citāda rakstura nesaskaņas un vēlēšanu apgabali parasti ir etniski heterogēni. Tādēļ centripetālās vēlēšanu sistēmas, kas mudina partijas meklēt atbalstu dažādās etniskās grupās, var mazināt starpetnisko antagonismu un veicināt plaši multietnisko partiju veidošanos. Gada garumā šādu apsvērumu dēļ pārskatot savu konstitūciju, Fidži nesen pieņēma Alternatīvo balsojumu (AB) kā sastāvdaļu jaunai, uz rasu atšķirībām nebalstītai konstitūcijai.

Cits scenārijs ir tad, kad pastāv daudzas etniskās grupas un tādējādi zināmas vēlēšanu sistēmas dabiski nav izmantojamas. Tāda sabiedriskā struktūra tipiski veidojas ap mazām, ģeogrāfiski definētām cilšu grupām – neparasta struktūra Rietumu apstākļos, bet zināmos Āfrikas apgabalos un Klusā okeāna dienvidu daļā tā ir bieži sastopama. Tad vienmandātu pārstāvniecība parasti ir nepieciešama, lai parlaments vienkārši varētu funkcionēt. Ārkārtējs piemērs ir Papua-Jaungvineja, kur vairāki tūkstoši savstarpēji konfliktējoši klani runā vairāk nekā 800 atsevišķās valodās. Proporcionālas pārstāvniecības mēģinājums šādā gadījumā būtu bezmaz vai neiespējams, jo tas prasītu parlamentu ar vairākiem tūkstošiem pārstāvju. Pie tam gandrīz visās tamlīdzīgās situācijās partijas vai nu ir vārgas vai vispār neeksistē– tātad sarakstu PP sistēma, kas ir iecienīta starp konsociācionālistiem, būtu īpaši nepiemērota. Šādās situācijās, izvēles iespējas vēlēšanu sistēmu veidotājiem ir ārkārtīgi ierobežotas.

Valsts raksturs

Institucionālajām receptēm vēlēšanu sistēmu veidošanai ir jābūt piemērotām atšķirīgai politiskai dinamikai, kas raksturo pārejas demokrātiju pretstatā attīstītai demokrātijai. Pārejas valstis, it īpaši tādas, kurās bija konflikta situācija ar dziļām saknēm, parasti prasa aptverošāku pieeju un zemāku slieksni dedzīgai pretinieciskai politikai nekā attīstītās sistēmas. Līdzīgi Rietumu demokrātiju stabilā vairākuma principi – kad divas vai trīs partijas var sagaidīt regulāru atrašanos pie varas vai varas koalīciju nomaiņu – ļoti atšķiras no ‘uzvarētājs paņem visu’ principa, kas raksturo sabiedrības ar dziļām plaisām. Tāpēc politologi bieži vaino ‘mandāts pirmajam’ (MP) sistēmu demokrātijas kraha izraisīšanā attīstības valstīs; MP sistēmām ir tendence izslēgt minoritātes no pārstāvniecības parlamentā, un, kad pastāv situācijas ar etniski bāzētām partijām, MP tipa iekārtā var būt iznākums, kad viena etniska grupa pilnīgi dominē pār pārejām. Tādos apstākļos demokrātija var kļūt par pastāvīgi ietverošu un izslēdzošu situāciju, kad uzvarētāji saņem visu – un rezultāti var būt biedējoši.

Tāpēc daudzi politologi uzskata, ka pārejā no autoritāra režīma uz demokrātiju risinājumu vajadzētu meklēt noteiktā varas dalīšanas formā, kas nodrošinātu visas nozīmīgās grupas iesaistošu valdību. Tādu modeli bieži saista ar PP sistēmu, jo PP ir drošākais veids, kā garantēt proporcionālus rezultātus un minoritāšu pārstāvniecību. Būtu jāņem vērā, ka gandrīz visas galvenās pārejas vēlēšanas pēdējos gados ir notikušas kādas PP sistēmas ietvaros. Nesenajās pārejas vēlēšanās Čilē (1989. g.), Namībijā (1989. g.), Nikaragvā (1990. g.), Kambodžā (1993. g.), Dienvidāfrikā (1994. g.) un Mozambikā (1994. g.) tika izmantota vai nu reģionāla, vai nu nacionāla saraksta PP sistēma. Daži politologi uzskata proporcionālās pārstāvniecības un nevis mažoritārās sistēmas izmantošanu šajās valstīs par svarīgu priekšnosacījumu to sekmīgai pārejai uz demokrātiju. Procesā iesaistot minoritātes un taisnīgi parlamentā pārstāvot visas nozīmīgās politiskās partijas, neskatoties uz to izplatību vai atbalstītāju bāzi, PP tiek uzskatīts par nozīmīgu sastāvdaļu leģitīmu un aptverošu postautoritāru režīma izveidē.

