AUTORA PAŠKOMMENTĀRI PAR HERNHŪTIEŠU ROMĀNU

Jānis Kŗēsliņš, Sr. initervē Arturu Baumani

 

Pagājušā gada beigās publicētais Artura Baumaņa lielromāns par Vidzemes hernhūtiešiem ir gan apjomā, gan tematikas un tīri mākslinieciskā ziņā ļoti neparasta parādība latviešu rakstniecībā. Tam ir jau veltītas plašas recenzijas laikrakstos, Ņujorkas Laiks 1975 g. 22. nov. apcerēja pirmos sējumus; 1976. gada janvārī Toronto Latvija Amerikā (vairākos turpinājumos) visu romānu, tāpat angļu valodā to apcerējis starptautiskais kritikas almanachs Books Abroad 1976. g. ziemas sējumā. Dzejnieks, vēsturnieks un bibliogrāfs Jānis Krēsliņš aicināja Hernhūtiešu autoru atbildēt dažus tīri literārus jautājumus par šo īpatnējo darbu.

 

Jānis Krēsliņš: Ilgus gadus Jūs esat bijis liels klusētājs, kas latviešu literārajā sabiedrībā reti parādījies. Lūdzu pastāstiet īsumā kaut ko par savām rakstniecības gaitām, lai lasītājiem, kas Jūs nepazīst, būtu kāds priekšstats par Jums kā literātu (vārds lietots vecā, labā rīdzinieciskā nozīmē).

 

Arturs Baumanis: Esmu savā laikā rakstījis Jaunākās Ziņās, Daugavā, Piesaulē, Brīvajā Zemē un citur un laidis klajā dažas grāmatas. Iekārtojis un septiņi gadi (1937-44) vadījis Latvijas galvaspilsētā Rīgā rakstniecības un teātŗa muzeju; tas savas durvis pirmo reiz atvēra tautai ar plašu Raiņa izstādi (1940). Bēgļos Augsburgā vadījis kopā ar Knutu Lesiņu Latvju Domas (1945-46). Pēc tam Amerikā dabūjis māstera grādu Čikāgas universitātē un arī šo to publicējis...

 

J.K.: Vai divdesmito gadu sākumā antoloģijā Līra iespiestās Jūsu dzejoļa rindas „Ak, vienam vislabāk” būtu bijušas Jūsu darbošanās moto?

 

A.B.: Ne moto. Vienkārši neesmu necik sabiedrisks.

 

J.K.: Kas Jūs ierosināja literārai darbībai?

 

A.B.: Man ir bijusi nekaunība šo to publicēt jau kopš pirmskolnieka gadiem. Astoņi gadi vecumā ar ģimnāzistu, pieprecētu radinieku − Ādamu Kārļa, Arvīda un Ellas − palīdzību izdevu vienā eksemplārā ar paša roku rakstītu lapu, vārdā Āmurs. Iznāca tikai viens numurs. Trīspadsmit gadu vecumā rakstīju Smiltenes vidusskolas žurnālītī Skolnieks, ko iespieda „Zeme” Valmierā. Skolniekā galvenie darbinieki bija tādi nopietni par mani krietni vecāki spēki, kā, piemēram, Haralds Kundziņš. Nieze rakstīt man vienmēr bijusi. Mudinājis to darīt ir skolotājs Jānis Pīlāps, strēlnieku virsnieks (pēc Smiltenes strādāja Jelgavas skolotāju institūtā, vēlāk cietuma sētā nošauts). Kad Jaunākās Ziņās sāka iespiest manus dzejolīšus, literārās daļas vadītājs gaŗais piebaldzēns Arturs Bērziņš astoņpadsmit gadi veco debitantu stādīja priekšā galvenajam redaktoram, teikdams: „Kārkliņ − mūsu jaunais dzejnieks A.B.”, tad arī to uzskatīju par pamudinājumu, kaut gan sapratu, ka Bērziņš to sacīja vairāk humora dēļ.

 

J.K.: Jūs daudz rakstījāt Kārļa Skalbes rediģētajā žurnālā Piesaule divdesmito gadu beigās un trīsdesmito gadu sākumā. Ziņkārotu Jūsu atmiņas par šo loti interesanto un izcilo žurnālu.

