Jaunā Gaita nr. 99, 1974

 

Juris Kronbergs

 

 

DESMIT

ČETRRINDES PAR

DZEJAS MĀKSLU

 

1.

kādu stundu viņš vingrināja pirkstus

simbolikā un nagus mistikā

tad paņēma iedvesmu labā rokā

un priecīgs uzrakstīja burtu A

 

2.

pēc ilgāka laika pie viņa

atkal atnāca dzejolis

atvēra burtnīcu

un sāka rakstīt - viņu pašu

 

3.

durvis uz kādu citu pasauli

atvērās pašas no sevis

viņš steidzās to atklāt –

bet tūristi bija jau priekšā

 

4.

slepenos izdevumos

un aiz pseudonimiem viņš slēpās –

līdz kādu dienu atklāja sevi

un apklusa

 

5.

ballēs un sanāksmēs

viņš pārstāvēja savu paaudzi –

dzejā viņš bija

eremīts

 

6.

viņa dzeja sadūrās

ar pārāk spēcīgām ietekmēm –

kad to līdz nāvei ievainotu aiznesa

tā runāja savā valodā

 

7.

dzejolis bija zīdainis

un brēca pēc vārdiem

bet sasniedzis briedumu tas bija bagāts

un vairs ar nevienu nerunāja

 

8.

ka viņa dzejā vairs nebija jēgas

varētu piedot

bet bija vēl viena vaina:

tajā arī nebija nejēgas

 

9.

doma bija tik gudra

un spilgta

ka dzejolis palika ēnā

un sabruka.

 

10.

iedvesmu šļūdonis

nolīdzināja visas kalngales

un pāri palika tikai

plakana rutīna

 

 

 


 

Laine Alksne

 

 

AKLĀS DEJOTĀJAS

ACĪS

 

 

Gaišums

aklās dejotājas acīs:

zinu - esmu akla!

 

Dienvidus kvēlē

saules noburta lokos,

griežos, virpuļoju...

 

Bet zemē valgi avoti irdz –

tos dzirdu...

Zilzaļa puķe - valguma dīgsts

pieskaŗas plaukstai.

 

Un es paņemu to,

es to sargāju, –

manu draugu

       zem nežēlīgās saules.

 

BURVJU PAKLĀJS

 

Kad astronauti pacēlās pār Zemi

pēkšņi sajutām:

       lido, lido mūsu Nesēja

       griezdamās

       viļņodamās

       lido ap Sauli

       uz nezināmo mērķi...

 

Kad pamosties nakts vidū

       klusumā

un blāv aiz loga ziemas baltums

- pēkšņi sajūti:

       izgaist drošais pamats

       tik tu-

       un tava guļas vieta

       - burvju paklājs -

       lido, lido

       līdzi nezināmā plašumā

       - uz kādu mērķi?

 

 

 

 


 

Ints Liepa

 

 

 

1974. GADA

VASARU GAIDOT

 

Veclaicīga ritmošana

 

     Vasarai nobučo roku, tai labrītu vēlē,

pasaki paldies par mīlīgām naktīm, kad muzi­-

kanti no sienāžu dzimtas tev ser'nādi spēlē,

izejot mijkrēšļa pastaigā kopā ar Zuzi.

 

     Bumbiņas kodēm liec kažoku glabā-

tuvē un priekšlogus izrauj, lai vasaras gaiss

vīrusus nāvē. Tad smaidīgs tu izsoļo dabā,

kur pieneņu pūkās snauž saulstars vismirdzošākais.

 

     Ūdeņus apmeklē, - dzīvība tuvu tiem rados.

Plānāko, īsāko izvēlies, miesu ja pavēlēts segt.

Neņem par pilnu, ja tikumu sargi tev sados, -

ūdens kad tuvu, tu uzdrīksties kvēlot un degt.

 

 


 

Guna Ikona

 

 

 
TUR

Pārāk dzidras

debesis baida

(tāds zilums!) –

       mākoni, pārklāj ēnu plecam,

       saule, brūnos ceļgalus sildi,

       lietus upes, skalojiet matus,

       krusas graudi, krītiet uz krūtīm,

       (vasaras karstajās lejās),

       vēji, piesieniet zemei

       un turiet!