Bet parādās arvien vairāk pierādījumu, ka kaut gan plašas sarakstu PP sistēmas ir efektīvi instrumenti demokrātiskās pārejas ceļa ‘nogludināšanā’ , tās ir mazāk efektīvas demokrātijas konsolidācijas jomā. Attīstības valstis, it īpaši tās, kas ir pārgājušas uz demokrātiju ar sarakstu PP sistēmu, ir atklājušas, ka lieli daudzmandātu apgabali, kas ir nepieciešami proporcionālo rezultātu iegūšanā, arī nes problēmas politiskās atbildības ziņā un vājina ievēlēto politiķu atsaucību vēlētāju priekšā. Demokrātiskā konsolidācija prasa izveidot nozīmīgas attiecības starp pilsoni un valsti, un daudzās jaunās demokrātijās, it īpaši agrārās sabiedrībās, vietējās vajadzības un prasības ir svarīgākas par ideoloģiskiem uzskatiem parlamentā. Tāpēc politologi uzsver, ka Dienvidāfrikā, Kambodžā un citur pastāvīgās sistēmas izvēlei būtu augstākā mērā jāveicina ģeogrāfiskā atbildība, un uzskata, ka to parlamentu locekļiem būtu jāpārstāv mazus, teritoriāli definētus apgabalus, kas apkalpo savu vēlētāju vajadzības vietējā līmenī, veidojot nozīmīgas attiecības starp valdošajiem un pārvaldītajiem. Kaut gan šī prasība nenoliedz visas PP sistēmas – ir daudzi veidi, kā kombinēt vienmandātu apgabalus ar proporcionāliem rezultātiem – šis kritērijs tomēr izslēdz nacionālo sarakstu PP sistēmas.

Partiju sistēmu raksturs

Politologi mēdz teikt, ka mažoritārie likumi veicina divpartiju sistēmas veidošanos (un tātad vienas partijas valdības), bet proporcionālā pārstāvniecība – daudzpartiju sistēmu (un koalīciju valdības). Kaut gan vēl joprojām tiek uzskatīts, ka mažoritārās sistēmas ierobežo pārstāvniecības spektru, bet PP sistēmas to paplašina, tomēr tagad jau ierastais pieņēmums, ka partiju sistēmas ir vēlēšanu sistēmas tiešā ietekmē, tiek apšaubīts. Pēdējos gados MP sistēma ir veicinājusi partiju sistēmas fragmentāciju tādās nostiprinātās demokrātijās kā Kanada un Indija, bet PP ietvaros Namībijā, Dienvidāfrikā un citur ir izveidojušās acīmredzami vienpartiju režīmi.

Tas, ka politiķi un partijas izvēlēsies vēlēšanu sistēmas, domājot, ka paši no tām gūs labumu, ir viens no politoloģijas pamatprincipiem – ‘racionālā aktiera’ modelis. Tāpēc dažādām partiju sistēmām ir tendence veikt atšķirīgas vēlēšanu sistēmu izvēles. Pazīstamākais piemērs ir PP pieņemšana Eiropa šī gadsimta sākumā. Vēlēšanu loka paplašināšanās un spēcīgu jauno sociālo strāvojumu pieaugums, kā, piemēram, strādnieku kustība, veicināja to, ka, lai atspoguļotu un arī bremzētu šīs izmaiņas sabiedrībā, tika pieņemtas PP sistēmas. Nesenākās pārejās arī seko šim. Tā apdraudētie režīmi Ukrainā un Čīlē izvēlējās sistēmas, kas pēc viņu domām palielinātu vēlēšanās pašu izredzes, -- divu kārtu sistēmu (kas neproporcionāli palielina bijušo komunistu mandātu skaitu) Ukrainā un neparastu PP paveidu ar divmandātu apgabaliem Čīlē, kas palielina otrās partijas pārstāvniecību. Izņēmums, kas varbūt pierāda šī modeļa pamatotību, ir ĀNK atbalsts PP sistēmai Dienvidāfrikas pirmajās pēcaparteīda vēlēšanās. Paturot eksistējošo MP sistēmu, ĀNK gandrīz noteikti gūtu lielāku pārsvaru – bet tas veicinātu minoritāšu izslēgšanas problēmas un nenoteiktību. ĀNK prātīgi izlēma, ka tās ilglaicīgām interesēm labāk kalpotu tāda sistēma, kas dotu viņiem kontroli pār tās nosauktiem kandidātiem un ļautu iespējamos destabilizējošos elementus ‘ievest teltī’, nevis dotu tiem iemeslu uzbrukt pašai sistēmai.