 

A.B.: Šī visai latviskā un glīti darinātā mēnešraksta iespiešana bija no grāmatizdevēja Jāņa Rozes puses patriotisks un vispār humāns darbs. Pie katra numura viņš piemaksāja; žurnāls nenesa peļņu. Ne redaktoram Skalbem bija sava, tā sakot, kabineta, ne arī izdevējam. Saņemtos manuskriptus Skalbe noglabāja svārku kabatā. Roze honorārus maksāja, naudu ņemdams no grāmatu veikala kases vai no bikšu vai svārku kabatas. Roze pazīstams kā ievērojams izdevējs. Viņa apgādā iznāca Jāņa Poruka kopoti raksti divdesmit sējumos, tāpat Skalbes, Saulieša, Akurātera, Augusta Deglava kopoti raksti. Rozi vēlāk deportēja. Piesaulē iespieda arī manu eseju „Hernhūtieši”.

 

J.K.: Jūsu vadītais laikraksts Latvju Domas Augsburgā mūsu emigrācijas pašā sākuma posmā bija viens no intelliģentākajiem trimdas periodiskajiem izdevumiem. Pastāstiet mazliet par šī laikraksta tapšanu, gaitām, līdzstrādniekiem.

 

A.B.: Tas radās 1945. gada rudenī, kad mums bēgļiem Vācijā vēl nebija tikpat kā nekādas preses − ne arī topošajām trimdas skolām latviskas lasāmvielas. Viņas to ieguva gandrīz vienīgi no Latvju Domām, īpaši no laikraksta separātā pielikuma „Jaunatnei”. Izdevējs bija senākais Rīgas pilsētas valdes loceklis Augusts Ozoliņš. Tirāža sasniedza 15.000. Tā kā Augsburgā Hāzes spiestuvē burtiem nebija latviešu akcentu, ar Hāzes burtu „zaci” aizbraucu uz Nirnbergu (vai Firtu?) pie graviera. Tas līdz rītam iegravēja gaŗumus, kā arī zīmes, ko liek, lai dabūtu šņāceņus š, ž, un č. Nakti pavadīju interesantās pārrunās Nirnbergas latviešu bēgļu nometnē pie paziņām-skolotājiem... No toreizējiem visjaunākajiem Latvju Domās rakstīja Gunars Saliņš, Edgars Andersons un Māris Ubāns. Saliņš arī mēģinājās avīzes apdarē un korrektūrā. No vecākās paaudzes daudz deva Jānis Jaunsudrabiņš, trīs cienīgi profesori Ludis Bērziņš, Arveds Švābe un Ernests Blese; Pēteris Ērmanis, Kārlis Dziļleja, Jānis Burtnieks-Ozoliņš u.c. No pārējiem − Knuts Lesiņš, Anšlavs Eglītis, Ernests Aistars u.c. Laikrakstā parādījās arī trīs nelieli „Hernhūtiešu” fragmenti. Sludinājumu daļā sasaucās tūkstošiem bēgļu, meklēdami izklīdušos tuviniekus.

J.K.: Hernhūtiešu romāns ir viens no neparastākajiem notikumiem visā latviešu pēckara literārajā dzīvē. Kā tapa romāns?

 

A.B.: Hernhūtiešu romāns tapis lēnām un ar zināmām grūtībām. Rakstīju ar neapšaubāmu patiku un bez steigas. Nu, un tad dažu gadu neuzrakstīju nekā, citu gadu lielu blāķi. Es nespēju sevi piespiest pie sistemātiskas rakstīšanas. Un bija maize jāpelna amerikāņu bibliotekāra darbā.

 

J.K.: Tā kā Jūsu lielromāns ir komplicēts, monumentāls, sniedziet lūdzu šī darba koncepcijas, uzbūves aprakstu.

 

A.B.: Vai Hernhūtieši monumentāli, nezinu. Bet uzbūves problēmas bija. No vispirmajiem uzmetumiem galīgajā versijā neuzņēmu itin nekā. Idejas ziņā ilgi svārstījos. Bet tas neuztrauca. Vispēdējos lēmumus pieņemot, bez sāpēm atstāju ārpusē diezgan daudz no uzrakstītā. Šis romāns nav ne dēku, ne vētrainas mīlestības romāns. Tēlo tautas mošanos, kad pie tās nonāk Cincendorfa vēsts. Uz to faktu ir likts galvenais uzsvars. Atmodas pacilātībai pretstatā ir tie drausmīgie apstākļi, kuŗos latvieši atradās pēc Lielā ziemeļu kaŗa.