 

- un sauc

būt tur

jau tagad.

ŠMAUGI

Zuša līkumiem izlocos

delnām.

 

sarga

viļņu aizsargvaļņi

aļģu vēdekļi

gaismu atsitējs

ūdens

 

roku tukšumā

vēsās lokanības

atbalss

nenoturams

zaļo straumju spēks

 

gaismas pieliets ezers

atmaigo

dziļumu spuru vēdas

GAISMĀ

Laimes pārklājiens.

Stundu gulbji aizpeld

Hendeļa ūdensmūzikas

dzidrumā.

 

Mākoņbaloži

rožainām staru

kājām.

 

Atritinātie

saules dvieļi,

magoņu madaroti.

 

Savirmošanās.

Rosības pirmviļņi

domu slaikiem lokiem.

 

Atvērto debesu dienas.

 


 

Eduards Freimanis

ZEMGAĻU PADZĪŠANA

(Saīsināts)

 

 

PERSONAS
 

Jāņu tēvs

Jāņu māte

Didzis - jauns puisis

Ausmis - Didža draugs

Rota - jauna meita

Zinta - Rotas draudzene

Gaisiņš - pusmūža vīrs

Vents - Gaisiņa draugs

Daira - pusmūža sieva

Zīle - Dairas draudzene

Dziesmu teicēja

Krīvs

Mājinieku virsaitis

Atnācēju virsaitis

Bruņinieki

Kaŗa kalpi

Mūki

Ordeņa mestrs

Vīri un sievas

Sirmgalvji un bērni

Dievs un Dēkla

 

 

 

Dobeskalns pie Lielauces, Avīksnes upītes kreisajā krastā, Incēnu māju tuvumā. Pašlaik Padomju Latvijā valsts aizsardzībā atrodas 3230 kultūras pieminekļi, starp kuŗiem ir 1382 archaioloģijas, 1263 vēstures, 284 architektūras un 301 mākslas piemineklis.

 

 

 

PIRMAIS SKATS

 

Klajums. Tālumā var dzirdēt līgošanu:

Velc, Jānīti, kaŗa svārkus,
jozies spožu zobentiņu;
sveši kungi sanākuši
mūsu sētas izpostīt.

Ņem, Jānīti, kaŗa zirgu,
apjāj sētas, tīrumiņus,
lai nenāca sveši kungi
dēliešiem galvas cirst.

Līgotāji iznāk klajumā. Sievietes nes pārtikas grozus, vīriešiem rokās malkas šķilas. Kādam uz pleca alus muca. Visi līgo:

Šai kalnā diža vieta
jāņuguni kurināt,
lai sadega knišļi, mošķi,
lai miedziņš netraucēja.

Vīri krauj malku kaudzē. ... Sievas klāj zemē segas un izkrauj no groziem pārtiku. Jāņu tēvs sasprauž zemē mietus, uz kuŗiem uzliek mucu. Jāņu māte piedāvā ļaudīm sieru un maizi. Visi dzied:

Mums ražena Jāņu māte,
balta siera sējējiņa.
Mums ražens Jāņu tēvs,
salda alus darītājs.

Jānu tēvs pilda alus kausus un sniedz vīriešiem. Visi dzeŗ un līgo:

Jāņu tēvis savus dēlus
ar alutu dzirdināja.
Salds alutis, saldas dziesmas
visu cauru Jāņu nakti.

 

Meitas atbild:

Jāņu māte sieru deva,
lai gosniņas barojas;
Jāņu māte maizi deva,
lai raženi rudzi auga.

...

Parādās mūki talāros. Dziedāšana pārtrūkst. Mūki apstājas pie ugunskura. Viens pacel rokas, it kā svētīdams, vai arī prasīdams uzmanību.

Jānu tēvs:

Ko meklē melnsvārči
mūsu priecīgā barā?

Vai vēderi tukši,
vai noslāpuši?

Didzis:

Nelūgti viesi-
kā sikspārņi, spoki!

Jānu tēvs:

Dodiet tiem alu;
Mums draudzība tikums.