Vispārējā konstitucionālā struktūra

Vēlēšanu sistēmas izveides efektivitāti būtu jāvērtē valsts konstitucionālās struktūras plašākā kontekstā. Šajā nodaļā mēs pievērsīsim uzmanību parlamentu vēlēšanām. Vēlēšanu sistēmas iespaids uz parlamentiem vienmēr būs nozīmīgs, bet vēlēšanu sistēmas ietekme uz politisko saskaņošanos un demokratizāciju vairāk saistās ar parlamenta varu un parlamenta attiecībām ar citiem institūtiem. Vēlēšanu sistēmas veidošana ir nozīmīgāka centralizētās vienpalātu parlamentārās sistēmās, un tā ir svarīga tad, kad parlamentam ir konstitucionāli nepieciešams izveidot valdību ar nacionālās vienotības kabinetu, kurā tiktu pārstāvētas visas nozīmīgās parlamentā pārstāvētās partijas.

Vēlēšanu sistēmas izveides efektivitāte mazinās, līdz ar parlamenta spēka samazināšanos. Tādējādi konstitūciju ierobežojumi var novērst veidotāju uzmanību no parlamenta vēlēšanām un novirzīt to uz valdības un parlamenta attiecībām, parlamenta palātu attiecībām, un vietējās reģionālās un nacionālās varas attiecībām. Teiktais nozīmē nevis to, ka vēlēšanu sistēmas citu sabiedriski politisko institūtu ziņā ir mazsvarīgākas, bet gan, ka konstitūciju pārveidošana kļūst sarežģītāka, jo lielāka kļūst varas decentralizācijas pakāpe. Sekojošie institucionālie komponenti var izraisīt politiskās varas fokusa fragmentāciju un tādejādi mazināt vēlēšanu sistēmas izveides ietekmi uz vispārējo politisko klimatu:

 

Administratīvie apsvērumi

Politiskie institūti demokrātiskajā praksē veido spēles noteikumus, un bieži tiek apgalvots, ka vēlēšanu sistēma ir gan labos, gan ļaunos nolūkos visvieglāk manipulējamais institūts. Tas tā ir tāpēc, ka, vispārējās vēlēšanas pārvēršot balsis par mandātiem, vēlēšanu sistēmas izvēle var būtiski noteikt to, kas tiek ievēlēts un kāda partija tiek pie varas. Pat ar tieši to pašu balsu skaitu vienā vēlēšanu sistēmā iznākums varētu būt koalīcijas valdība, bet citā sistēma varētu ļaut vienai partija izveidot vairākuma valdību. Seko divi piemēri, kas rāda, kādā veidā atšķirīgas vēlēšanu sistēmās vienādi nodotās balsis var novest pie krasi atšķirīgiem rezultātiem.

Bet citas vēlēšanu sistēmu sekas ir vēl tālejošākas. Izveidojusies partiju sistēma, it īpaši partiju lielums un to skaits parlamentā, ir vēlēšanu sistēmu ietekmē. Arī partiju iekšējo saliedētību un disciplīnu iespaido vēlēšanu sistēma: dažas sistēmas veicina tādu frakcionālismu, kad vienas partijas spārni ir pastāvīgi vērsti viens pret otru, bet cita sistēma var mudināt partijas apspiest iekšējo kritiku. Velēšanu sistēmas var arī iespaidot kampaņas paveidus un politiskās elites uzvedību, paplašinot politisko klimatu,; sistēmas var veicināt vai arī bremzēt sadarbību starp partijām; tās var rosināt partijas paplašināt savas bāzes vai meklēt šauru atbalstu etniskos vai klanu ietvaros. Ja vēlēšanu sistēma netiek uzskatīta par taisnīgu un neļauj opozīcijai cerēt uz uzvaru nākamās vēlēšanās, sistēma var rosināt zaudētājus strādāt ārpus sistēmas, pielietojot nedemokrātiskas, konfrontālas vai pat vardarbīgas metodes. Visbeidzot, vēlēšanu sistēma noteiks balsošanas sarežģītības pakāpi. Šis faktors vienmēr ir svarīgs, bet tas kļūst vēl svarīgāks sabiedrībās, kurās ir daudzi nepieredzējuši vai lasot neprotoši vēlētāji.

Tomēr ir svarīgi ievērot, ka kāda viena sistēma nestrādās vienādā veidā visās zemēs. Kaut gan dažkārt dažādos pasaules rajonos ir līdzīga pieredze, vēlēšanu sistēmas iespaids būs atkarīgs no sociālpolitiskā kontekstā. Sistēmas sekas ir atkarīgas no daudziem sabiedrības strukturāliem faktoriem – no ideoloģiskām, reliģiskām, etniskām, reģionālām, lingvistiskām vai šķiriskām plaisām; no tā, vai valsts ir veca, jauna, vai pārejas demokrātija; vai valstī ir jau nodibinājusies partiju sistēma, vai arī tās ir embrija stadijā, un kāds ir ‘nopietno’ partiju skaitlis; un vai partijas atbalstītāji ir ģeogrāfiski koncentrēti vai izkliedēti.

Vēlēšanu sistēmas ietekme uz balsu pārvēršanu par mandātiem

Apskatīsim hipotētiskas vēlēšanas (25 000 balsis, ko dala divas partijas), apsverot divas atšķirīgas sistēmas: mažoritāro ‘mandāts pirmajam’ (MP) ar pieciem vienmandātu apgabaliem un sarakstu PP ar vienu lielu apgabalu.