 

J.K.: Kā guvāt ierosmi rakstīt tieši par hernhūtiesu tēmu?

 

A.B.: No latviešu baznīcas vēsturnieka Luža Adamoviča un Latvijas Vēstures institūta publikācijām. Mani pievilka 18. un 19. gadsimteņa latviešu „brāļu” polītiskie un kulturālie centieni. Kā teicu, jau 1930. g. biju laidis Piesaulē klajā eseju šinī lietā (ko Jūs pagājušā gadā Laikā atzīmējāt).

 

 

J.K.: Hernhūtiešu (brāļu draudzes) loma latviešu un, jo sevišķi, igauņu dzīvē ir bijusi neaprakstāmi liela. Brāļu draudzes zīmogu, gan pozitīvā, gan arī negatīvā ziņā, nesa liels skaits mūsu intelliģences, un ne tikai tie, līdz pat Latvijas neatkarības laikam. Kā izvērtējat brāļu draudzes ietekmi latviešu vēsturē, sabiedrībā, kultūrā?

 

A.B.: Jā, brāļu draudzes ietekme latviešu vidū ir bijusi milzīga. Ir territoriāli, ir sadzīves dažādās nozarēs. Jau 18. gadsimtenī tā kontrolēja Vidzemi no jūrmalas līdz pat Alūksnei un no Valkas līdz pat Dolei un Rīgai. Tas notika par spīti smagajām vajāšanām no mācītāju un valdības puses. Brāļu draudze ļaudis ietekmēja reizēm arī apšaubāmas kvalitātes nozīmē, teiksim, pārņemot visus muižas ierēdņu amatus un šo stāvokli izmantojot to cilvēku apkaŗošanai, kuŗi nejūsmoja par hernhūtismu. Saiešanas, kur viss dibinājās uz garīgu dziesmu dziedāšanu, jaunderības, kā arī brāļu dzīves aprakstu, dienasgrāmatu (diāriju) un vēstuļu priekšālasīšanu, veicināja lasīt un rakstīt prašanu tik lielā mērā, ka Vidzemi padarīja par izglītotāko novadu visā Krievijas impērijā. Brāļu draudzes darbinieku „kumperencītes” (konferences), jau 18. gadsimtenī savezdamas kopā gaišākos, un aktīvākos latviešus no visām malām, uzskatāmas par mūsu parlamentārisma sākumu. Brāļu draudzes „virsnieki” tik bieži piedalījās zemnieku polītisko un saimniecisko nemieru vadībā, ka krievu virskundzība un baltvācu kundzība vairākkārt pieprasīja un reizēm arī panāca brāļu draudzes slēgšanu.

 

J.K.: Tomēr jājautā, vai brāļu draudzes darbība vispār būtu bijusi iespējama, ja zināmas baltvācu kundzības aprindas šo kustību nebūtu ievērojamā veidā atbalstījušas?

 

Brāļu draudzes latviešu dziesminieka Juŗa-Indriķa Loskīla slavenās Vidzemē sarakstītās indiāņu grāmatas angļu tulkojuma titullapa.

A.B.: 1731. g. 3. novembrī Tirzas mācītājs Hofmanis gan rakstīja prāvestam Vurmam: „Tāpēc ka pie ļoti maza šejienes vāciešu skaita sastopama patiesa kristietība, maz arī rūpējas par nabaga zemnieku dvēseļu glābšanu.” Bet, no otras puses, pareizi: brāļu draudze varēja 18. gs. ielaist Vidzemē pirmo sakni tikai tāpēc, ka te gadījās dažas atsevišķas materiālā ziņā turīgas un „kungu” sadzīvē augstu stāvošas personas, kuŗām garā bija šis un tas kopīgs ar Cincendorfu pāri un Halles paidagogu − „dievišķo” Franki. Latviešos „grāfa kunga” vēsts nonāca tāpēc, ka hernhūtisms sevi uzskatīja par universālu kustību. Dr. Lutera mācība ap 1500. gadu bija radusies kā tautiski vāciska baznīca. Tāds raksturs luterānismam arī Latvijā bija un palika vēl 19. gadu simtenī. Pat 20. gadu simteņa sākumā Tērbatas universitātē dievavārdu fakultātē praktiskās teoloģijas katedra mācīja savus studentus − arī latviešus un igauņus − nākošos garīdzniekus joprojām vienīgi vāciski, kā tiem būs nākotnē savas latviešu un igauņu avis ganīt. Itin kā Dievam būtu patīkamāk, ja ar to saejas vāciski. Luterānisms nepielaida latviešu un igauņu profesūras šinī laukā.