Ja viņiem slāpst,
lai dzerdami dzeŗ!

Ausmis piepilda kausu un sniedz to pirmajam no mūkiem:

Ņem, ieņem no kausa,
lai vēlīgāks prāts!

Ar grēkiem tu kaudamies,
sažuvis rādies.

...

Rota sniedz kādam maizi un sieru:

Nobaudi mūsmāju
maizi un sieru!

Vai tev tas drūmums
no bada?

...

Pirmais mūks lauzītā zemgaļu valodā:

To nedzeršu -
velna dzira!

Otrs mūks:

Tik ēdiens un dzēriens
jums prātā!

Pārējie mūki sarunājas savā starpā svešā mēlē.

...

Gaisiņš:

Mums Jāņi jāsvin-
Jāņu mātei par prieku ēdam,
Jāņu tēvam par prieku mēs dzeram!

Vents:

Meitas, lieciet
tiem vaiņagus galvās.

Varbūt vīstošo lapu smarža
tiem atmiekšķēs
sirdis un prātus.

...

Mūki izvairās; ar žestiem rāda, ka viņi gan neēdīs un nedzers. Līksmotāji smīn.

Pirmais mūks:

Tā visa apgrēcība-

Otrs mūks:

-un pesteļošana-

...

Ausmis:

Mūsu Dievs tepat pulkā
ēd sieru un maizi,
dzer alu un dzied!

Gaisiņš:

Gadu gadiem Viņš svin
Jāņus ar mums;
tāpēc mums mieži tā aug,
un apīņi mākoņos stiepjas.

Daira:

Tāpēc mums raženas govis,
un teles veselas atskrien!

Pirmais mūks:

Īsto Dievu
mēs vedam pie jums.

Otrs mūks:

Sen bija laiks
savus pagānu pesteļus atmest!

Vents:

Neaiztiec mūsu Dievu,
citādi Pērkons
tevi deviņi gabalos saspers!

Gaisiņš:

Tu, melnsvārci-spoks,
gribi mācīt mums svešu Dievu?

Ja ciemos tu nāc,
tad skaties un klausies,
bet pievaldi mēli!

Didzis:

Mūsu Dievs palīdz
darbā un kaujās,
bet svētkos
mums iemāca dziesmas.

Daira:

Mums Laima, Dēkla un Kārta,
kas māca mums dzīvot un likteņus lemj.

Zīle:

Mums Mežu māte,
kas mežos mūs baro
ar ogām, sēnēm un riekstiem.

Mums Lauku māte,
kas tīrumus lolo
un tīrumu ražu mums novēl.

Rotā:

Mums Dārzu māte,
Ceļu māte un Jūŗas māte,
kas dārzus sarga,
ceļos vada
un savalda jūru.

Pirmais mūks:

Dievs ir tikai viens,
viena Dievmāte vien
un Dieva Dēls vienīgi viens!

Ausmis:

Mēs tavu Dievu
neaiztiekam!
Kāpēc tu mūsējo
nonievā?

Gaisiņš:

Ja mūsējo aiztiksi,
aiziesi drīzi pie savējā-

Otrs mūks:

Mans Dievs mani ievedīs
paradīzē!

Tur būs prieki
bez gala.

Didzis:

Mūsu prieki tepat
krāšņo Jāņu nakti –

...

Vents:

Mūsu priekiem būs gals
līdz ar ausmu,
tomēr jūsējos, mūžīgos,
nekārojam.

Jāņu tēvs:

Labāk dziediet mums līdzi
un priecājieties.
Jūsu Dievs to piedos,
jo kļūsim mēs draugi.

Daira uzsāk dziesmu un citi piebiedrojas:

Visi labi Jāņu bērni,
kas sanāca šovakar:
dažiem ošu vainadziņi,
citiem melni mētelīši.

Pirmais mūks:

Atmetiet pagānu dievus,
nāciet pie vienīgā īstā.

Šonakt kristīsim jūs,
un tad ar jums
priecāsimies.

Gaisiņš:

Latvietim latviešu Dievs
ir vienīgais īstais!

Ja gribi,
ņem krūzi un dzer,
bet nezaimo
mūsējo Dievu!

