Jaunā Gaita nr. 162, aprīlis 1987

 

 

Juris Kronbergs

 

 

RĪGA, VIESNĪCA

(No ceļojuma piezīmēm)

Es noguļos gultā

tik noguris, ka gandrīz neeksistēju,

savāktuve tam, kas bijis

un tam, kas būs:

 

Mana māte gana govis

tepat pie viesnīcas gultas, uz paklāja aug zāle,

un no radio, ko nevar izslēgt,

dārd jūŗa –

vilni sēj sāli man acīs.

 

Gadi aizskrien kā milzīgā ātrumā griezta filma:

1946. es piedzimstu,

un pēc gada manas mātes vecāki mirst bada nāvē,

viņu karā cietušie augumi

savienojas ar Jaunās Republikas zemi,

 

Un pāri trūdošajiem ķermeņiem aug nezāle brīvi.

 

Aizmirstā kapsēta

uzplaukst mierīgos savvaļas ziedos

turpat

kur kolchoza priekšsēža āmurs trāpa

pa miera laika darināto galdu

...un es krītu

caur uguns tuneļiem krītu

un kad pieceļos,

es neesmu vairs tas pats.

 

Kas tad esmu?

Šķīstīts skatītājs,

kas nupat noskatījies izrādi Varmācības

Vēstures teātrī?

Jeb

apjukusi muša Krievijas logā uz rietumiem?

 

 


 

Anita Dzirne

 

 
JŪLIJAM

krīt zīles

zīļu lietus

rej suns

čirkst circeņi

 

zvaigznes izmētātas pa debesīm

ar paviršu roku izkaisītas

 

laiks un telpa

laiks un telpa

 

(starp tevi un mani

laiks un telpa

zem olīvkoka

trīsošas lapas

un rokas un elpa)

 

(krāsas un ēkas

mēļas krāsas

maigas rokas

vējā izspūruši mati

svārki virs ceļiem

un rokas un rokas

un motocikls)

 

zīles izmētātas

pa braucamceļu

kā zvaigznes debesīs

mēs braucam pa tām

zīļu peļķes

peles zilas

zilas peles

zaļas papardes

dārzā kur zīles krīt

 

puika klausies

krīt zīles

zīļu lietus

rej suns

čirkst circeni

 

(starp tevi un mani

laiks un telpa

un tikai elpa

un elpa un elpa)

 

kad pūš vējš

krīt zīles

puika klausies

ieklausies

atceries

neaizmirst mani

nedz manu stāstu

 

jo viss ir tik skaisti

un mēļi

kad braucam

pa izmētātām zvaigznēm

 

un neaizmirst

laiku un telpu

un stāstu

 

un neaizmirst elpu

un vēju

un elpu

 

„ONE HUNDRED

YEARS OF SOLITUDE”

pie zila kantaina ezera

viņa guļ

kā uz sārta –

starp divdesmit vienu

un divdesmit astoņi

guļ viņai blakām septiņi gadi.

ezers ir sekls

septiņi gadi dziļais

spogulis viļņo

šogad zāle ir tik sausa

ka negribas vāļāties tajā.

sausos stiebros

guļ tā otrā

viņai gribas degt

bet zāle bija zaļa

pirms septiņiem gadiem

ar savu roku

viņa izlaužas spogulim

kamēr septiņus gadus jaunākā

velk nost savu kreklu

un krūtis spiež

pie viņa pleca

viņai gribējās degt

bet zāle bij tik zaļa tad

kad viņam bārda

pēc piena smaržoja

 

viņi mērcēja kājas

tās sāka pūt

viņi pameta kājas

viņiem izauga zvīņas

tirkīzu krāsas zvīņas

viņi lidoja

katrs savā tīklā tīts

 

viņai gribējās degt

bet zāle bij tik zaļa toreiz

kad viņa bārda pēc piena smaržoja

 

ES APVAINOJOS TAD,

KAD TU MANI

APVAINOJI.

SALĪDZINĀJUMI,

PA TUMŠĀM STĪGĀM

es stāvu uz ledus

manas pēdas salst

esmu stāvējusi uz ledus

piecpadsmit minūtes

vai gadus

es pagriezu vaigu

pret sauli

bet tomēr

zābaku zoles

pie trotuāra piesala

es aizvēru acis

un oranžas saules

pa baltiem putnu spārniem

peldēja,

kā lētās kartiņās,

ko sūta viens vientuļš cilvēks

otram

aizvērtās acīs

simtām melnas saules puķes

nodurtām galvām

zem simtām Itālijas saulēm

pelē un gruzd

es aizvēru acis

un dzirdēju kā kaut kur

kūst

un lāstekas krīt

tuvu pie mājas

kā šķēpi, kā bultas

un lāstekas krīt sirdī

kā kupenās baltās

mīksti,

tā kā nazis griežas miesā

klusi.