Brāļu draudze − līdzīgi luterānismam no Vācijas nākdama − Vidzemē turpretī jau no paša sākuma noraidīja latviešu „brāļu”, „māsu” pārvācošanu. Vācbrālis Kr. Dāvīds to jau pašā sākumā pazemīgā kristietības apustuļa garā uzsvēra: „Mēs Vidzemē drīz nebūsim vairs vajadzīgi. Kā Dievs Ābramam radījis bērnus no akmeņiem, tāpat viņš radīs latviešiem apustuļus no pašu vidus.” Un: „Tas Jērs aicina ne vien vāciešus − lielkungus un tā sauktos literātus, bet visus ļaudis.” Tas bija varbūt galvenais iemesls, kāpēc Vidzemē hernhūtisms kļuva par masu kustību. Hernhūtisms darbojās pēc līdzīga principa arī Rietumindijā (Amerikā), Grenlandē un citur.

 

J.K.: Latviešu 18. gs. brāļu draudzes darbinieku pēdas ir rodamas visā pasaulē − tām vēl nemaz neesam sākuši sekot, tās nemaz vēl neesam sākuši meklēt. Mazliet ir zināma mūsu joprojām populārā garīgā dziesminieka Loskīla izcilā loma Pensilvēnijas vēsturē, bet tikpat kā nemaz nepazīstam Jēkaba Skangaļa darbu Holandē. Kā Loskīla, tā Skangaļa kapu vietas attiecīgajās zemēs joprojām tur lielā godā. Ievērojamā Rīgas mastu brāķera, brāļu draudzes vadoņa Šteinhauera dēls nodibinājis kādu izcilu skolu Īrijā. Vai nav tā, ka nacionālisma un marksisma skurbumā esam ignorējuši zināmas mūsu vēstures veidotājas personas un kustības? Ko sakāt par to kā vēstures pazinējs, literāts?

 

A.B.: Latviešu cilmes hernhūtiešu internacionālā rosība mums tiešām par maz pazīstama. Cittautieši daudzos gadījumos šinī pētniecībā ieguldījuši nopietnākus pūliņus nekā mēs paši, kaut gan dažā ziņā varbūt esam tam darbam labāk apkalti nekā viņi, piemēram, ņemot vērā, ka lieliski protam dažas no tām valodām, ar kuŗām jāsastopas brāļu archīvos. Uz šiem materiāliem vēršama mūsu doktorandu − gan teologu, vēsturnieku, gan arī archīva zinātnieku − uzmanība. Te ir plaša un pateicīga atmata, kas gaida darbiniekus.

 

J.K.: Man imponē tas, ka romānā nav rodami parastie stereotipi, gan par muižniekiem, gan par mācītājiem, gan par zemniekiem. Visi ir ļoti cilvēciski, īstenībai ļoti atbilst apraksti par daudzu tā laika muižnieku visai pieticīgo dzīves veidu. Kas palīdzēja Jums tā iejusties, iedzīvoties 18. gs. vidē? Ir jābūt, manuprāt, kādam gluži emocionālam, neracionālam apstāklim. Attiecīgā laika literātūras, dokumentu laba pazīšana vien šādu iejušanās spēju nesniedz, kā to liecina kāda jauna latviešu vēsturnieka ļoti labi dokumentētie darbi par 18. g.s. Kurzemi, kas nesen parādījušies dažādos zinātniskos žurnālos.

 

A.B.: Bibliofils Jānis Misiņš skubinājis: „Meklējiet rakstos,” Tas ir dariet to, tad, kā bībelē saka, jums taps dots. No otras puses − tādai meklēšanai ir, protams, robežas, kuŗas atsevišķa persona nespēs laika un līdzekļu trūkuma dēļ paplēst tik lielā mērā, kā gribētos. To iespētu tikai kollektīvs. Hernhūtiešu romānam ir veltīts daudz laika. Darbam, liekas, nebūs kaitējis tas, ka nebiju saistījies ar kādiem termiņiem. Izdevējs − Ceļinieks − neizgāja uz to, ka hernhūtiešu virknei būtu jāiznāk klajā visādā ziņā pirms tā un tā gada Ziemsvētkiem utt. Svarīgs varbūt arī tas, ka romāns nav rakstīts „no vietas”. „Grāfa kunga sūtnis” nav nebūt uzrakstīts pirmais − kaut gan ar to jāiesāk, kad lasa. Rakstīju par to, kas likās nobriedis, tad, kad tas likās nobriedis; ne ātrāk.