(Sniedz kausu pirmajam mūkam, kas to atvaira).

Otrs mūks:

Jums mūžīga elle
un pazušana - āmen!

Vents:

Vācies no mūsu kalna
ar visu elli un pazušanu!

Gaisiņš paņem no ugunskura pagali un iet ar to virsū mūkiem; aizsāk dziesmu:

Dodiet Jāņu bērniem mieru,
Jāņu nakts svēta nakts.
Ja mums miera nedosit,
paši mieru paņemsim.

Mūki atkāpjas un pazūd mežā. Zīle atsāk līgošanu; citi tūliņ piebiedrojas:

Līksmojam radi, draugi,
Jāņu nakts gaiša nakts.
Savu sauli apsveiksim,
rītā agri uzlecot.

...

Dziesma pārtrūkst, jo klajumā ieskrien pusducis kaŗa kalpu. Zobeniem rokās tie drāžas virsū līgotājiem, kas pajūk uz visām pusēm. Uzbrucēji apstājas pie ugunskura un sāk to postīt. Izvandītās pagales kūp. Dūmu aizsegā latvieši meklē rungas un gatavojas cīņai. Tomēr iebrucēji aši aizskrien un izbēg no kaujas.

Līgotāji atgriežas pie ugunskura, bet līgošanu vairs neatsāk.

Krīvs:

Ļauni laiki nāks
pār mūsu sētām, druvām.

...

Mūs gribēs piemānīt
ar svešu Dievu,
kas ļauns un bargs
mūs kaus, ja Viņam
negribēsim kalpot.

Gaisiņš:

Mēs savam Dievam
uzticīgi būsim,
kaut katru dienu
zobeni un vāles
būs jānēsā aiz jostām.
Kaut daudziem jāaiziet
būs veļu valstībā,
mēs ļaunos padzīsim,
jo dzīvot protam
vien taisnām
mugurām.

Krīvs:

Tad nāciet, dēli, mazdēli,
lai mūžu ticībā
mēs sadraudzību slēdzam.

Pie savas jāņuguns,
lai sadodamies rokās;
lai acīs skatoties,
mēs visi brāļi kļūstam.

Ai, vai, lai lāsts krīt tādam,
kas zvērestu šo aizmirst jaudās;
kas draugs kļūs svešniekiem
un savu Dievu,
savu tautu nodos!

Visi sanāk ap ugunskuru un sadodas rokās, izveidojot apli ar krīvu un uguni vidū. Visi līgo:

Dod, Dieviņ, drošas rokas
mūsu zemi aizsargāt,
lai neņēma tēvu zeme
svešus ļaudis iegātņos.

Nāci, Dēkla, mūsu māsa,
svētī mūsu gājumiņu,
lai salūza sveša vara
mūsu ļaužu sadragāta.

Mežmalas nokrēslā parādās divi balti tēli, Dievs un Dēkla.

Dievs:

Es esmu jūsu Dievs,
kas jūs paglābs un sargās,
kamēr vien svešajām mācībām
savas ausis
jūs neatvērsit.
Latviešu zeme latviešiem
mūžos un aizmūžos paliks;
tā kā saule un dziesmas,
tā kā mīla uz savu Dievu
tā kā mīla uz savu zemi.

Dēkla:

Es jūsu likteni
mūžībā mērošu.

Tā kā Baltijas jūŗa,
tā kā Daugava mūsu
mūžībā vienoti
paliksit.

Dievs:

Lai kur jūs esat un klīstat,
par vienību
saaudziet kopā.

Sargaities sargaities
nākotnes dēļ,
mūsu vienotās
mūsu svētītās
mūžības dēļ.

Dēkla:

Radiet un audziniet bērnus,
sargait tos vairāk par visu.

...

mūžīgās Latvijas ķīlai.

Tēli pazūd. Tautieši ar sadotām rokām turpina līgot:

Sārti sārta saule lēca
Jāņu dienas rītiņā.
Nāc, saulīte, rotāties
mūsu sētās, tīrumos.

Krīvs:

Tā nav saule, kas lec,
tā ir ļauno uguns!

