Jānis Rainis

RĪGAS RAGANA

Vienas nakts sapnis

(fragmenti)

Rīgas ragana tēlo aplenktās Rīgas padošanos krie­viem 1710. g. 4. jūlijā. Rainis notikumus koncentrējis vienā punktā – Rīgā. Kas valda Rīgā, tas valda pār latviešu zemi un tautu. Rīgas tauta – plašākā nozīmē Latvijas tauta. Rīgas rāte – iekšpilsētas vācu privi­liģētā kārta, kam nerūp tautas liktenis.

Lugas pirmizrāde notikusi 1928. g. septembrī Nacionālajā teātrī. Režisors A. Amtmanis-Briedītis. Dekorators Niklāvs Strunke.

*

 

Personas:

 

Lāčplēsis

Spīdola

Dedze, viņu meita

Žagata

Cielaviņa

Pēteris, krievu cars

Rīgas rātskungi

Vecākais rātskungs

Rīgas rātskareivji

Zviedru virsnieki un kareivji

Krievu virsnieki un kareivji

Krievu sūtņi

Rātsnama kopējs

Kopēja dēlēns

Ložu lējēji

Lielais Kristaps

Spoku vīrs

Trīs nāras – varoņmeitas

Ļaudis: Rīgas tauta, bērni, jaunieši

Dramatiska uvertīra.

Pie Spīdolas pils jūŗas dzelmē.

(No augšas dzirdamas balsis kā kaivu kliedzieni.

No lejas atbalsojas jūŗas radības. Sadrebas

ūdens priekškars.)

Balsis no augšas:

– Rīga grims! – Rīga degs! –

– Rīga grims! – Rīga degs! –

– Vai, vai! – Vai, vai! –

Citas balsis

– Kas to glābs? – Kas to segs? –

– Vai! – Vai! –

Balsis no lejas:

– Rīga grims? – Rīga degs? –

– Rīga grims? – Rīga degs? –

– Vai, vai! – Vai, vai! –

*

(Parādās Spīdola, paceļ rokas.)

Spīdola:

Lāčplēsi, dzirdi! Vai dzirdi?

Uz jūŗas pili

Dūmi veļas zili,

Nākamais deguma tvaiks.

Lāčplēša balss (no tāles):

Dzirdu, dzirdu:

Dūmi grib velties,

Manim jau celties

Nava vēl laiks.

Ūdens balsis:

– Vai, vai! – Vai, vai! –

Spīdola:

Vai Rīgai būs grimt?

Lāčplēša balss:

Būs degt, būs grimt, –

Lai nebeidz tik mūžam no jauna dzimt.

Par simtēju gadskārtu

„Vai Rīga gatava?” jautāšu.

Kad atbildēs: „Rīga ir gatava,”

Tad Rīgas grimšana galīga.

Spīdola:

Vai, vai! Mana Rīga rītu degs!

Lāčplēša balss:

Sūti tu, kas to segs.

Spīdola:

Vai Rīgu tas glābs?

Lāčplēša balss:

Glābs, glābs –

Ij tad, kad vēl slābs;

Ij tad, kad vēl neiegūs,

Tas solis uz uzvaru būs.

Spīdola:

Vai gribi pats cīniņā iet?

Lāčplēša balss:

Mans sapnis lai iet,

Manas acis vēl ciet,

Nava ieročiem laiks.

Balsis visapkārt:

– Vai, vai! – Vai, vai! – Vai, vai! –

* * *

4. posms.

Rīgas iela. Tumsa.

(Dzirdamas tālas balsis.)

Balss nakti (klusi):

Bēdziet, bērni! – Nost no ielām!

Nāve staigā! – Parādība!

(Vēji, šaudīgas gaismas.)

*

(Bailīgi parādās kāds salicis stāvs; tāds pat uznāk

no otras puses.)

Pirmais:

Vai man! sabijos! – Kas esi?

Otrais:

Kaimiņ, tu? – vai nepazīsti?

Pirmais:

Es aiz bailēm mēms vai tiku!

Otrais:

Šonakt jau tas spoks te esot!