 

J.K.: Kā, kur radāt romānam materiālus?

 

A.B.: Kad par to sāktu stāstīt, iznāktu varbūt vēl kāds romāns. Materiālus vācu kopš kāda 1942. gada Rīgā Latvijas universitātes teoloģijas fakultātes bibliotēkā un Rīgas pilsētas Misiņa bibliotēkā, kā arī ķēros pie prof. Luža Adamoviča atstāto piezīmju caurskatīšanas. Tās man uzticēja kādu laiku viņa brālis. Profesors, kā zināms, tika 1941. gadā deportēts. Izstudēju brāļu draudzes centra − Hernhūtes − publicētās vēsturisko pētījumu sērijas. Savienotajās Valstīs visvairāk guvu Ņujorkā Ūnijas teoloģiskā semināra lielajā bibliotēkā − īpaši strīdus rakstu (polemiku) nozarē. 18. gadsimteņa latviešu centienus pētīju šur un tur.

Galvenais, kas mani nodarbināja, bija: kāpēc Vidzemē brāļu draudzes tapšana notikusi tik spontāni − itin kā vācbrālis Dāvida kungs būtu iemetis izkaltušā mežā degošu pagali; vai arī to varētu salīdzināt ar kādas novas − jauna zvaigžņu pudura − pēkšņu parādīšanos pasaules telpā. Vajadzēja būt ļoti svarīgiem cēloņiem arī tāpēc, ka, vajāta un jau tikpat kā iznīcināta, šī kustība vairākas reizes atdzima vēl lielākā spēkā. Kad to fonu − aizmuguri − biju aplūkojis, tikai tad sapratu, kāpēc toreiz Vidzemē ir varējis izplaukt tik ķēnišķīgs polītisks un reliģisks zieds kā saiešanas kambaru sistēma: tas bija iedēstīts uz, tā sakot, milzīgas komposta jeb (tautas valodā runājot) mēslu kaudzes. Vidzemes panorāma man rādīja neaizmirstamu ainu: latvietim itin nekur nebija glābiņa − ne baznīcā, ne muižā, ne pie ķeizara, ne ķeizarienes, un kaut arī šī pati būtu pa daļai vidzemniece, pa daļai kurzemniece, varbūt pat latviešu cilmes (Katrīna I). Pat ne mežā, ne pāri lielajai latviešu upei Pārdaugavas hercogistē Vidzemes latvietim nebija droša patvēruma, kaut gan uz turieni bēguši tūkstošiem. Viņam, zemniekam, nepiederēja pat ne tikdaudz zemes, kur varētu mietu iedurt, pie kā nabaga cilvēkam negaisā pieķerties, lai viesulis neaiznes. Šis apstāklis acīmredzot bija Vidzemes brāļu draudzes nodibināšanās un spīdošo panākumu atslēga. Viņus varēja glābt vienīgi „brīnumi, kas necerēti nāk”. Viņi fanātiski pieķērās Tam Jēram, ko viņi nokristīja par Latvju Pestītāju.

Šobrīd tādi vārdi, kā Tas Jērs, Jērakalns (lielais saiešanas nams Valmiermuižā), mums var izlikties pārspīlēti, pat smieklīgi. Toreiz tie pēkšņi kļuva par augstākās gudrības, dižākā tikuma − un arī pēdējā modes kliedziena − simbolu. Hernhūtes literātūra, īpaši Cincendorfa sacerētās dziesmas un to latviskie tulkojumi, vai katrā rindkopā pieminēja To Jēru, kuŗš hernhūtietim bija „viss un gana”. Kustības pretinieki − „pasaule” − lamāja brāļus diezgan trāpīgi par jērabrāļiem. Bet taisni to šie ticēja: ka kļuvuši par Pestītāja tuviniekiem. Ar drausmīgu lepnumu viņi atbildēdami dziedāja: „Tavs negods ir mans gods. Ko pasaule man dos? To turu par nenieku.”

