|
Ausma Jaunzeme
|
 Helēnas Hofmanes uzņēmums |
| ČĀRLIJS TOMS |
Reiz arī mūs sauca par barbariem mežoņiem un nolādētiem pagāniem Un tieši tādēļ tieši tādēļ pasaule ticēja ka mūsu zeme jādod tam kas viņu vispareizāk izmantošot
Vecais indiāņu Klamatas cilts virsaitis Čārlijs Toms nonāca no sava svētā Siskijū kalna jo viņa paša un viņa senču apbedīšanas vieta
buldozeru uzrakta superlielceļam
Viņam teica kādus nu tur kauliņus atrada tie būšot laimīgāki muzejā tā kā tā un kad viņš vaicāja kur tad viņš atdusēsies viņam teica: nopērciet kapa vietu īstā legālā kapsētā
Un vecais Čārlijs Toms zāļu vīrs no Klamatas Oregonā pirmo reiz mūžā raudāja
(vecais zāļu vīrs pret buldozeriem zāļu nezināja)
|
| * |
Viņi apraka manu sirdi Brāļu kapos Ievainotajā celī un Klamatas cilts senajā apbedīšanas vietā —
|
|
VĒSTULE NO TUKSNEŠA
|
Viņi man prasīja, kādēļ es eju tuksnesī — nē, piedodiet, kungi, jūs laikam nesapratāt —
es negāju tuksnesī romantiku meklēt vai melno zeltu un es neesmu teikusi ka meklēto tuksnesī atradu vai atradīšu tikai un atkal piedodiet, kungi, negribu jūsu vārdu krājumu apvainot jūsu valodā nevaru izteikt un jūsu domās izdomāt ko es īsti šeit meklēju un šī ir pēdējā apsolu — pēdējā vēstule no tuksneša.
|
| * |
Jūs apbūvējāt pilsētai augstu valni un prasāt, kādēļ es gāju tuksnesī — — —
neteicu, ka uziešu oāzi un tās arī maina vietu (akas tiek izdzertas tukšas) Tūkstošsejainais tuksnesi tu nežēla un tu Allaha zobens un viens vienīgs ūdens malks
Nē, neesmu beigusi ēst akmens maizi un dziedāt akmens vārdiem
arī tuksnesī ir akmens lingai un bults zobam un vai jūs domājat es dzīvošu samtainos harēmos vai būšu akls muezīns kas ticīgos uz lūgšanu sauc no minaretiem?
es izgāju ar vienu ceļa nūju to jau ziedošo — arī tā nokaltis pirms jūs mani sauksit atpakaļ
un nojauksit pilsētai mūŗus
|
|
TUKSNEŠA DZIESMAS |
Seši dziedājumi no Omāra Haijama grāmatas Rubaiyat |
| XVII |
Iedomā, šai padrupušā karavanserai Kur velvēs nakts ar dienu mainās Ar savu galmu sultāns seko sultānam Uz laiku atpūšas, un savu ceļu iet |
| XI |
Nāc līdz pa zaļo mežonīgo šauro vagu Kas gandrīz salaiž kopā tuksnesi un kultivētos laukus kur vergs un sultāns neatšķiras vairs un Mahmudam lai miers uz viņa zelta troņa. |
| XII |
Zem zariem dzeju pergamentu Un vīna krūku, maizes klaipu arī tevi — man blakus dziedot tuksnesī — — tad tuksneša vairs nav: ir paradīze. |
| XVI |
cilvēka cerētās PASAULES cerības par pelniem kļūst — jeb tomēr piepildās un pārāk drīz − kā sniegs uz putekļainās tuksneša sejas mirdz stundu, divas un ir prom — — — |
| XXI |
Ai mana mīļotā — piepildi krūzi kas dienu atbrīvo no pagājušiem pārmetumiem — rīta bailēm —
jā, rīts! Rit varbūt atkal jābūt būs man pašam, pilnam vakardienas septiņtūkstoš gadu — — |
| XXIV |
Neizšķērd neko ko šodien vari — pirms pelnos nokāpjam No smilts uz smilti dziļi smiltī — bez vīna, dziesmas − dziedātājas − un bez gala —
|
| * |
Un vēl arvien jūs guļat — cauri smilšu vētrām cauri cikloniem un acu knābēju kraukļu bariem it kā smilšu vētra kas nāk jūs nepanāks it kā smilšu kalni kas staigā ātrāk par kamieļiem jūs neapraks — it kā jūs neredzētu lielo sēni debesīs augot it kā jūs nedzirdētu miljonu balsu vēstot to dienu nākam kad prēriju vilki jūsu krāšņajos dārzos gaudos it kā jūs nejustu jau šo izsalkušo vilku zobus
jūs saraujam jo ilgi, ilgi jūs guļat — — — — — — —
|
|
Maija Meirāne
|
|
| LATGALEI |
Linus gāju linodama Svešajā zemītē; Tur palika lini mani, Tur es pati, linotāja. T. dz.