Pirmais:

– Jautādams, vai Rīga esot –

Otrais:

– Gata... Vai man dieniņ, neteic!

Pirmais:

Nevar ņemt to vārdu mutē!

Otrais:

Šodien savai sievai prasu,

Vai ir ēdiens gata... Še tev! –

Viņa sit man muti cieti.

Pirmais:

Jā, tā Rīga nedrīkst nogrimt.

Otrais:

Kas šo satiek – mēms uz vietas!

Pirmais:

Nu, vai zin’, tad būtu brangi,

Kad man vecā tiktu mēma!

Glābties nevar, cik tā runā.

Otrais:

Nu tad laid, – varbūt no vecās

Aizbēgs pat tās spoku briesmas?

Pirmais:

Ak, kas paglābs mūsu Rīgu?

Otrais:

Glāb nu, kad tev pašam jāmirst!

Pirmais:

Es jau gan tik dūšīgs būtu,

Kad tik neķertos pie dziesmas!

Otrais:

Vienīgā tik princesīte!

Pirmais:

Ko nu! Tā sēd pulveŗtornī,

Važām piekalta pie sienas!

Otrais:

Nevaj’dzēja mums to nodot!

Pirmais:

Citād’ miera nav no rātes.

Otrais:

Vaj’dzēj’ iet un viņas lūgties!

Viņai tik un tā ir jāmirst!

Lai tad mirst ij šito reizi.

Pirmais:

Vai man! bēgsim! – tur kāds atnāk!

5. posms.

Tumša iela Rīgā.

Nakts. Zibeņi. Vēji. Tāli pērkoni.

(Starp tāliem pērkoniem dzirdamas tālas balsis

no vairākām pusēm. Dedze tumšā tērpā stāv pie

nama.)

Tālas balsis (vienā pusē):

– Bēdziet, bēdziet – nāve! nāve! –

Tālas balsis (otrā pusē):

– Vai, vai! mūsu mīļā! –

– Vai, vai! mūsu mīļā! –

Dedze (tāpat klusi):

Rimstiet, rimstiet, mani mīļie!

Stāvu sargam, glābšu Rīgu!

*

(Otrā ielas pusē parādās cars Pēteris, tumšā

tērpā sedzies.)

Pēteris:

Stāvu sargam, – ņemšu tevi!

Dedze:

Pēter, car, tu esi nācis,

Nebaidījies zaudēt dzīvi –

Ir gan vērta tevim Rīga!

Pēteris:

Ir man vērta tikai – Dedze, –

Tevi ņemt es nāvē nācu!

Dedze:

Nāku arī redzēt tevi

Beigu reizi šinī dzīvē.

Dod man Rīgu, ņem man dzīvi, –

Tu jau mani nīstin nīsti!

Pēteris:

Mīlu, nīstu – ka ne mana,

Nenāc manā pilnā varā!

(Viņš nometas Dedzes priekšā ceļos un apkampj

viņu.)

Dedze:

Tava būt es varu, – tikai

Nenākt tavā pilnā varā!

Pēteris:

Tad ar varu tevi ņemu,

Nesu prom uz savu zemi!

(Viņš paņem Dedzi rokās un nes projām.)

*

(Attālāk parādās spokains tēls Kangara izskatā.)

Spoka tēls (nedzīvā balsī):

Runā, runā: sakait ļaudis,

Vai ir gatava jau Rīga?

Dedze (uz Pēteri):

Kurš dos pirmais savu dzīvi,

Atbildot uz jautājumu?

Pēteris: Rīga – –

Dedze (aiztur viņam muti un pati aši nosaka):
– – Aug vēl! Rīga aug vēl!

Spoka tēls (dobji):

Nolādēta esi, Dedze!

Pēteris (lielās dusmās nomet Dedzi no rokām un

žņaudz viņu):

Čūska! čūska! nožņaudzama!

Muti manim aizturēji!

Rīgu izrāvi no rokām!

Dedze:

Tu jau nespēj mani nāvēt!

Pēteris:

Parādība nāvēs tevi!

Es tev došu otru nāvi!