Šai aizmugurei − apkārtnei − romānā veltīta pienācīga jo plaša vieta. Bez tās tas nebūtu saprotams. Tā arī parāda, ka ar visu viņa postu un netikumiem latviešu zemnieks stāvēja morāliski augstāk par muižniecību, garīdzniecību, ķeizara namu.

  

J.K.: Liels skaits romāna personāža ir vēsturiskas personas, sākot ar ģenerālieni Hallarti, mācītāju Hinkeldeju, grāfa kunga sūtni Dāvīdu, tāpat daudziem latviešiem, un, beidzot, protams, ar slaveno Krievijas ķeizarieni Katrīnu I, mūsu bībeles pārtulkotajā Ernesta Glika audzēkni, par kuŗu eksistē plaša un anachronismiem pilna latviešu fantāzijas literātūra. Cik tuvu turējāties pie vēsturiskās patiesības, cik tālu ļāvāt fantāzijai vaļu, kaut vai rakstot par Katrīnu I?

 

A.B.: Par Katrīnu I romānā, manuprāt, nav neviena anachronisma. Tas, kas par viņu tur teikts, gan varbūt cieš no par daudz pasvītrota vēsturiskuma. Tas ir − tur nav ne fantāzijas, ne „daiļliterātūras” (ko anglosakši sauc par fiction). Toreizējo ķeizaru piekukuļotie ģenealogi tiešām publiski mēģināja maldināt publiku − apslēpt ķeizarienes Katrīnas I zemo izcelšanos; arī noklusēt par viņas pirmo vīru − zviedru kaprāli Krūzi, ko viņa bija, Glika kundzes spiesta, kā skuķe apprecējusi. Viens no ģenealogiem Katrīnu dēvēja par kāda pulkvežleitenanta (Obristlieutenant) fon Tīzenhauzena atraitni. Kāds cits gāja falsifikācijā vēl tālāk − apgalvoja, ka viņa esot no fon Albedīlu dzimtas (geboren vonAlbedyl). Albedīli protestēja. Pēc krievu galma (Pēteŗa Lielā personiskās kancelejas) materiāliem − pēc Bestūževa ziņojuma − iznāk, itin kā viņa dzimusi Subates draudzē Kurzemē; divpadsmit gadu vecumā piederējusi pie Krustpils (Krišburg) ev. lut. draudzes un dzīvojusi (liekas, kā audžu meita) mātes māsas ģimenē; no turienes viņu paņēmis Ernests Gliks. Neviena no šīm ziņām, liekas, nav vēl atzīmēta latviešu rakstos. Par Bestūževa ziņojuma autentiskumu nešaubās padomju (krievu) vēsturnieki, kuŗi to nupat sešdesmitajos gados publicēja savos kommentāros pie S.M. Solovjova Istorija Rossiji (Moskva, 1963 , XVIII,644; 210. zemrinde). Šis ziņojums bija radies, kad Bestūževs 1715. gadā (kaŗa laikā!) komandēts uz Baltiju, lai sameklētu Katrīnas pazudušos tuviniekus. Viņa ziņojums datēts Rīgā minētā gada Jāņu dienā. − Tas būtu konkrēti izdomas un vēsturiskās patiesības jautājumā.

 

J.K.: Nikolajs Vīksniņš Universitas 25.nr. (1972. g.) sava raksta „Latviete Krievijas tronī” bibliogrāfijā min, ka izmantojis Solovjova Krievijas vēsturi; taču Jūsu sniegto informāciju viņa rakstā nevar sameklēt. Starp citu, Vīksniņš pamato Katrīnas I latvisko cilmi ar citātu no Valentīna Pelēča Malēnieša pasaules (1967)! Labu ievadu Katrīnas I cilmes lietā ir sniedzis Edgars Dunsdorfs Jaunās Gaitas 48.nr. (1964) rakstā „Krievijas ķeizarienes Katrīnas I tautības problēma”. Arī Ernests Blese savā rakstā „Mūsu kādreizējie bagātie radi” Ceļa Zīmju 25.nr. (1955) aizstāv hipotēzi, ka Katrīna I bijusi latviete. Nesen publicēts kāds dokuments, kas it kā apstiprina vienu no senām hipotēzēm, ka Katrīna dzimusi Igaunijā kā ārlaulības bērns. Šīs liecības devējs ir Glika mājskolotājs Vurms, liecības pierakstītājs − Braunšveigas rezidents (sūtnis) Pēterpilī Vēbers.