 

APGABALI

MANDĀTI
  1 2 3 4 5 Kopsumma % MP PP
Partija A 3000 2600 2551 2551 100 10802 43 4 2
Partija B 2000 2400 2449 2449 4900 14198 57 1 3
  5000 5000 5000 5000 5000 25000 100    

 

 

Mūsu piemērā Partija A ar 43% balsu iegūst daudz mazāk balsu nekā Partija B (ar 57%) – bet mažoritārā sistēmā tā saņem četrus no pieciem mandātiem. Proporcionālā sistēmā, Partija B iegūst trīs mandātus, bet Partija A – divus. Piemērs var likties ārkārtējs – bet līdzīgi rezultāti mažoritāros apgabalos īstenībā gadās regulāri.

Mūsu otrajā piemērā balsu skaits ir mainījies un vēlēšanās piedalās piecas partijas, bet hipotētiskās sistēmas paliek tās pašas.

 

APGABALI

MANDĀTI
  1 2 3 4 5 Kopsumma % MP PP
Partija A 3000 2000 2000 200 50 7250 29 3 1
Partija B 500 500 500 3750 500 5750 23 1 1
Partija C 500 250 750 1000 3000 5500 22 1 1
Partija D 750 500 1700 25 1025 4000 16 0 1
Partija E 250 1750 50 25 425 2500 10 0 1
  5000 5000 5000 5000 5000 25000 100 5 5

Otrajā piemērā piecas partijas piedalās PP sistēmā, katra partija iegūst vienu mandātu – kaut gan Partija A saņēma gandrīz trīsreiz vairāk balsu, nekā Partija E. MP sistēmā lielākā partija (A) būtu saņēmusi mandātu vairākumu, bet B un C būtu saņēmušas pa vienam mandātam. Tā mēs redzam, ka vēlēšanu sistēmas izvēle ļoti ietekmē parlamenta sastāvu – un tātad arī valdības izveidi.

Ar PP saistīti jautājumi

Ne tikai PP sistēmas paveida izvēle, bet arī daži tehniski apsvērumi ietekmē PP sistēmas sekas. Nodaļā ‘Sliekšņi’ detalizēti tiek aplūkota sliekšņu ietekme. ‘Apparentement’ nodaļa apsver spējas partijām sanākt kopā, lai apvienotu savas balsis mandātu dalīšanas procesā. ‘Atvērti, slēgti, un brīvi saraksti’ apskata vēlētāju iespējas izvēlēties starp kandidātiem un partijām vēlēšanu biļetenā -- kāda tipa saraksti tiek izmantoti. ‘Apgabalu apjoms’ analizē ‘apgabala apjoma’ svarīgo iespaidu – cik pārstāvji tiek ievēlēti no katra apgabala.

Sliekšņi

Visām vēlēšanu sistēmām ir pārstāvniecībās sliekšņi, t.i. minimāls līmenis partiju atbalstam, lai tā tiktu pārstāvēta; pastāv vai nu formāli sliekšņi (noteikti ar likumu) vai tikai de facto (efektīvi) sliekšņi – tīri matemātiski. Dažos gadījumos šos sliekšņus nosaka citi vēlēšanu sistēmas aspekti, piemēram, cik mandāti tiek izsniegti vai kandidātu un partiju skaits, kas piedalās vēlēšanās, un tādos gadījumos šie sliekšņi iekrīt ‘efektīvā’ kategorijā. Citos gadījumos sliekšņi ir ar likumu noteikti kā barjeras PP sistēmā – tātad formāli.

Vācijā, Jaunzēlandē un Krievijā, piemēram, pastāv 5% slieksnis – partijas ar mazāk nekā 5% atbalstu neiegūst mandātus no PP sarakstiem (skat. Vācija: oriģinālā jauktā proporcionālā sistēma’, Jaunzēlande: Vestminsteras demokrātija pāriet uz PP). Šis noteikums sakņojas Vācijas vēlmē ierobežot ekstrēmistu iekļūšanu parlamentā, un tas liedz pārstāvniecību sīkpartijām. Tomēr gan Vācijā, gan Jaunzēlandē pastāv ‘rezerves variants’, kā partijai iegūt mandātus: Jaunzēlandē partijai ir jāiegūst viena vieta vienmandātu apgabalā, Vācijā – trīs. 1995. g. Krievijā tāda ‘rezerves varianta’ nebija, un puse no nodotajām balsīm tika ‘izšķērdēta’.

