Jaunā Gaita nr. 48, 1964

 

 

Ivars Lindbergs

 

 

 

 

Improvizācija pilsētai un
vienai nereālai romantiskai balsij

 

I

 

Pilsēta - cilvēki,

Cilvēki - pilsēta

Guļ un kustas,

Žņaudz un smacē.

Pilsēta - akmeņi,

Akmeņi - pilsēta.

Pelēka masa

Aizsedz un noklāj.

Cietums un sprosts.

Pilsēta - tērauds,

Tērauds - pilsēta,

Betona sirds,

Cieta un auksta.

Melīgi uguņi.

Pilsēta - cilvēki,

Pilsēta - betons,

Pilsēta - tērauds,

Cilvēki - pilsēta.

Progress vemj

Benzīna tvanu,

Čuguna kokā

Dūjai nav vietas.

... es

  gribu

     būt

       vēja

          glāstīts

       smaržojošs egļu zars,

     zeme kam spēks,

          saule kam mīla,

     putns kam draugs.........

 

                   II

 

Steiga un nauda,

Nauda un steiga,

Nokauj un pārdod

Visu ko var.

Labums ir nauda,

Vērtība nauda,

Steiga dod ērtību,

Ērtība - progress.

Atdoties, pārdoties,

Atļauties, piekrāpties,

Ka tik ir nauda,

Varenā nauda.

Ātrāk un straujāk,

Vairumā lētāk,

Vairums kļūst masa,

Masā mirst gars.

Cilvēce pārdodas,

Vairumā pārdodas.

Ērtība - progress,

Varenums - nauda,

Ātrāk, tik ātrāk,

Lai neredzam nāvi.

     ...es

       gribu

          būt

            paslinks

          kalnu nerātns strauts,

laiks kam vēl apmīļot

                   mazāko oli,

veldzi dot piekrastes ziedam,

     brīvs kas uz vietu steidz

       pasaules malā,

     kur mākonis skūpstās ar jūŗu

                             ...brīvs...

 

 

 

 

Pielūgšana

 

 

Reiz

Nakts smacīgā tumsa

Nozaga acis man.

Kļuvu es akls.

Tu teici:

Es būšu tev

Acis.

Un redzēju rītā

Es sauli

Krāsojam

Plaukstošas ābeles sārtas.

 

Reiz

Negaiss un vētra

Atņēma ausis man.

Kļuvu es kurls.

Tu teici:

Es būšu tev

Ausis.

Un dzirdēju rītā

Es putnu

Dziedam

Par sudraba zāli un zemi.

 

Reiz

Rūgtums kā nakts,

Vilšanās vētra,

Sāpes un trulums,

Dzīve vai miglains akacis - šķita un bija.

Jutos es

Akls, kurls un viens.

Tu teici

Tomēr

Es būšu tu.

Nu redzu un dzirdu

Un jūtu.

Tu esi

Plaukstoša ābele,

Saule un dziedošs putns;

Tu esi

Zeme un mūžība,

Nav tumsas,

Jo tevī aust rīts,

Nav vētras.

Jo tevī

Es dziedoša pretvētra kļūstu

Tu esi viss.

Tu esi viss.

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Raits Birkmanis

 

 

 

 

Vulfa kristība

 

(Normaņu teika)

VELTĪJUMS JĀNIM SARMAM

 

 

Simtu vasaras gaŗām

Vulfam Anskara dēlam:

Simtu Kartāgas vārtos

Mauru tuksnešu smilts!

 

Te viņš nācis, te stājies

Šķēpiem zibina gaisus.

Gotu mēlē jau dziedās

Skanīgs stabuļu vaŗš?

 

Bīskaps Celestīns saka

(Dieva dārznieks virs zemes)

„Debess valstību atveŗ,

mazgā ūdeņu šalts!”

 

„Vilka ādu jel noliec,

Kristus avotā stājies!

Vulf’ ar brāļiem un māsām,

līksmo, celies un ej!”

 

„Ak, teic, ganītāj augsto,

kur man brāļi un māsas,

tūkstoš tēvu un māšu,

ģinšu karapulks sūrs?”

 

„Teic, vai viņus nu glabā

ēnu tekās bez mitas

sudrabs aizsaules dārzos,

mūžīgs pazemes sniegs?”

 

„Vulf, mans brāli, visaugstā

Dieva taisnīgais lēmums:

Tārps ir pagānu miesa,

Uguns nedziest nekad!”

 

„Velti, Celestīn’, tīkot

atslēgt valstību durvis:

Simtreiz labāki dzesē

sakurts uguņu sārts!”