Dedze:

Trešo nāvi es sev došu

Pati savā brīvā vaļā.

* * *

6. posms.

Rīgas pulveŗtorņa durvju priekšā.

(Vīri un sievas, svētku tērpos.)

Vīri un sievas (gaŗām ejot dzied):

Nu reiz mieru svinam,

Ilgi gaidījām;

Kaŗa postu zinām,

Mieru aizmirsām –

Lai nu steidzamies

Mierā priecāties!

Nu mēs atkal varam

Miera darbos stāt,

Rīgas možam garam

Ceļu brīvināt!

Rīga augoša,

Nav vis gatava!

(Paiet gaŗām dziedādami.)

*

(Dedze, rātskungi, ļaudis. Dedzei parādoties,

iznāk saule.)

Vecākais rātskungs:

Klus’, klusu, ļaudis! – Augstā kundze runās.

Dedze:

Ir noslēgts Rīgai miers ar krievu caru:

Cars atzīst Rīgas brīvību uz mūžiem

Un apstiprina to ar cara vārdu!

Ved karaspēku prom un solās nenākt.

Nu, tauta, brīva būsi! Rīga augs!

(Piepeši atskan šāviens, un Dedze saļimst.)

Ļaudis (lielā uztraukumā metas bēgt un sauc

viens caur otru).

Kareivji (draudot pacel savus ieročus un neļauj

ļaudīm izklīst).

Ļaudis:

– Vai! vai! vai! vai! vai! –

– Nodevība! nodevība –

– Kas to sudrablodi devis? –

– Klusait, klusait! – Vai man! vai man! –

Vecākais rātskungs:

Lai dzīvo mūsu valdnieks, Pēter’s cars!

Ļaudis (klusē).

(Piepeši uztraukums uz kāpņu paaugstinājuma.

Noskrien lejā vairāki Dedzes pavadoņi.)

Dedzes pavadoņi (sauc):

– Brīnums! brīnums! – Kaiva ceļas! –

– Princesīte tapa kaiva! –

– Brīnums! brīnums! – Nepieredzēts! –

(Gaisā paceļas saules apspīdēta balta kaiva.)

Ļaudis:

– Kaiva! Kaivai – Skaties! Dedze!

– Skaties, sudrabs mirdz tai krūtīs! –

– Viņa aiznes dzīves zīmi! –

– Gremdēs atkal jūŗas dzelmē! –

– Kad mums jūŗa atdos Dedzi? –

– Simtu gadi! – Simtu gadi! –

(Parādās Cielaviņa, pieskrien pie Dedzes.)

Cielaviņa:

Dedziņ, māsiņ, nu tu aizej!

Vienu pametu es tevi!

Nāves bailes mani māca –

Nu es sekoju tev nāvē! –

Pēter, cars, vai uzvarēji?

Cik būs ilga tava vara?

Celsies viena brīva tauta,

Kā no jūŗas ceļas kaiva!

(Viņa nokrīt.)

Ļaudis:

Cielaviņa! mazputniņu!

Aizskrej līdzi jūŗas kaivai!

Atnes mums no jūŗas brīvi!

(Priekškars.)

Rīga 1710. g. jūlijā.

Niklāva Strunkes ilustrācija Rīgas raganai.
J. Rainis. Raksti. VI sējums.
Vesterosā: Ziemeļblāzma, 1953.

Daži J. Raiņa lugas
Rīgas raganas motīvi

Gluži kā mūsmājās:

žagatas mūžīgi žadzina,

rāte mūžīgi rājas

un nekad neapstājas,

jo rātei padoma nava.

Gluži kā mūsmājās:

dažs krustu žvidzina,

dažs ķēdes žvadzina

(Un cik labi saprotas reizēm!)

dažs, izdējis vienu vienīgu olu,

visu mūžu nu kladzina.

Vecomāt,

pirms izdeg tavs skals,

iemāci mums savas dziesmas.

Bet kā ar sudraba lodi būs?

Kas mums to beidzot izlies?

Čuguna lējējiņi?

Skārda kalējiņi?

Viņi tak sudraba nepazīst.

