Jaunā Gaita nr. 38, 1962

 

JĀNIS RUDZĪTIS

Režīms un literātūra


Temats par režīma attieksmēm ar literātūru un mākslu vai kultūras dzīvi vispār, sevišķi, ja to izgreznotu piemēriem no dažādiem laikmetiem un dažādām zemēm, ir ļoti plašs. Mans nolūks šoreiz pastāstīt vienīgi to, vai un kā latviešu literātūru ietekmēja režīmu mija, kas ar 1934. gada 15. maija apvērsumu sašķēla Latvijas valsts 22 gadu vēsturi divi atšķirīgos posmos.

Valstīs ar vecu un stabilu demokratiju jautājums par režīma attieksmēm ar literātūru modernajos apstākļos it kā nemaz vairs neeksistē. Tādās valstīs literātūra, tāpat kā citas mākslas nozares, allaž šķirtas no valsts, un nekādas pārmaiņas valsts pārvaldē, ja vien ar tām nav skartas demokratiskās tiesības, nevar ietekmēt literātūru. Jautājums par režīma attieksmēm ar literātūru - un mākslu vispār -, jautājums par radošā gara pakļaušanos režīma prasībām vai vismaz režīma vēlmēm - tas saasinās, aktuālizējas, tiklīdz demokratisko iekārtu nomaina cits pārvaldes veids, tiklīdz sākusies valsts varas koncentrācija ap vienu personu vai vienu partiju.

Latvija tika proklamēta kā ideāli iecerēta demokratija, un 1918. gada 18. novembŗa aktā ministru prezidents Kārlis Ulmanis svinīgi deklarēja, ka Latvija būs taisnības valsts, kur nebūs ne apspiesto, ne apspiedēju. Tiešām, Latvijā izveidojās un darbojās itin visi pārvaldes organi, kas raksturo ideālu demokratiju, bet, diemžēl, tā bija jauna un nestabila demokratija, kur ideāli un ieceres ieguva arī greizu īstenojumu. Pēc nepilniem 16 gadiem, 1934. gada 15. maija naktī tas pats Kārlis Ulmanis apturēja demokratisko pārvaldes organu darbību. Mūsu Saeimas jeb tautas vēlētā parlamenta uzdevumus pārņēma Ulmaņa izraudzīts un tikai viņam atbildīgs ministru kabinets. Divi gadus vēlāk ar šī ministru kabineta lēmumu arī valsts prezidenta amats tika piešķirts Ulmanim. Tātad notika visaugstākajā mērā nedemokratiska varas koncentrācija, un valsts dzīvi ļoti spilgtā veidā nu noteica Kārļa Ulmaņa autoritāte: Latvijas valstī ar 1934. gada 15. maija apvērsumu nodibinājās autoritārā iekārta, kas turpinājās 6 gadus, līdz pat padomju iebrukumam.

Protams, kritizējot 15. maija apvērsumu, runā arī nevis par smalkāk skanošo autoritāro iekārtu, bet gluži vienkārši par Ulmaņa diktātūru. Formāli tur nav ko iebilst. Tomēr, atskaitot komūnistus, arī vissirdīgākie tiesneši, piemēram, Brūno Kalniņš, Fēlikss Cielēns, Mintauts Čakste, ja vien tie palikuši godīgas objektīvitātes robežās, allaž apliecinājuši, ka Ulmaņa diktātūra nekādi nav salīdzināma ne ar Staļina un viņa pēcteču, ne Hitlera, ne Musolini diktātūrām, ka Ulmaņa valdībai tomēr ir bijis citāds raksturs, kaut arī nesauksim to par demokratisku. Šai patiesībai pierādījumu var gūt arī faktos, kas raksturo literātūras un mākslas dzīvi Ulmaņa laikā.

Kā "fašisti" un viņu vadonis Ulmanis apspiedis latviešu literātūru, kopš 1940. gada 17. jūnija līdz apnikumam ir runājuši un rakstījuši Latvijas sarkanie okupanti. Ja tā būtu tikai viņu apsūdzība, nevajadzētu laika tērēt tās atvairei. Vācu okupanti par Ulmaņa režīmu, tāpat kā par Latvijas valsti vispār, atzina par gudrāko dziļdomīgi klusēt, un mēs paši toreiz, paldies Dievam, bijām tik prātīgi, ka, atskaitot vienu otru atriebīgu izlecēju, izvairījāmies no savas valsts apstākļu kritikas. Toties, nokļuvuši trimdā, esam nu jau diezgan bieži dzirdējuši un lasījuši, ka mūsu pašu vidū rodas bargi prokurori, kas savu apsūdzību par Ulmaņa laiku formulē ne vien latviski, bet arī vāciski, zviedriski, angliski. Ar to cittautu presē un polītiķu mutē gluži dabiski radušies secinājumi, kas ārkārtīgi sāpina veco paaudzi un var samulsināt latviešu trimdas jaunatni.