Gaisiņš:

Tās mūsu mājas liesmās!

Vents:

Velna ļaudis
ar atriebes Dievu!

Krīvs:

Ar zobenu un uguni
tie gribēs mūs nāvēt;

deldēt un apkaut,
svešumā aizdzīt!

Loks ap ugunskuru izjūk. Vīri aizskrien; sievas vāc bērnus un seko vaimanādamas. Krīvs un sirmgalvji paliek pie sievām.

Jāņu māte:

Posta Jāņi, posta bērniem,
Jāņu prieks pelnos krīt.
Sadegs Jāņi, sadegs mājas,
pati tauta nesadegs.

 

 

 

OTRS SKATS

 

Izdedzinātie ļaudis sapulcējušies aiz pils apcietinājumiem. Vīriem drēbes saplēstas, mati sviedraini. Sievas ar drūmām sejām baro bērnus. Pāris cīņā ievainoto guļ zālē un sievas apkopj viņu brūces.

...

Pēkšņi dzirdama taure. Visi sastingst un klausās.

 

Krīvs:

Tas mūsu taurētājs!
Klau', viņa taure stāsta,
ka uzbrūk ienaidnieks.

Atkal taures skaņas.

Zinta:

Lai Dievs glābj taurētāju!

...

Virsaitis iznāk no pils:

Lai visi vīri vietās,
ikvienam pietiks darba!

Lai sievas, bērni
iet uz istabām!

Vīri izklīst gar aizsargu sētu. Daži redzami pie akmeņu kaudzēm, pāris iznes karsta ūdens spaiņus, citi apjož zobenus, vēl citi sagrābj vāles.

Pēc brīža dzirdami zirgu aulekši.

Gaisiņš:

Rau, rau, tur vienam
pīķa galā
taurētāja galva!

...

Uzbrucēju klaigas. Tad pār pagalmu sāk lidot viņu bultas.

Virsaitis acumirklī saprot stāvokli:

Vīri pie lokiem!
Sievas un pusaudži,
dzēsiet degošās bultas!

Pils jumti ir sausi,
var aizdegties aši.

Sievietes un zēni paķer pāris redeļu un steidzas uz jumtu. Citi sniedz augšup ūdens spaiņus.

Ausmis:

Mums jāatbild
ar uguni!

Virsaitis:

Lai izpaliek uguns,
mēs negribam dedzināt mežu!

Didzis:

Mežs mūsu draugs
ar stirnām, briežiem un lāčiem.

Vents:

Viņi mežu aizdedzinās,
kad aizies.

Labāk mums pašiem dedzināt,
vismaz pils paliks dzīva.

Virsaitis:

Ko palīdzēs pils,
ja nebūs vairs mežu?

Bads mums visiem
un bruņinieku bultas.

Kāda sieva no jumtā:

Ūdeni, ūdeni, šeit deg!

Pāris vīru pamet šaušanu un steidzas pa redelēm padot vairāk spaiņu.

Daira:

Šai vasaras laikā
jumti sausi kā skali.

Zinta:

Rau, skaties,
tur arī sāk degt!

Ūdeni, ūdeni vīri!

Krīvs:

Pērkonīt, dūcētāj,
steidzies aši, aši!

Mūsu vīri nevar vairs
liesmas savaldīt.

Pērkonīt, dūcētāj,
sūti zibeni,
lai tas steigšus pārgriež
lietus mākoni.

Izšaujas zibens, rūc pērkons, sāk aumaļām līt. Uzbrucēji pārtrauc šaut, jo nemana vairs lidojam bultas. Uguns pils jumtā acīmredzot nodziest, jo vīri un sievas, bērni un sirmgalvji sapulcējas pils priekšā un dzied:

Slava, slava Dieviņam,
slava, slava Pērkonam.
Dieviņš sauca Pērkoniņu
savai tautai palīdzēt.

Lietus pamazām norimst.

Teicējā:

Dziediet, meitas, dziediet, puiši,
šodien vēl saule spīd.
Mūsu zeme šodien mūsu,
nezinām rītdieniņu.