Vecotēv,

pirms tava pīpe izdziest

(pirms atkal svina lietus līst),

iemāci mums sudraba lodes liet.

(Laiks, 1978. g. 5. apr.)

kad matiolas piesmaržo pagalmu

mana roka nenogurst tavā pagalvī

kamēr lauvmutītēm aug zobi

tikmēr ķēniņš dzer alu

kamēr karavīri draiskojas

miegainas lodes sapņo par lidojumu

bet mēs nokratām pīšļus no savām kājām

viņiem par liecību

TIK ILGA

kad uzzied jasmīni, ūdeņi saviļņojas.

tu esi pilsētā, bet tava dvēsele sēž te, zem krūma

un gavilē, pat mana šaudīgā ēna

to neiztraucēs, jo soļus maigi klusina

zāle. pārnāc, atgriezies, nekavējies tik ilgi:

īss ir jasmīna ziedošais mūžs.

ūdeņi aprimst, pārnāc

skumji čuksti caur miglas vāliem

lapa pēc lapas nogūla zemē

rimtiem soļiem

tur Viņš staigāja pelēkā mētelī

uzlasot pagurušās dvēseles

kas esi? piemērots tikai elpot un dzīvot,

tikai radīt un nogalināt? miglā tīti ir

Latvijas lauki, zeltenes seju ēd

pilsētas smārds. Kur tu sauļojies

kur tu velējies? ceļā uz Gotlandi

nemaini maršrutu laivai, mierīgs gaidi

Nācēju pāri viļņiem, tu vēl netici,

Viņš tev uzticas, tāpēc pelni

atgriežas dzimtenē, laivas vraku

akmeņi saudzīgi tur.

pelni atgriežas, cilvēki aiziet

gvards noskūpsta drānas stūri;

sarkanvīna un asins traipi,

mazlietots galdauts. Smaidot

nāk Jahve gar Raudu mūri,

mūsu sāpēm apsējs ir norauts.

pierakstīts okupācijas zonā, krastmalā

piekauts un aplaupīts, brīvs,

beidzot pavisam brīvs, viņš domā:

esmu cilvēks, kas man vēl

tiek aiztaupīts

draudu un melu stundā – ko tu sev

pagalvi liksi?

mirdzošā dzīru namā ne mirkli

vairs nepaliksi,

tur Tiesnesis aizsnaudies, lūdzu,

nepamodini viņu,

ne jau sodīt viņš nācis, Nogurušais –

tikai mājienu dot vai ziņu

kamēr zēns no jāņuzālēm vij

zaļsarkanu vainadziņu,

tam visa dzīve varbūt vēl priekšā –

mīla, trimda un gaismas akts,

skaldu spilvens un skuju mētelis, ak,

zvaigžņotā svešās Latvijas nakts

Tavā rokā stāv mani laiki –

Latvijas dienas, Krievijas rīti, Vācijas vakari:

mūsu atvadu brīdis it visur.

to es nevaru, to Tu vari, ļoti mīļi

un mazliet baigi.

vai mēs esam tikai nogulsnes

upes dzelmē?

zivju ēnas tur šaudās –

nenotikušā atmiņas, nepiepildītās vēlmes,

kur gan ir mājas slieksnis? man vaicā.

vēlāk, vēlāk, tālāk, tālāk

atvērtā aploksne

aiziet pa rokām pa kājām

ausis ciet ar patronu tamponiem

vien sārtā mutīte vaļā –

puisītis nosūc plūmi un kauliņu izspļauj:

te izaugs Karātavu koks

kāpēc Viņš sūtījis vēstules mums – šurp

uz Bābeli

ka te vēl ilgi tā paliks

celiet vien namus un dzīvojiet iekšā

laistiet dārzus un baudiet to augļus

pie kā glabājas parādzīme?

mans lasītnepratējs sencis tur –

apakšā, tēvzemes smiltīs,

uzvilcis krustiņu.

vai, mūsu mīļie

ai! vāze saplēsta nu pilsēta pagalam

kur tava personiskā drošība

kā zīdpapīrs reiz lietots