 

 


 

Elga Leja

 

 
ATBRĪVOŠANĀS

Es nometu pēdējo plīvuru,

un nu jūs mani redzat kailu.

Un, lūk, ir noticis brīnums –

šai mirklī man nav vairs ne raižu, ne baiļu,

es jūtos tīra, skaidra un dzimusi no jauna

un varu pasaulē skatīties droša, bez kauna.

Pārāk ilgi biju dzīvojusi aiz dažādu krāsu plīvuriem –

biju segusies, tinusies, slēpusies,

jo šādu tuntuļošanos no manis prasīja

Pēteris, Miķelis, Marta,

jo, lūk, biju sabiedrības uzskatu skarta.

Aiz plīvuriem slēpu prieku, dusmas, bēdas

un visu, kas kā ķirmis dzīvē urbjas un ēdas,

un bija brīži, kad auksta kalkulēti

plīvuros nožņaudzu patiesību,

jo, lūk,

no manis to prasīja Pēteris, Miķelis, Marta.

Tagad

manu miesu un dvēseli nesedz

ne balti, ne melni, ne sarkani plīvuri –

jūs sakāt – ķecerība!

Ai, nē – ir tikai nomesta bezcerība.

Mana pasaule vairs nav apaļa, bet stāva, smaila,

un es stāvu tās virsotnē brīva un kaila.

 

 


 

Kahlils Gibrans

(Kahlil Gibran)

 

 

SALOME ATCERAS

(Neapmierinātas ilgas)

Viņš mirdzēja kā bērzi saulē

Un kā ezers ieslēgts vientuļos kalnos

Viņš vizuļoja saulē;

Un kā sniegs klints kalnu galotnēs,

Balts, balts zeltainā saulē..

.

Jā, Viņš bija kā bērzi, ezers un sniegs,

Un es Viņu mīlēju,

Bet es tomēr baidījos Viņa tuvuma,

Un manas kājas nenesa mīlas nastu

Tur, kur manas rokas varētu apkampt Viņa kājas.

 

Es būtu Viņam sacījusi,

„Es nokāvu Tavu draugu kaisles stundā,

Vai Tu piedosi man manu grēku?

Un vai savā žēlastībā Tu neatņemsi manai jaunībai

Tās aklo darbu,

Lai tā drīkstētu staigāt Tavā gaismā?”

 

Es zinu, ka Viņš būtu piedevis manu dejošanu

Ar ko samaksāju par Viņa svētā drauga galvu.

Es zinu, ka Viņš manī būtu saredzējis

Piemēru Viņa paša mācībām,

Jo nebija tādu badu ieleju, pār kuŗām Viņš nebūtu cēlis tiltu,

Nedz slāpju tuksnešu, kuŗiem Viņš nebūtu gājis pāri.

 

Tiešām, Viņš bija kā bērzi

Un kā kalnu ezers

Un kā sniegs Libānā,

Un es būtu atvēsinājusi savas lūpas

Viņa balinātos lina svārkos. – –

 

Bet Viņš bija tālu no manis,

Un man bija kauns,

Un mana māte mani aizturēja,

Kad mani pārņēma ilgas Viņu redzēt.

 

Katrreiz, kad Viņš gāja man gaŗām,

Mana sirds brēca pēc Viņa šķīstības,

Bet mana māte skatījās niknumā uz Viņu

Un dzina mani prom no loga,

Un ieslēdza mani savā kambarī,

Sacīdama skaļiem kliedzieniem,

„Viņš nava nekas cits kā otrs sienāžu ēdējs!

Viņš ir mēdītājs un nelietis,

Viltīgs traču meklētājs, kas gribēja nozagt mums zizli un kroni.

Vai Viņš nelika šīs nolādētās zemes lapsām un vilkiem

Kaukt gar mūsu logiem un sēdēt mūsu tronī?

Novērs savu seju no šīs dienas

Un ej sagaidi to dienu, kad Viņa galva kritīs,

Bet ne tavā traukā!”

 

Šos vārdus sacīja mana māte,

Bet mana sirds neklausījās viņas valodā.

Es mīlēju Viņu slepus,

Un mans miegs bija satīts liesmās.

 

Tagad Viņš ir aizgājis projām

Un daļa no manis arī ir aizgājusi.

Varbūt tā ir mana jaunība,

Kas negribēja šeit palikt

Tāpēc, ka jaunības Dievs tika nokauts.

 

 

Tulkojusi Astrīda Stānke (Stahnke)

 

 


 

Valdis Krāslavietis

 

 
TĀ KUNGA 1186. GADS

Vai tie nebija mani brāļi,

kas Meinhardu krastā sveica?