Citur likumā noteiktie sliekšņi svārstās no 0,67% Nīderlandē līdz 10% Seišelu salās. Visos šajos gadījumos, partijām nesaņemot likumā noteikto minimālo balsu skaitu, neproporcionalitāte pieaug, jo slieksni nesasniegušajām partijām nodotās balsis tiek izšķiestas. Polijā 1993. g. pat ar relatīvi zemo 5% slieksni 34% balsu tika nodoti partijām, kas šo slieksni nepārvarēja. Bet vairumā no gadījumiem sliekšņiem ir ierobežots iespaids uz vispārējiem rezultātiem, un tāpēc daži vēlēšanu sistēmu eksperti tos uzskata par nevajadzīgiem un bieži vien kaprīziem sarežģījumiem, no kā vairumā gadījumu būtu jāizvairās.

‘Apparentement’

Efektīvie – tīri matemātiskie – sliekšņi var diskriminēt mazākās partijas – dažreiz tas pat ir to tiešais nolūks. Bet daudzos gadījumos tāda strukturāla diskriminācija attiecībā uz mazākām partijām tiek uzskatīta par nevēlamu, it īpaši, kad vairākas mazās partijas ‘sadala’ savu kopējo atbalstu un tādejādi nesasniedz slieksni, kaut gan, apvienotas kā grupējums, līdzīgos gadījumos būtu ieguvušas mandātus parlamentā. Lai apietu šo problēmu, daudzas valstis ar sarakstu PP sistēmu ļauj mazām partijām sagrupēties vēlēšanu nolūkos, tādejādi veidojot ‘korteli’ vai ‘apparentement’ piedaloties vēlēšanās. Tas nozīmē, ka partijas pastāv kā atsevišķi veidojumi, un biļetenā parādās atsevišķi, bet katras partijas balsis tiek pieskaitītas ‘karteļa’ kopskaitam, tādejādi palielinot iespēju, ka to kopējais balsu skaits pārsniegs slieksni un partijas gūs pārstāvniecību. Šī iespēja ir raksturīga vairāksarakstu PP sistēmām Eiropas kontinentālā daļā, Čīlē līdz 1973. g., Brazīlijā no 1979. g., kā arī Urugvajā un Argentīnā.

Atvērtie, slēgtie un brīvie saraksti

Pastāv vairākas svarīgas variācijas sarakstu PP sistēmās. Viena no svarīgākajām ir vai izmantotie saraksti ir atvērti, slēgti vai brīvi, t.i., kādas iespējas vēlētājiem ir balsot par kandidātiem, ne tikai par partiju.

Vairums sarakstu PP sistēmas ir slēgtas – partija sarindo kandidātus sev vēlamā kārtībā, un vēlētājs nevar izteikt savu izvēli par sarakstā iekļautiem kandidātiem. 1994. g. sarakstu PP sistēma, ko izmantoja Dienvidāfrika tās pirmās demokrātiskās vēlēšanās, ir labs slēgto sarakstu piemērs. Uz katra biļetena bija partijas nosaukums un simbols, kā arī partijas vadītāja fotogrāfija, bet individuālo kandidātu vārdi tur neparādījās. Velētāji vienkārši izvēlējās partiju, un pašas partijas noteica individuālos kandidātus jau iepriekš. Tas nozīmēja, ka partijas varēja sarakstos iekļaut kandidātus (piemēram lingvistisko vai etnisko minoritāšu pārstāvjus, vai arī sievietes), kuriem varbūt būtu bijis grūti tikt ievēlētiem ar citu pieeju.

Viens no slēgto sarakstu trūkumiem ir tas, ka vēlētāji nevar izvēlēties cilvēkus, kas pārstāvēs viņu izvēlēto partiju. Slēgtie saraksti arī nav atsaucīgi uz notikumu gaitu. Austrumvācijas vēlēšanās pirms Vācijas apvienošanas 1990. g. četras dienas pirms vēlēšanām tika atklāts, ka augstāk stāvošais kandidāts vienā no partijām ir slepenpolicijas darbinieks, un viņš tūlītēji tika izslēgts no partijas, bet slēgto sarakstu dēļ vēlētājiem, ja tie vēlējās atbalstīt šo partiju, bija jābalso par viņu.

Daudzas Eiropas kontinenta sarakstu PP sistēmas izmanto atvērtus sarakstus, lai vēlētāji balsotu ne tikai par partiju, bet arī par sev vēlamo kandidātu partijā. Pārsvarā balsojums par individuālu kandidātu nav obligāts, un tāpēc, ka vairums vēlētāju atbalsta partijas, nevis individuālos kandidātus, biļetenā iekļautā individuālo kandidātu izvēlei bieži ir maza ietekme. Bet dažās sistēmās, piemēram, Somijā (skat. ‘Somija: kandidātu izvēle un partiju proporcionalitāte’) šī izvēle kļūst ārkārtīgi svarīga, jo balsojums par kandidātiem ir obligāts, un kandidātu ievēlēšanas kārtību nosaka katra individuāli saņemtās balsis. Tādēļ, ka kandidāti no vienas un tās pašas partijas patiesībā sacenšas ar viens otru, šī atvērtā saraksta forma var novest pie konflikta un fragmentācijas partiju iekšienē. Tas arī nozīmē, ka sarakstu sistēmas potenciālā priekšrocība – kandidātu daudzveidība – var tikt apgāzta. Atklāto sarakstu PP vēlēšanās Šrilankā, piemēram, sinhalu partiju mēģinājumi iekļaut tamilu kandidātus sarakstu augšgalā nav izdevušies, jo daudzi vēlētāji tomēr balsoja par zemāk iekļautajiem sinhalu kandidātiem.