Vissmagāko apsūdzību par apstākļiem Ulmaņa autoritārās iekārtas kultūras dzīvē ir devusi plaši pazīstamā, plaši iecienītā rakstniece Zenta Mauriņa savā grāmatā, kas vāciski saucas Denn das Wagnis ist schön, zviedriski - Det sköna vĺgspelet, latviski - Iedrīkstēties ir skaisti. Šeit lietošu vācu versiju, jo tā iznāca pirmā, bet, cik man gadījies iemest acis - latviešu izdevumā viena otra vieta mazliet mīkstināta.

Zenta Mauriņa apgalvo, ka pēc 15. maija apvērsuma Latvijā sākusies rasu diskriminācija un vispār noteikšana bijusi mežonīgiem nacionālistiem ("wilde Nationalisten"). Viņa raksta: "Mana tēvzeme prasīja no manis, lai es diletantus pasludinu par ģenijiem, un, tā kā es to nedarīju, mani apvainoja pretlatviskā noskaņojumā." Viņa arī apgalvo, ka šai laikā godalgas un stipendijas bagātīgi piešķirtas dzejniekiem, dzejnieciņiem un visvairāk rakstītājiem kambarsulaiņiem ("schreibende Kammerdiener"). Aiz gluži akla naida pret Zentu Mauriņu esot aizliegta kāda viņas bērnu luga. Autoritārās iekārtas laikā izcilā favorā esošo Edvartu Virzu Mauriņa apveltī ar epitetiem "galma dzejnieks un siekallaiža" ("Hofdichter und Speichellecker"), kas bijis miesīgi un garīgi sačervelējies vīrs ("ein Mann von körperlicher und geistiger Schrumpfgestalt") un centies viņai visādi kaitēt, dēvējis to par "vācu gara aģenti", centies sagādāt šķēršļus doktora grada iegūšanā utt.

Gunars Irbe, Jaunās Gaitas 26. numurā [Skat. Gunars Irbe, Nepabeigta odiseja] recenzēdams Zentas Mauriņas autobiografisko triloģiju, kuŗā kā otra daļa ietelp arī Denn das Wagnis ist schön, jūtas drusku apmulsis, jo saredz, ka kaut kas te nesaskan, ka šķiet dīvaini, ja tomēr tādos šausmīgos apstākļos Mauriņa varējusi iegūt ir doktora gradu, ir plašu ievērību, kas nekādi nebūtu iespējams mūsu laiku "lielajās diktātūrās". Tomēr prātā paliek šādi Gunara Irbes teikumi: "Grāmata Denn das Wagnis ist schön vairāk paliek atmiņā ar savu sociālo un polītisko kritiku - un kaut arī dažreiz liekas, ka daudzas lietas Zenta Mauriņa skata sava egocentrisma greizajā spogulī, mums ir pamats vaicāt: Vai viņai nav daļa taisnības? Un, ja tā - tad mums, diemžēl, jārevidē mūsu pārāk nospodrinātā aina par kultūras dzīvi Latvijā un Rīgā, sevišķi Latvijas neatkarības pēdējos sešos gados - gan varbūt nenonākot līdz tai tumšajai ainai, kādu atrodam autores darbā, bet vismaz līdz cilvēcīgajam, ka mums pašiem nav trūcis kļūmju un savādību. Vismaz - sakarā ar šīs grāmatas parādīšanos atklātībā, nav sniegti materiāli vai liecības, kas pierādītu pretējo, kaut gan notikumu līdzgaitnieki ir mūsu vidū."

Atzīšos, tieši šie Gunara Irbes teikumi visvairāk mani pamudināja pieteikties par liecinieku un nodot savu liecību. Iedomājos, ka man uz to ir tiesības, ka mana liecība būtu uzklausāma, jo mana aktīvā darbība latviešu literātūrā sākās 1935. gadā, tātad tepat vai reizē ar autoritārās iekārtas nostiprināšanos. Es patiesi nebiju nekāds tā saucamais Ulmaņa cilvēks vai Ulmaņa aprindām piederīgais, drīzāk gan otrādi, bet kā jauns literāts toreiz kļuvu diezgan rosīgs, diezgan produktīvs tā laika kritikā un piekļuvu tuvu tā laika rakstnieku saimei. Kā Latvijas radiofona literātūras nodaļas darbiniekam man bija iespējams vērot, kādas tendences, kāda brīvība vai nebrīvība izpaužas tik svarīgā iestādē, kāda katrā valstī ir tās raidītājs, bet īpaši jau autoritārā iekārtā, kur radiofona darbību diriģē propagandas ministrija, kas Latvijā saucās par sabiedrisko lietu ministriju. Ka 15. maija apvērsuma bija nelikumīgs akts, par to, domājot ar polītisku saprātu, nav vairs jāstrīdas, bet var gan vienīgi analizēt šī apvērsuma iemeslus un tādā sakarā arī uzmanīties ar apsūdzības bargumu. Taču tas te nav mans uzdevums. Es nevēlos ko īpaši spodrināt. Kā laikmeta liecinieks gribētu vienīgi dot liecību par neatkarīgās Latvijas pēdējo sešu gadu literātūru un apstākļiem literārās kultūras dzīvē.