Visi dzied. Tad salasās pa grupām un sāk dejot pērkonīti. Vecākās sievas palīdz ieturēt ritmu, skandinot trejdeksni. Pārtraucot deju, sadzirdama tālumā sērīga dziedāšana:

Kur mums ieti, bāleliņi,
vēlajā vakarā?
Nav mums sētu, nav mums māju,
mūsu zeme varmākām.

Didzis:

Kas tur dzied
sēru dziesmu?

Vai tie mūsu
radu ļaudis?

Krīvs:

Tie ir mūsu tautas bērni
melno vīru pievārēti.

Padzīti un izdzīti
savas sētas atstājuši.

Virsaitis:

Lai nāk pie mums,
mēs sagaidīsim
kā savu tautu, savus brāļus.

Mums vienā pulkā pieaugs spēks
un brīvi pastāvēsim.

...

Skan nācēju dziesma:

Nākam visi mēs bāliņi,
jaunas mājas meklēdami;
tālas tekas, grūtas tekas,
kājas gurdas staigājot.

Teicējā:

Nāciet šurpu, bāleliņi,
vienas raudas raudāsim;
vienas bēdas bēdāsim,
vienu rītu gaidīsim.

Virsaitis:

Vairāk zobenu pacelsies
pret varmākām,
kas nāk ar Dieva vārdu -
kāda sveša Dieva,
kas izslāpis asinis.

Spožus zobenus apjozīsim,
mūsu Dievs, mūsu Pērkons
nāks palīgā.

Jauna miera diena
nāks tēvzemē;
gadu gadiem
mūsu ciltis
augs augdamas.

Tās savienosies,
apvienosies tautā,
ko nespēs vairs
ne krievi, ne vāci
izdzēst.

Pāris puišu aiziet atvērt pils vārtus. Pa tiem ienāk ļaužu pulks: vīri, sievas, sirmgalvji un bērni. Sasveicināšanās. Saņēmēju virsaitis sniedz roku atnācēju virsaitim. Abi pavēstī sadraudzību starp ciltīm:

Ar roku sniegšanu
un draugu skatu
mēs slēdzam draudzību,
kas mūžos dzīvos.

...

Mājinieku virsaitis:

Nu liels ir mūsu pulks -
mēs ienaidniekus padzīsim.

Pie Daugavas
tad liela tauta izaugs,
kas mīlēs
sauli, brīvību
un savu senču Dievu.

Atnācēju virsaitis:

Pēc pulka pulks
mums uzbruka.

Jo drošāk cīnāmies,
jo lielāks viņu pulks.

Tie pilis dedzina
un apkauj ļaudis.

Mājinieku virsaitis:

Es labāk nāvei draugos
nekā tiem padodos!

Atnācēju virsaitis:

Tas nava gļēvulis,
kas ienaidniekus pamet.

Kas glābt grib dzīvību
un saglabāt
grib savai ciltij rītdienu.

Tā Dieviņš grib,
lai jaunas mājas rodam
un jaunu tēvzemi
uz dienvidiem,
kur laipnākas ir ziemas.

Mājinieku virsaitis:

Nē, Dieva griba tā,
lai cīņā norūdāmies.

Lai savu drosmi,
uzticību tēviem
mēs cīņā pierādām.

Atnācēju virsaitis:

Es savai tautai
nāvi nevēlu.

Par katra vīra nāvi
un sievas mokām
mums Dievam jāatbild.

Mājinieku virsaitis:

Ja savas zemes nav,
nav savas dzīves.

Atnācēju virsaitis:

Mēs jaunu zemi atradīsim
un jaunu dzīvi.

Mājinieku virsaitis:

Mēs savu dzīvi saglabāsim
kaut arī veļos.

Atnācēju virsaitis:

Lai Dievs jums spēku dod,
vēl dzīvot nomirstot.

Mēs tālāk iesim
uz Lietuvu,
kur ir liels leišu pulks
un leišu karalis
ar spēku varenu.

Mājinieku virsaitis:

Lai Dievs un Pērkons,
Laima, Tekla, Dēkla,
lai Mežu māte, Ceļu māte
jums palīdz tālās gaitās.