 

„Vilka ādu man pasniedz,

klusot novērsi vaigu;

Debess godību nealkst

jūŗu pārbraucējs sīvs!”

 

„Tur, kur ledāju rūnās

pusnakts saule met zibšņus,

ģints man ziemeļu vētrā –

debess, pekle un viss!”

 

Simtu vasaras gaŗām

Vulfam Anskara dēlam;

Simtu Kartāgas vārtos

mauru tuksnešu smilts...

 

 

 

 

 


 

 

 

 

Gundars Pļavkalns

 

 

 

 

Noskumuša smīniķa domas

 

Varbūt Tu tomēr esi -   -

Nepazīta.

Kad eju pa naksnīgu ietvi

Pār melnām ēnām

Un blāviem gaismas plankumiem,

Tu varbūt gaŗlaikojies tai busā,

Kas aizslīd gaŗām zaļganā gaismā

Ielu krustojumā -

My lady Green Sleeves.

Kad sabiezē krēsla

Un klausos, kā pagaist

Vai skaļāka top šī Green Sleeves dziesma,

Ko skandina saldējuma auto,

Es domāju mazāk par saldējumu,

Daudz vairāk par Tevi -

Daudz kairāk par Tevi -

Green Sleeves -

La nieve.

Tu esi debesis

Zaļganas, skaistas, tālas.

Tu esi rieta kvēle -

Sniegos.

 

 

 

 

Ceturtdaļnopietnas iedomas

 

 

Samtaini melna

Ēna šķērso

Pelēcīgu ietvi.

Ielu krustojumā

Tumšdzeltena gaisma.

Aiz tās -

Kuplu koku lapotne

Samtaini melna.

Silta vēja brāzmas,

Iesmaržojušās

Spēcīgām smaržām.

Tas viss kaut kā šķiet

Piemērots papildinājums

Tai ainai,

Kuŗā tiekos ar Tevi.

Tu esi galvenā tēlotāja,

Kas, diemžēl, neierodas izrādē;

Aizstājējas nav.

Vientulīgs pastaigājos skatuvē.

Varbūt kādu lielisku vakaru

Tu beidzot parādītos -

Gaišā tērpā, iedegušām kājām,

Melna, diža suņa

Pašapzinīgā pavadībā....

Bet nešaubos:

Tev prātā

Būtu cita luga.

 

 

 

 

Panīkuša dzejoņa meditācija

 

 

Dantem vielu gādāja Beatriče,

Ronsāram - augstprātīgā Helēna

Un Kasandra Salviati.

Miniatūrfauns Virza

Apjūsmoja dažādas Alizandras,

Andželikas un Olīvijas.

Kas man spētu liegt

Atdarināt diženos -

Samīlēties nelaimīgi (protams),

Bet interesanti?

Varbūt gadītos iemaldīties

Neizpētītos džungļos un redzēt

Krāsas necerēti krāšņas?

Vai droši kāds zina, ka itin drīz

Par zvēru maltīti es taptu?

Man patiesi nebūtu grēks

Pagāniskās un maigās iedomās

Vērot Tevi tad, kad esi

Spožumā, neaizsegta un vēl daiļāka...

Un par ļautiņu ņirgām

Es tikai pasmīnētu vai saviebtos;

Es dzejiski skumtu par Tavu izsmieklu.

Varbūt pat nolemtu teikt kādu glaimu,

Vērojot, vai Tavas acis tumšās

Uz mirkli nekļūst vēl tumšākas...

Kādēļ tomēr šis riebums,

Kad sāku par mīlas jūsmām prātot? -

Būtu sāpīga piepūle izrauties

No stinguma dziļa un ilga.

Un beigās varbūt

Ceļojums izplatījumā -

Rēgains un vientulīgs,

Tālu aiz sevis atstājot

Pasauli pavisam nopostīto.

 

 

 

 

 


 

 

 

 

Kārlis Ābele jun.

 

 

 

 

Kārtis

 

 

Loga rūtīs lietus dūres dārds.

Uz mēles

neteikts izkūst vārds.

Krēslainā spēlē nākošā dalītā kārts:

pelēku krustu devītnieks,

sirdij nederīgs, lieks.

Pelnos izirst prieks.

 

*

 

Spilgti sarkani ziedi

dūmainās debesīs dega.

Cauri stiklam svieda

kārti citu:

sirdī krita

siržu dāma;

šķīla dzirkstis neskaitāmas:

aizdzirkstījās prieks.

 

 

Jaunā Gaita