Dokuments, kas datēts 1725. g. un varbūt ir plašākais apraksts par Katrīnas jaunību un arī par Glika nonākšanu Krievijā pēc Alūksnes krišanas krievu rokās 1702. gadā, atrasts Koburgas bibliotēkā un to ir publicējis Roberts Štuperichs (Stupperich) (Jahrbücher für Geschichte Osteuropas, Neue Folge, Band 16, Jahrgang 1968, Heft 2.) Ko domājat par Vurma liecību?

 

A.B.: Kāpēc Vīksniņš būtu ignorējis Bestūževa 1715. gada ziņojumu − nezinu. Varbūt tādēļ (man ienāk prātā), ka konsultējis Solovjova darba pirmo (ne 1963. g, bet 19. gs.) izdevumu? Vai arī nebūtu ieskatījies zemrindēs, kuŗas sakopotas sējuma beigās? Ar vienu vārdu − nezinu. Vēbera 1725. g. ziņojums, kuŗa kopiju Jūs man atsūtījāt (paldies), ļoti interesants. Tas būtu pārbaudāms Igaunijas archīvos, ja pie tiem var tikt klāt.

No vienas puses šis raksts liekas viens no tiem baumu savārstījumiem, kuŗus viņš pats nopeļ. Bestūževa 1715. g. 25. jūnija raports, kas sastādīts pašas ķeizarienes Katrīnas uzdevumā, rāda, ka viņa cēlusies nevis no Igaunijas, bet no Piedaugavas − latviešu − novada. Viņš te atradis viņas brāļus un citus radiniekus Skovronskus (Skovoronskus). Dažus no tiem ķeizariene vēlāk ir atsaukusi uz Pēterburgu. Tur šie vienkāršie ļautiņi pagodināti ar tituliem un labām vietām, un sieviešu kārtas radinieces izprecinātas augstmaņiem, Vēbers par to nekā nezina, kaut gan 1725. gadā viņam, kā Pēterburgā dzīvojošam Braunšveigas sūtnim, tas bija visādā ziņā jāzina. Tas fakts, ka Bestūževs 1715. gadā raidīts uz Latviju meklēt Katrīnas radiniekus, rāda, ka viņa nav kaunējusies no savas zemās izcelšanās, ne arī baidījusies, ka, to atklājot, zaudētu prestižu.

Vēbers raksta, ka Gliks Katrīnu pārvedis no Tērbatas apkārtnes; bet nespēj sniegt turienes audžu vecāku vārdus. Bestūževs raksta: Gliks meiteni pārvedis no Krustpils − no viņas mātes māsas mājas; un sauc vārdā šos radiniekus, ir veselu virkni citu viņas tuvinieku. Bestūževs raksta par to, ko personiski noskaidrojis, tanī vasarā šo lietu Piedaugavas novadā pētīdams, Vēberam nav tiešu avotu. Savu rakstu vēlākos iespiedumos, stāstīdams par minētā laikmeta krievu galmu, viņš savu 1725. g. „atradumu” par Katrīnas izcelšanos izmetis laukā, nav vairs atkārtojis.

Jāievēro, ka Alūksnes mācītājs Ernests Gliks zviedru laikā bija reizē arī Kokneses iecirkņa prāvests. Toreiz bija tāds prāvesta iecirknis. Šo pārrauga amatu minētajā latviešu novadā pildīdams, viņš apmeklēja draudzes no pat Kurzemes robežas, Daugavas (dienvidos) un Latgales (Polijas) robežas austrumos līdz pat igauņu novadam ziemeļos un Cēsu apriņķim rietumos. Arī ar Krustpils evanģ. luterisko draudzi viņam bija darīšana.

Bestūževam, liekas, būs bijis vienalga, vai viņš Katrīnas piederīgos atrod pie Daugavas vai pie Tērbatas, Viņam galvenais būs bijis − izpildīt ķeizarienes uzdevumu. Tas uzdevums ir acīmredzot izpildīts − viņa ir dabūjusi rokā savus brāļus. Ka tie bijuši viņas brāļi, redzams no tā, ka viņa tos atzinusi par saviem brāļiem. Par to ir ļoti daudz liecību tanī pašā Solovjovā.