Atnācēji pieceļas, sniedz rokas, atvadās.

 

 

 

 

TREŠAIS SKATS

Rīts pilī.

 

Krīvs:

Man miegs šo nakti kavējās -
Ar veļiem runājos
un savu Dievu.

Virsaitis:

Ko teica Dievs?
Ko teica veļi?

Krīvs:

Dievs bija drūms
un veli skumjām acīs.

Tie bēdājās,
ka vakar nespējām
ar otru cilti vienoties.

...

Bez vienotības nespēšot
mēs ienaidnieku pārvarēt.

...

Pat Dievs pret svešo Dievu
vairs līdzēt nespēšot,
jo svešo Dievam
lielas tautas
un liela vienotība.

Virsaitis:

Tā smaga vēsts,
bet tāpēc neizmist.

Ja Dievs mums nepalīdz,
tad vieniem jāpastāv.

Kāda sieva:

Ai, virsaiti, virsaiti, apdomā:
bez Dieva nav uzvaras ciltij!

...

 

 

CETURTAIS SKATS

 

 

Didzis un Ausmis, kuŗi bijuši medīt, ieskrien pils pagalmā. Abi aizkusuši.

Didzis:

Tie jāj caur Līgas birzi!
Melns, briesmīgs bars
ar zobeniem un bultām!

...

Ausmis:

Vismaz kāds simts!

Virsaitis:

Ai, steidziet vīri,
vārtus nostipriniet,
un sievas ūdens spaiņus
rokās tveriet!

It visas redeles
pie jumtiem slieniet!

Un vīri, puiši,
vietas ieņemiet
pie žogiem.

Krīvs:

Ai, Dieviņ, Dieviņ,
vai gribi šaustīt mūs?

Gaisiņš:

Vai mūsu Dievs
ir svešo Dievam padevies?

Dzirdama pakavu dunēšana. Drīz parādās kaŗa kalpi pie pils vārtiem. Ar baļķi viņi sāk dauzīt vārtus. Latvieši šauj ar bultām, kas ievaino dažus bruņu kalpus.

Šoreiz bruņinieki nemēģina pili aizdedzināt, bet grib to ieņemt ar pārspēku. ... Sākas cīņa uz dzīvību un nāvi. ... Krīt aizstāvji un uzbrucēji zem vālēm un zobeniem.

...

Kāds bruņinieks:

Ja dzīvība mīļa,
tad padoties!

Cits bruņinieks:

Ar jums mēs līgumu
noslēgsim!

Krīvs no pils torņa:

Jums padoties, dēli,
jums padoties!

Citādi visus
jūs nokaus!

Sievas un bērnus
verdzībā vedīs!

Virsaitis nomet zobenu un paceļ rokas:

Mani ļaudis, padodieties!
Sievu un bērnu dēļ
padodieties!

Visi pils aizstāvji nomet ieročus un paceļ rokas. Ienāk trīs mūki; viens no tiem prot latviski.

Mūks:

Jums jāpieņem
kristiešu Dievs,
ja paturēt pili
un mājas vēl gribat.

Bruņinieku mestrs nostājas mūkam līdzās ar zobenu ciršanas gatavībā.

Virsaitis:

Vai ļausit
ar krīvu
vēl runāt?

Mūks aprunājas ar mestru.

Mūks:

Brīdi īsu runājiet!

Pienāk krīvs:

Lūdz, lai atļauj
mums atstāt
pilis un sētas

Lai ļauj mums
visu pamest
un aiziet,
kā kaimiņi
aizgāja vakar.

Virsaitis:

Krīva lūgumu dzirdējāt?

Mūks sarunājas ar mestru.

Mūks:

Ja ejat tūlīt,
tad to pieņemam.

Virsaitis:

Mums izvēles nav -
mēs aizejam.

Šajā pat stundā
atstāsim pili
un sētas.

Mūks:

Lai svētī jūs
mūsu Dievs,

Jūsu pašu
vairs nespēj
jūs svētīt.

Kaŗa kalpi ielenc pili; samet kaudzē latviešu zobenus un vāles. No pils raudādamas nāk sievas un bērni. Visi lēnām iet caur vārtiem un aizsāk dziesmu:

Sveiki mājas, sveiki lauki,
sveika esi pils, kas mūsu.
Jaunu dienu gājumā
atkal šeit pārnāksim.