Tavi ezeri nu manās acis. īstie − neredzēti. Linu zilums neizjusts. Zeme − nesmaržota. Kā var mīlēt neredzēto, Tēva puse, mana.
Taustot pirkstu galiem jūtu, pakulas un lini. Skrieni, mana saiva. Baltu tevi izaudīšu. Pat vismelnākajā tumsā.
Tavi ezeri lai manās acīs.
|
| TĪTAVAS | |
| I |
uztini satini
es tevi tu mani gribu tevi notīt notinis kamolā pārtini saivā pārtinis saivā ved mani stāvos
zirneklis audējs šaudīklu mētā šaudīklu mētā vadmalu auž − tā nav vadmala tas būs tīkls tīmekļu acīm miglas jūŗu zvejot
nebūs vadmala nedrīkstam atirt
|
| II |
Rudens jau vārtos. Vienas zaļas vasaras gājums kļuvis vārs. To noliekam plauktā. Slēpjam plaukstā; it kā iemūžinām, kā iemidzinām: glabāt gaŗajai dienai.
Melni taureņi oranžiem spārnu galiem. Bišu pūkainā sanoņa. Zaļo vīteņu indīgais pieskāriens. Saule un balsis. Ūdens šļakatas. Vēja kūleņi atvērto grāmatu lapās. Un pāri tam: smiekli un saule.
Atceries, kā sūrst acis no rīta pavadot putnus pāri karogiem, gaismā. Tie paši putni, ik rītus − tumši pret sāpīgi spožo zilgmi.
Vakarā debess ir rēna. Putni atgriežas un dienas ir žēl. Viss paiet lai atgrieztos vietā: putni. Saule.
1977.
|
| STĀVOS |
Izkāp no tās vietas kur šodiena ieplūst naktī. Izkāp. Novelc apavus saloci dienas pelēko tērpu ieej gaismas aplī.
Gliemežvāku plaukstas veŗas tinos sienos kamolos mezglojos ar mēness zalkšiem kļūstu groda varu aust.
Velkos veŗos ar zemesvēža lēno trīzuļošanu necaurredzami zilu, kā augusta nakti no malas līdz malai turpu un atpakaļ no pavasaŗa līdz rudenim, no rudens ziemā. − atspole tukša −
Audos lēni sienos ar mēness suņa reju ar apses tumšo nemieru vēja plaukstām uz pieres putna ceļiem uz rītiem.
— — — — — — — — — Kāpēc zemes vēzim tik vientuļa vienas nakts dziesma? Kāpēc trīd lapu skumjas aiz loga? Baltā kode, tu sadegsi sadegsi sveces liesmā.
|
|
Valters Nollendorfs
|
[Skat. lasītāja vēstuli JG121] |
|
AUSTRĀLIJA GADMIJĀ 1977./78. |
|
| * |
Tik vien mums ir kā karte neiezīmēta un ceļš vēl kuģa nevagots un mēs abi viens otram kompasa vietā.
Bet vai tava adata rādīs tikpat nemaldīgi ceļu pie tevis dienvidos kā rādīja ziemeļos izbraucot? |
| * |
Ārpus likuma es, izdzīts, astoņus mēnešus ceļā pie tevis, viļņu mētāts Terra Australis incognita.
Bet vai es starp klintīm spēšu atrast tavu mierīgo līci? Vai tu man to atvērsi gurušam mīlot? |
| * |
Iebraucot klusajā līcī, vējš sastinga gurušās burās un kā milzīgi gliemežu vāki krastmalas kāpās kuģi par jūŗas dziesmu kļūst:
Pūt, vējiņi, dzen laiviņu
— tradicionāli, vai ne? — dzen laiviņu, aizdzen mani . . .