Arī Bestūževa ziņojums nenoliedz, ka Katrīna ir zemas cilmes. Šinī punktā Bestūževs atšķiras no Vēbera-Vurma vienīgi ar to, ka pēc viņa iznāk − Skovronsku (Skovoronsku) ģimene bijusi diezgan nabadzīga, bet tās locekļi kustējušies diezgan brīvi pa Kurzemes hercogisti, Latgali (Poliju), Vidzemi, pat Rīgu, tātad nav bijuši dzimtcilvēki.

Jauns Vēbera-Vurma liecībā būtu arī tas, ko tur atrodam par Katrīnas pirmo vīru − zviedru dragūnu kaprāli. Tas esot miris tikai 1705. gadā − tātad nav gājis bojā Alūksnes pils uzspridzināšanā 1702. gadā. Būdama par ģenerāļa Meņšikova „harema” piederumu (ap 1703.-1704. g.), viņa „šad un tad ievākusi ziņas par sava pirmā vīra likteni... viņam palaikam nosūtījusi 20-30 rubļus, no lielākām dāvanām atturēdamās aiz rūpēm, ka viņš varētu kļūt iedomīgs un varētu sākt ļaudīs lielīties ar savu laimi”. Neliekas ticams, ka ķeizariene būtu Vurmam tik intīmu atzīšanos uzticējusi. Bet, protams, viss jau var būt.

Liekas, ka Vēbera minētais Gotfrīds Vurms ir tas pats Adamoviča minētais Joh. Gustavs Vurms, kas esot „nokalpojis pāri par 20 gadiem skolās Krievijā”, kamēr 1733. gadā tapis par mācītāju Vidzemē. Tātad šis Vurms arī pēc Adamoviča ir vēl ap 1713. g. Krievijā. Tas sakristu ar Vēbera ziņojumu.

 

J.K.: Tā kā Jūsu romānā ļoti daudz senu vārdu, teicienu, tad − kas Jums būtu sakāms par sava darba valodu, stilu?

 

A.B.: Valoda ir vēsturiskota, stilizēta. Tā liek lasītājam manīt, kuŗa laikmeta bērns ir šis romāns. Dāvīda kunga vēstules ir lielāko tiesu bez punktiem, kommatiem, lielajiem burtiem: norādījums uz viņa ļoti vājo prasmi rakstīt. Hernhūtiešus gatavojot, autors ir tik stipri ietekmējies no viņu stila, ka tagad viņam krietni jāpiepūlas, lai tiktu vaļā no tā.

 

J.K.: Domāju, ka romāns daudzējādā ziņā visai prasīgs. Ja lasītājam nav zināmas vēstures zināšanas, tam šis romāns varētu likties visai ciets rieksts. Man šķiet, ka lasītājam būtu palīdzējusi grāmatas beigās ievietota vēsturiska chronoloģija, personu saraksts un varbūt pat karte, kaut vai grāfa Melina nepārspējamo Ziemeļvidzemes 18. gs. karšu pārveidojums un vienkāršojums.

 

A.B.: Pievienojos. Chronoloģiskas tabulas, personu indeku, kartes varēs romānam pievienot turpmākos iespiedumos − kaut gan man liekas, ka tādi iespiedumi nebūs šinī gadsimtenī vajadzīgi.

 

J.K.: Tā kā Hernhutieši ir vienreizējs darbs visā latviešu literātūrā − jājautā, ko vēlējaties ar šo romānu teikt?

 

A.B.: Tā vēsts, kas romānā varbūt ir iekšā, varētu skanēt tā.

Izturiet; palieciet stipri nākamiem laikiem. Sveši sludinātāji nāks un ies; tas pats attiecas uz kakla kungiem. Latvieši − „Dieva tauta” − paliks. Vidzemes brāļu draudze tieši uz to dibinājās: uz latviešu personālu − teicējiem, kārtu priekšniekiem, uzraugiem no tautas vidus.

 

J.K.: Beidzot, kas Jums liekas interesantākais mūsdienu latviešu literātūrā, gan Latvijā, gan svešumā? Kādas gaitas tai novēlat?

 

A.B.: Interesantākais un iepriecinošākais tas, ka ir dzimtenē, ir svešumā, neraugoties uz dažiem pesimistiskiem pareģojumiem, latviešu rakstniecība zeļ. Nākotne? To cilvēkiem liktenis slēpj − ir cilvēces nākotni, ir atsevišķas tautas nākotni. Bet kur ir griba, tur ir arī ceļš.

 

J.K.: Paldies