Dažviet, lai atvērto sarakstu sistēmas padarītu elastīgākas, tiek pielietotas citas metodes. Luksemburgā un Šveicē vēlētājiem ir tikpat daudz balsu, cik izsniedzamo mandātu, un drīkst nodot balsis vai nu viena partijas saraksta ietvaros vai arī šķērsojot partiju sarakstus pēc izvēles (skat. ‘Šveice’). Iespējas balsot par vairākiem kandidātiem no vairākām partijām (to sauc par ‘panachage’) vai nodot vairāk par vienu balsi vienam kandidātam (‘kumulācija’) vienlīdz sniedz vēlētājam lielāku varu un šajā gadījumā tiek uzskatītas par ‘brīvo sarakstu’ sistēmām.

Apgabalu apjoms

Gandrīz visi speciālisti piekrīt, ka svarīgākais noteicējs sistēmas spējai pārvērst balsis par mandātiem, ir apgabalu apjoms; t.i., mandātu skaits katrā vēlēšanu apgabalā. Vienmandātu sistēmā, piemēram, MP vai divu kārtu sistēmās apgabalu apjoms ir viens – vēlētāji ievēl vienu pārstāvi. Tas kontrastē ar daudzmandātu sistēmu, kad pēc definīcijas no katra apgabala ievēl vairāk nekā vienu pārstāvi. Jebkādā proporcionālā sistēmā katra apgabala mandātu skaits lielā mērā nosaka, cik proporcionāli būs vēlēšanu rezultāti.

Augstākā mērā proporcionālās sistēmas izmanto lielākos apgabalus, jo tādi apgabali nozīmē, ka pat ļoti mazas partijas tiks pārstāvētas parlamentā. Tā, piemēram, apgabalā ar trijiem mandātiem partijai ir jābūt vismaz 25% + 1 balss, lai tā iegūtu mandātu. Partija ar 10% atbalstu neiegūs mandātu, un tādejādi šīs partijas atbalstītāju balsis var uzskatīt par izšķiestām. Toties deviņu mandātu apgabalā 10% + 1 balss nozīmētu, ka partija iegūtu vismaz vienu mandātu. Rezultāti būtu proporcionālāki, un mazām partijām būtu lielāka iespēja tikt pārstāvētām. Bet jo lielāks ir apgabals, gan mandātu skaita un bieži vien no skaita izrietošā ģeogrāfiskās platības ziņā, jo vārgāka kļūst saikne starp vēlētājiem un ievēlētajiem pārstāvjiem. Sabiedrībās, kurās vietējie faktori ir politiski svarīgi vai kurās vēlētāji sagaida, lai viņu pārstāvji uztur stipras saiknes ar elektorātu, šai problēmai var būt nopietnas sekas.

Tādēļ arī notiek tik asas debates par apgabalu lielumu. Vairums politologu piekrīt, ka apgabalu apjoms no trīs līdz septiņiem mandātiem apgabalā strādā vislabāk, un tiek uzskatīts, ka praksē nepāru skaitļu mandātu apgabali ( trīs, pieci vai septiņi mandāti vienā apgabalā) strādā labāk nekā pāra skaita mandātu apgabali, it īpaši tas novērojams divpartiju sistēmās. Bet šis ieteikums ir tikai aptuvens, jo pastāv daudzas situācijas, kad augstāks skaits nepieciešams, lai gādātu par pietiekamu pārstāvniecību un proporcionalitāti. Daudzās valstīs vēlēšanu apgabali atbilst jau eksistējošām administratīvo iedalījumu robežām, piemēram, štatu vai provinču robežām, un tāpēc to lielums var atšķirties. Diapazona augšējās un apakšējās robežas bieži sniedz ekstremālākos rezultātus. Viena galējība – visa valsts var būt viens vēlēšanu apgabals. Tas nozīmē, ka kvota mandātu iegūšanai ir ļoti zema un pat sīkpartijas var būt ievēlētas. Nīderlandē, piemēram, visa valsts sastāda vienu vēlēšanu apgabalu ar 150 mandātiem, un rezultāti ir ārkārtīgi proporcionāli –bet tas arī nozīmē, ka partijas ar ļoti zemu vēlētāju atbalstu (pat ar mazāk nekā 1% balsu) var būt pārstāvētas parlamentā un ka ievēlēto pārstāvju saikne ar ģeogrāfisku apvidu ir ārkārtīgi vārga.