Kūragangā Kūrabongā Kurradžongā Kurrovanā Kurrarongā Kurri Kurri Ku-ring-gai
Vai nu šis ir tas tālais, tas tālais Kurzemes krasts?
kūrpurrū kūrpurrū kūrpurrū
Bet kur ir tā solītā, solītā malējiņa, malējiņ? To solīja, to nedeva, tā pašam jāatrod.
Tā pašam jāatrod. Jāatrod. |
| * |
Es tevi mīlējis esmu zem Greizajiem ratiem baltā ziemeļu naktī. Tu mani, vasaras ragana kaila, apmulsināji ar savu bēdīgo seju,
jo bija saulgriežu laiks un sērmūkšļu laiks, un tev bij jākāpj uz bluķa, ceļot gājputniem līdz,
un mūsu mīlas laiks bij īss kā apses zarā lapa trīs no viegla vēja pieskāriena.
Terra Australis, terra Australis, terra terribilis, raganu zeme, kur gāju raganas pavada ziemu vasaras priekos, ap tukšu bluķi dancodamas. |
| * |
Terra Australis incognita! Tu esi jaunavīga vecmeita, neaizkārta, un no mana pieskāriena tu mosties miljongadu stikla kalna galā vēl nerakstītam mūsu mīlas stāstam. |
| * |
Tik vien tā laika mums ir kā starp atnākšanu un aiziešanu mūsu mīlai vai vienaldzībai, bet es jau neesmu braucis, lai būtu vienaldzīgs.
Aiz ezera balti, aiz ezera balti aug eikalipti, tur aizveda mūs’ māsiņu.
Es tavu kailo eikaliptu locekļiem pieglausties gribu kā ābelei mīlot. |
| * |
Es tevi satiku Varigalas vasarā, Sakstagala lakstīgala: tu krāji te dziesmas Sakstagala vasarai klusēdama.
Bet kad pienāks Sakstagala vasara, Varigalas lakstīgala, es nedzirdēšu tevi tavu Varigalas vasaru izpogājam.
Smej kokabūras, žvadz žagatiņas, dzied manas māsiņas tālajā malā, bet lakstīgala, tā nedziedāja, tā ne pogāja Varigalā:
šī nav ne lakstīgalu vieta nedz laiks. |
| * |
Šī vasara nav visai silta: tās maigums mainīgs no miklas jūŗas miglas līdz saules svelmei bulā. Un tomēr man to ziemeļos iekrāto maigumu, maigumu izmīlēt gribas. Bet tu esi dienvidos cita nekā tu biji ziemeļos kā viss jau šai zemē ir citāds.
Ziemeļos putina ziema. |
| * |
Nu nāk tās pēdējās, tās obligātās, tās latviskās paģiras, tās visaptverošās, tās neizbēgamās, tās amerikāniskās blūz . . . Kur tie laiki pagājuši? Kur tie ļaudis izklīduši? |
| * |
Jo nekad vairs jūs ne redzēšu, ne satikšu, ne mīlēšu tai vietāi, tai laikāi, tai pašāi pulciņā. |
| * |
Ārā līst, ārā liels pērkona negaiss, ārā līst, un lāsēs asaro logs, un caur lāsēm smeldz ačgārns dienvidu mēness un tumši zilās blūz. |
| * |
Nāks citas vietas, nāks citi laiki, nāks pulciņi citi, bet paliks tās dziesmas un paliks tās himnas, kas saista mūs kopā ap pasauli plašo. Kur tie laiki pagājuši? Kur tie ļaudis izklīduši? |
| * |
Padziedami nu, bāliņi, padziedami nu, māsiņas, padziedami, padziedami vēl to pašu tumši zilo dziesmu visi vienā pulciņā,
visi vienā, pulciņā, pulciņā . . .
Baibai Muzikantei veltīts |
| * |
Brūna zāle, zila tāle, vai tu biji tur, vai ne?
Ai guntiņa, uguntiņa, deg degule degutiņa.
Kūlangatā kūla deg, deg Kurradžongā krūmi un Dūngallas dūmi ar mākoņiem jaucas.