Jā, tie bija mani brāļi –

viņi noticēja,

kad saldus vārdus tiem teica.

 

Vai tie nebija mani brāļi,

kas pilīm akmeņus sanesa?

Jā, tie bija mani brāli:

viņi to klusībā panesa,

kas manu māsu tur iemūrēja.

 

Vai tie nebija mani brāļi,

kas Meinhardam līdzi kaŗā,

dziedādami aizjāja?

Jā, tie bija mani brāļi,

kas ciemus dedzināja.

 

Un Meinhards tiem pasniedza karodziņu,

un Meinhards tiem apjoza zobentiņu

un nopirka viņu sirdsapziņu.

Kaut, māmiņa, tu zinātu,

kā pušķoja tav’ dēliņ’!

Tagad mēs veltīgi meklējam viņu –

mūsu samīto sirdsapziņu.

 

Es labāk Augeja staļļus mēžu

nekā ar Meinharda vīriem

pie svētku galda sēžu.

 

 


 

Inārs Brēdrichs

 

 
BENEDIKCIJA

par godu Latvijas 800 gadiem Rietumu baznīcā un

bīskapam Bertoldam, ko mūsu senči pataisīja par

galvas tiesu īsāku.

 

No manas mīmas pilnīgās

Kā desu atēdīsies

To domu neatvairāmo,

Kas tev kā nātre plīsies

Starp stilbiem un pa pacerēm

Ar ērksni niekkalbīgu,

Kā puikam, kas pie kliņķa liek

Sev mēli, redzēt Rīgu.

Kā puika, kas pie pirtiņas

Lien skatīt meitas plikas,

 

Tā paliksi no dzejas šīs

Kā žīds bez naudas sīkas.

Jo nedziedu es šodienai

Nedz arī vakarējai,

Nest jaunu nakšu mēnesim

Man bikti dikti tīkas.

 

 

(6.4.86.)

 

 


 

Klāvs Elsbergs

(3.10.59-5.2.87)

 

 
* * *

ak raugiet šo padebesi

tur Veidenbaums vientulīgs mīt

un vieglītēm aizķerdamies

saule tam cauri spīd

 

vieglītēm aizķerdamies

atstaigā pavasaris

un kādu mirklīti vēlāk

sarosās puķes un zari

 

bet piedod ak mantīgais dārzniek

kas tulpes uz tirgu nesi

bija kāds dzejnieks viņš drusciņ

ēnojas padebesī

 

* * *

es tev piedāvāt varu

vien tīru un pliku Neko

rasas podiņi pļavās

tukši un svinīgi slejas

aptrūks tev glāstu

un atbildot klusi uz to

pilēs no pienenēm

skaistas un savādas dzejas

 

pilēs par visiem

kas dzīvojuši zem saules

pilēs par mēmiem par kurliem

par visiem kritušiem ar’

viņi kā zāli

ir izdiedzējuši kaulus

ko tavi papēži basie

kā lietus un svētība skaŗ

 

kaut nu es apklustu laikā

kaut nebūtu citiem par nastu

droši kā pīpene vējā

stāv pļavā mans plikais Nekas

un pa zāli kā viļņiem

uz viņu dvēseļu krastu

spītīgi nemanāmi

airējas airējas tas

 

* * *

Tik vien ir tās mīlestības,

cik tu, Daugaviņa, nes.

Ir jau daudzas citas upes

platākas uz pasaules.

 

Platas gan – nu jā, bez šaubām, –

vien tik blīvas nekur nav,

dvēseles pa virsu staigā,

iedurts zobens stāvus stāv.

 

(Literatūra un Māksla 20. num., 1985. g. 17. maijā)

 

ŠONAKT NAV MIGLAS

šonakt nav miglas es veros uz bākām

mēs papīru vergi arī tā mākam

palīdzēt – katram gadījumam –

jebkuram kuģim vai radījumam

doties ostā vai doties dzīvē

doties brīvībā doties nāvē

 

vai sažņaugtām rokām uz balkona stāvēt

 

(Literatūra un Māksla  1987. g. 13. febr.)

 

 


 

Gunārs Saliņš

 

 

KRITUŠAIS

Klāvam Elsbergam

 

Tu krizdams esi pārgāzies šķērsam pāri pār Rīgu

Tu krizdams esi pārgāzies šķērsām pāri pār Latviju

Tu esi pārgāzies pāri pār Atlantijas

okeānu – Tu guli

ar kājām Dubultos

ar kamiešiem Ņujorkas dokos

ar pārsistu pieri Taimsskvērā

pakausi pret Brīvības statuju

 

caur Tavām saplīsušajām acenēm šai naktī skatās uz Rīgu

Elles ķēķis

 

 

 

Jaunā Gaita