 

 

Zemgaļu senlietas. II-IV gs. Rotas lietas: 1-lunula, 6-acu sakta, 8-kakla riņķis ar konusveida gabaliem,
12-šķēršu sakta. V-IX gs. Rotas lietas: 2-trijstūŗadata ar važiņu, 5-krustadata, 7-kakla riņķis,
11-aproce, 16-sprādze. Darba rīki, ieroči un iedzīves priekšmeti: 9-uzmavas kalts,
10-šķēpa smailis, 13-kaplis, 14-uzmavas cirvis, 15-izkapts, 17- šķilāmakmens.

 

 

Herta Krauja

 

 

* * *

 

 

 

Steidzas,

soļi dejodami steidzas...

Kāpnes elso priekā,

atveŗas

durvju negausīgā mute,

norimst soļi.

Karstas staipekņu rokas

izlokās, apvijas, apdedzina,

karstas miglas pielīst telpa –

guldzieniem vien, guldzieniem vien

dzīvība dzīvībā lejas.

* * *

 

 

 

Saules zīmogu pierē

brūnas meitenes

vasarā brien.

Karstas dzīvības viļņos

krūšu pumpuri

briest...

Auglības rasas pilns

saņem tās

vasaras klēpis.

NEGAISĀ

 

 

 

Negaisam atdodu sevi –

lai plosa, lai sviež,

lai met,

mana vājuma spēku lai lauž!

Gribēdama padoties –

pretojos,

gribēdama liegties –

atdodos,

lūgdama lūdzos:

salauz, salauz mani,

manam spēkam un varai

pakļauj mani...

 

Bet asiņu balss čukst karsta –

neļauj rimtai, neļauj piepildītai kļūt –

mūžam lai degot - nesadegu,

mūžam lai nesadegot - degu.

* * *

 

 

 

Izdziest sveces

un iedegas zvaigznes,

šķīstās lilijas

sāk sarkani kvēlot –

tā ir nakts dziesma,

kad ēnas sāk dzīvot....

 


 

Ontons Zvīdris

 

 

 

MŌTE ZEME

 

 

 

Ai, mōte zeme saules gaismā,

Tev serdē saules energija,

Tu šyupoj viļņus okeanūs,

Tu auklej sevī kontinentus!

Kai bārnus sovus tūs

Nu vīna ceļa pōrmaiņus

Uz ūtra ceļa lic

Un myužu tecējumā

Gon sasatiktīs,

Gon škērtīs lic!

Nu tevis izaug energija

Un tevī otkon atsagrīž,

Voi tautu dzeive byutu tei,

Voi puču, kas pret sauli zīdus rīž.

Guļ myuži tovā klēpī

Daudz milionu godu kōrtōs

Un tautu kapenēs.

 

Reiz dzyma muni seņči,

Tei tauta latgaļu

Vēļ šudin vōrdu šū

Jei myužu tōlēs nas.

Par speiti pretinīku nanūvīdam,

Kas senōs dzeives pādus sadz,

Nu tova klēpa, mōte zeme,

Jōs dāly dziļu patīseibu gaismā nas

Un tautas sirdī

Nu jauna breives ilgas dadz.

 

 


 

Irma Bērziņa

 

 
ATKLĀTA VĒSTULE

Dzeltena pastmarka

uz tumši zilas aploksnes.

Apgaismota loga raksts

bezmiega naktij.

 

Katram lasāms.

 

 

Ķelnē, 1971.g. aprīlī

 

 

IZLIKTĀ

 

 

 

Māte slima,

gul nedēļnieces gultā.

Brāļi un māsas

izliek mani - negribētu bērnu -

aiz mīlestības vaļņa.

 

Izlikts bērns brēc.

 

Man mute aizbāzta,

locekļi saistīti.

Es nonīkstu

cilvēcības Doma priekšā

pie izlikteņu

akas.

 

 

Ķelnē, 1972.g. maijā

 

 

 

Jaunā Gaita