Raibaliņas, baibaliņas žēli mauj ūdentiņa. Pār upīti jēri brēc, vecas meitas gavilē, gavilē kā vecos laikos un aitu bari bezgalīgi Barrabūlas Jarrinbūlas, Vūlumūlas kūlu grauž villainītēm, villainītēm, jaunu meitu, vecu meitu villainītēm siltām vēsajā dienvidu vasaras naktī.
Vai tu biji tur, vai ne?
Guntai un Jurim Pārupiem veltīts |
| * |
Pēkšņi mēs bijām pasaules malā. Tas bija tik vienkārši: aiz pēdējām mājām, aiz pēdējā koka un krūma pārtrūka ceļš un pie kājām zilganzaļš šūpojās okeāns.
Mēs bridām selgā basām kājām un meklējām mušuļus liedaga smiltīs. Pēkšņi vairs nebija bail no bezgalības: viens tāds gliemežvāks rokā kā dzintara gabaliņš. |
| * |
Es jau cīnos, cīnos, lai tevi saprastu, bet tu man zem pēdām izslīdi kā jūrmalas smilts, un es arvien dziļāk tevī grimstu.
Es tevi nesaprotu, jo savas pēdas tevī atstāt neiespēju. |
| * |
Nepūlies, nav jau vērts: acis jau mūs ne šķir nedz nešķir to darām mēs paši ar vienu domu, ar vienu vārdu, ar vienu atminētu − vai aizmirstu − pieskārienu. |
| * |
Ir jau grūti projām braukt, vēl grūtāk − neatbraukt.
Es tev pieskāros, Terra Australis, bet laiks par īsu bij, lai es tevi mājā vestu, lai ļaudīm parādītu . . .
Es ņemšu līdz uz pārpasauli daļu tavas dzīves un mīlestības — to daļu ar mani.
Es atstāšu šaipasaulē daļu savas dzīves un mīlestības — to daļu ar tevi.
Es ņemšu līdz tavu vasaras sauli, kur saulīte tumša tek — uz pārpasauli.
Es atstāšu tevim rakstītu jostu, kad saulīte gauži raud — vilkt saulīti atpakaļ.
Pār pasauli saules ratu ripināsim.
Savas dzīves kamoliņā ritināsim.
Debess kalnā jāņugunis dedzināsim.
Saulei līdzi savas dziesmas izdziedāsim.
Pār visu pasauli, aiz visas pasaules, zem saules, aiz saules, visu augu gadu, visu augu mūžu sadziedamies kamolā tīdamies, at-tī-da-mies. |
| * |
Mēs nevaram noteikt ne laiku nedz vietu, saulei kur tecēt, mēnesim skriet, un tas jau nav vajadzīgs, ja varam viens otram pasaulē gaŗām nepaiet. |
|
Visvaldis Reimanis
|
|
| SPĒLĒŠANĀS |
Pēc biju atstāts pats sev man likās izskanu vissmalkākās stīgās kā visskumjākais andante.
Vēl klausījos ne tu tikai burbuļo savu. Vai es to nezināju?
diezgan suniskoju mūžību izostīt tekājot skroderiski ķēpājos bezgalību apvīlēt klaidā smakas pagaist vīles atirst vienā laidā un kad sūdzos tu neklausies.
Vai es to nezināju?
smalko spēlēju aizmiršanai spēlējos aizmiršanu bet ilgāk nespēju aizliegties noliekties zemu līdz zemei klausīties burbuļu plīkšķīšos ko verd bez dziļuma un toņkārtu nemainot dziļos pārsteigumus izverd kas gaidīti. Skatīšos kur nav ko apbrīnot kā nenotveŗamajam greizi gaistoši tēli izburbuļo. Tie vienīgie tēli kam garša.
Garša sekla vienmuļa tik īsta! kā siekalas! locos izgaršot neapnicis un naīvi visskumjo sakarību vissmalkais aizkārums vēl uzkutina.
|
| PAR TUVU |
pa netikušu notikumu virkni pa nenozīmīgumiem piebārstītu ceļu pār nepamanītām pieturām slīdēdams arvien uz priekšu raugoties svarīgāku gaidot pēkšņi rodos neiedomājami tuvu un pārsteidzoši svešs kad neskatu vairs ārpus
kāds atbaidīgi tukšs piepildījums sākums abstraktai vienībai kur beidzas bezskaits mokoši apbuŗošu sīkumu kur tālāk bez manis tik tuvu objektīvajai iekšpusei ka nav ko just
|