Otrā galējība --PP sistēmas var tikt pielietotas situācijās, kad apgabalu apjoms ir tikai divi mandāti. Piemēram, sarakstu PP ar divmandātu apgabaliem tiek pielietots Čīle, un Čīles gadījums skaidri rāda, ka par spīti proporcionalitātes formulas izmantošanai rezultāti ir ļoti neproporcionāli, jo tikai divas partijas var tikt ievēlētas katrā apgabalā. Tas iedragā gan PP pārstāvnieciskumu, gan sistēmas leģitimitāti.

Abi augstākminētie pretstati, Čīlē un Nīderlandē, rāda cik svarīga loma jebkādā PP sistēmā ir apgabalu apjomam. Varētu teikt, ka tā ir svarīgākā institucionālā izvēle PP sistēmas izveides procesā un apgabalu apjoms ir nozīmīgs arī citās sistēmās. Mažoritārās sistēmās apjoma pieaugums parasti nozīmē proporcionalitātes pazemināšanos. Kopumā jāsaka, ka apgabalu apjoms, nosakot rezultātos vispārējo proporcionalitāti un saikni starp vēlētājiem un ievēlētajiem pārstāvjiem, daudzējādi ir galvenais sistēmas praktiskās darbības noteicējs.

Izdevumu apsvērumi

Vēlēšanu sistēmas izvēlei ir plašas administratīvas sekas – izvēle galu galā būs atkarīga ne tikai no nācijas tehniskām spējām rīkot vēlēšanas, bet arī no naudas resursiem, ko valsts var atļauties izdot. Vienkārši izvēloties lētāko variantu, valsts var arī zaudēt ilglaicīgā posmā, jo nefunkcionāla vēlēšanu sistēma var negatīvi ietekmēt visu politisko sistēmu un arī demokrātijas stabilitāti. Vēlēšanu sistēmas izvēle administratīvā ziņā ietekmēs šādas jomas:

Vēlēšanu apgabalu robežu noteikšana

Jebkāda vienmandātu apgabalu sistēma mazus vēlēšanu apgabalu, ko definē iedzīvotāju skaits, noteikšana ir darbietilpīgs un dārgs process, kam nepieciešama ‘interešu kopība’ un ģeogrāfiskā saskare. Uzdevums nav vienreiz veicams, jo robežas ir jāpārzīmē, lai atspoguļotu iedzīvotāju skaita izmaiņas. MP un DKS sistēmas sagādā vislielākās galvassāpes šajā jomā. JLP un PBS sistēmas arī prasa vēlēšanu grupu ģeogrāfisko noteikšanu ,bet process nav tik ietilpīgs, jo to apgabali ir lielāki un skaitliski to ir mazāk.

Sarakstu PP sistēmas mēdz būt vislētākās un visvieglāk administrējamās. Tas ir tāpēc, ka tās vai nu izmanto visu valsti kā vienu vienīgu apgabalu, vai ļoti lielus vēlēšanu apgabalus, kas sakrīt ar jau eksistējošām provinču robežām.

Biļetenu dizains

Lai paaugstinātu dalību un mazinātu nederīgo vai ‘sabojāto’ biļetenu skaitu Biļeteniem vajadzētu būt viegli saprotamiem visiem vēlētājiem. Tas bieži paredz simbolu, fotogrāfiju un krāsu izmantošanu gan partijām, gan kandidātiem. DKS biļeteni ir līdzīgā kārtā vienkārši, bet daudzos gadījumos ir jādrukā jauni biļeteni vēlēšanu otrai kārtai, kas dubulto iespiešanas izmaksas. JLP sistēmas parasti prasa vismaz divu biļetenu drukāšanu, kaut gan abus izmanto vienās vēlēšanās. PBS biļeteni ir sarežģītāki par MP biļeteniem, jo tajos parādās vairāk kandidātu, un tāpēc ir nepieciešams lielāks daudzums simbolu un fotogrāfiju (ja tie tiek paredzēti). Sarakstu PP biļeteni var būt visai sarežģīti vai arī pavisam vienkārši. Slēgto sarakstu sistēmās tie ir vienkārši, bet Šveices brīvo sarakstu sistēmā sarežģīti (skat. ‘Šveice’).

Vēlētāju izglītošana

Vajadzība izglītot vēlētājus par balsošanu ļoti atšķirsies atkarībā no sabiedrības, bet biļetenu aizpildīšanas izskaidrošanā starp sistēmām ir acīmredzamas atšķirības. PBS tipa sistēmās principi liekas ļoti sarežģīti, ja sistēma tiek izmantota pirmo reizi, un vēlētāju izglītošanā šis jautājums ir jāapspriež it īpaši, ja pastāv obligātās numurēšanas prasības. Arī JLP sistēmās šis jautājums ir svarīgs: pat pēc pusgadsimta daudzi vācieši maldās, uzskatot, ka abas viņu balsis ir vienlīdz svarīgas – īstenībā otrā balss par nacionālo sarakstu daudz vairāk ietekmē partiju samēru parlamentā (skat. ‘Vācija: oriģinālā jaukto locekļu proporcionālā sistēma’). Kategoriskas vienbalsu sistēmas (piem., MP) ir daudz vieglāk saprotamas.

Vēlēšanu skaits un laiks

MP, sarakstu PP, un PBS sistēmas prasa tikai vienas vēlēšanas vienā dienā. Bet JLP sistēmas pēc būtības saliek kopā divas (vai vairāk) ļoti atšķirīgas vēlēšanu sistēmas, un tātad tās zināmā mērā ietekmē, gan vēlēšanu administrāciju, gan cilvēku balsošanas veidu. Divu kārtu sistēmas droši vien ir visdārgākās administratīvā ziņā, jo bieži vien nedēļu vai divas pēc pirmās kārtas ir nepieciešama to atkārtošana (otrā kārta).

Balsu skaitīšana

MP un vienkāršās slēgto sarakstu PP sistēmās skaitīšana ir visvieglākā, jo tikai viens balsu kopskaits ir vajadzīgs, lai iegūtu rezultātu. JLP sistēmās gandrīz vienmēr jāskaita divi biļeteni. PBS sistēmās skaitīšana ir sarežģītāka, jo uz biļeteniem tiek atzīmēta izvēle ar numuru palīdzību un prasa atlikumu vērtību pārrēķināšanu, utt.

Vēsture, konteksts, pieredze un resursi noteiks slodzi, ko kāda sistēma uzliks valsts administratīvajai spējai. Ja vienādu nozīmi piešķir faktoriem (kas praksē, jāsaka, nav gaidāms), var redzēt, ka kopumā sarakstu PP, it īpaši slēgto sarakstu sistēmas, ir vislētākās un uzliek vismazāko slodzi administratīvajam aparātam. Pēc tam seko MP, PBS, un JLP sistēmas. Pēc mūsu aprēķiniem sistēma, kas uzliek vislielāko slodzi valsts administratīvām spējām ir DKS.

Kā balsis pārvēršas par mandātiem

PP sistēmās ir piecas galvenās matemātiskās formulas, kas balsis pārvērš par mandātiem. Sarakstu PP sistēmās ir ‘augstākā caurmēra’ metodes (D’Hondt un Sainte-Lague) un ‘lielākā atlikuma’ metodes (Hare un Droop). PBS sistēmā gandrīz vienmēr izmanto Droop kvotu.

1. Tabula: AUGSTĀKĀ CAURMĒRA METODES (6 mandātu apgabalā)
   

D’Hondt Metode

 
Partija Balsis
(b)
b/1 b/2 b/3 MAN-
DĀTI
A 42 000 42 000 (1) 21 000 (3) 14 000 (6) 3
B 31 000 31 000 (2) 15 500 (5) 10 333 2
C 15 000 15 000 (4) 7 500   1
D 12 000 12 000     0
           
Kopā 100 000        

 

 

   

Sainte-Lague Metode

 
Partija Balsis (b) b/1.4 b/3 b/5 MAN-
DĀTI
A 42 000 30 000 (1) 14 000 (3) 8 400 2
B 31 000 22 143 (2) 10 333 (5) 6 200 2
C 15 000 10 714 (4) 5 000   1
D 12 000 8 571 (6)     1
           
Kopā 100 000        

 

2. Tabula: LIELĀKĀ ATLIKUMA METODES (6 mandātu apgabalā)
Partija Balsis Hare Kvota (a) Pilna Kvota Mandāti Pārpali-
kušie Mandāti
MANDĀTI
A 42 000 2.52 2 0 2
B 31 000 1.86 1 1 2
C 15 000 0.90 0 1 1
D 12 000 0.72 0 1 1
           
Kopā 100 000 6.00 3 3 6

 

Partija Balsis Droop Kvota (b) Pilna Kvota Mandāti Pārpali-
kušie Mandāti
MANDĀTI
A 42 000 2.94 2 1 3
B 31 000 12.17 2 0 2
C 15 000 1.05 1 0 1
D 12 000 0.84 0 0 0
           
Kopā 100 000 7.00 5 1 6

 

3. Tabula Mandātu alokācija pēc PBS trīs deputātu iecirknī ar pieciem kandidātiem
Droop Kvota = [100/(3+1)]+1 = 26

23 balsis par P, Q, T
23 balsis par P, R, S
16 balsis par Q, R
5 balsis par R, S
20 balsis par S, T
8 balsis par T, Q, R
5 balsis par T

Kandidāts 1. skaitīšana 2. skaitīšana 3. skaitīšana
P 46 -20 = 26 26
Q 16 +10 = 26 26
R 5 +10 = 15 +8 = 23
S 20 20 20
T 13 13 -13 = 0
Nepārceļojošs - 0 +5 =5
Kandidāti P, Q, un R ievēlēti