Pašlaik vēlos pieskarties tikai dažiem īpašiem punktiem Mauriņas grāmatā. Nezinu neviena likuma, neviena akta, ar ko pēc 15. maija apvērsuma būtu sākusies rasu diskriminācija. Latvijas apstākļos, kur nebija saskares ne ar melnu, ne dzeltenu ādas krāsu, par citas "rases cilvēkiem" varēja saukt vienīgi žīdus. Varu liecināt, ka arī pēc 15. maija žīdi tāpat kā citas minoritātes baudīja savas kultūras autonomiju, ko raksturo fakts, ka vēl 1936./37. mācības gadā ar valsts atbalstu žīdiem Latvijā bija 62 tautskolas un 10 ģimnazijas. Žīdi lielā skaitā bez jebkādiem ierobežojumiem studēja Latvijas Universitātē. Starp Universitātes un Konservātorijas mācībspēkiem bija vairāki žīdi. Es zinu un varu liecināt, ka Latvija arī pēc 1934. gada deva patvēruma tiesības gluži vai neskaitāmiem Hitlera vajātiem žīdiem no Vācijas, Austrijas un Čechoslovakijas. Žīdiem bija arī ievērojama loma Rīgas mūzikas dzīvē. Vai Latvijas žīdiem bija kāda literātūra, to mēs vienkārši nezinām un arī netikām interesējušies. Šai ziņā viņi dzīvoja pilnīgi nošķīrušies, un, man liekas, nekā viņi mums nebūtu varējuši dot. Ja runā par citu zemju žīdu tautības rakstniekiem, tad to tulkošanā, lasīšanā, izplatīšanā nebija itin nekādu ierobežojumu. Mēs varējām pirkt, lasīt, tulkot Verfeli, Stefanu Cveigu tāpat kā kuŗu katru citas rases autoru. Man jāuzsveŗ, ka nevis autoritārajā iekārtā, bet gan pirms tās Latvijā sporādiski parādījās demonstrācijas ar antisemītisku raksturu. Autoritārās iekārtas laikā demonstrācijas vienkārši nebija iespējamas, tāpat kā nebija iespējama rīcība, kas klaji paustu naidu pret citu tautību. Ko mēs katrs pie sevis domājām vai kādreiz izsacījāmies par žīdiem, vāciešiem, krieviem, tas ir cits jautājums, bet tur nav vainojama iekārta.

Zenta Mauriņa apgalvo, ka tēvzeme no viņas prasījusi, lai tā diletantus pasludinātu par ģenijiem, un, tā kā to neesot darījusi, tad tikusi apvainota pretlatviskā noskaņojumā. Jānožēlo, ka Mauriņa savu apgalvojumu nav illustrējusi kaut ar vienu vienīgu piemēru. Man šis apgalvojums viskatēgoriskākajā veidā jānoraida. Tiesa, režīma pārstāvjiem varēja būt patīkami, ja tiek cildināti tie autori, kas viņiem tuvāki, un, protams, šādi cildinātāji arī saradās. Protams, tika iespiesti cildinājumi arī par tādiem darbiem, kas cildinājumu nebija pelnījuši. Bet es nezinu, ka mūsu valstī būtu bijusi prasība, lai tā dara, un, ja kāds kādreiz būtu mēģinājis šai virzienā ko prasīt, tad bez bailēm varēja izvairīties no sekošanas šādai prasībai - pasludināt diletantus par ģenijiem un pazemināt ģenijus. Atceros, mani reiz aicināja uz sabiedrisko lietu ministriju, kur kāds augstāks ierēdnis mēģināja ne jau prasīt, bet ierosināt mani uzrakstīt rakstu, kas aprādītu, cik nevēlama jaunajos apstākļos ir jūsmošana par Jāņa Poruka darbiem. Šim ierosinājumam, protams, bija sakars ar režīma protežēto pozitīvismu, kuŗā Poruka rezignēti hernhūtiskais gars nekādi nevarēja iederēties. Es noklausījos ministrijas ierēdņa ierosinājumu, teicu, ka padomāšu, un atgriezos darba vietā radiofonā. Pēc tam netiku nekā domājis, netiku nekā darījis, bet par to mani neviens nekādā veidā netika vajājis. Mani neapvainoja pretlatviskā nostājā, es varēju publicēties tāpat kā agrāk. Mani aicināja rakstīt arī žurnālā Sējējs, bet šis žurnāls bija nodibināts ar autoritārās varas nesēju ziņu, un tā mērķis bija paust oficiālo ideoloģiju.

Zenta Mauriņa teic, ka godalgas un stipendijas piešķirtas dzejniekiem, dzejnieciņiem un visvairāk rakstītājiem kambarsulaiņiem. Par stipendijām nekā nezinu teikt. Man nav prātā, ka rakstniecībā būtu praktizētas stipendijas. Latvijas pēdējos 6 gados mums bija trīs galvenās godalgas, ja nerunājam par privātu biedrību gluži simboliskām summām, ko izsniedza rakstniekiem, piemēram, par Preses biedrības apbalvojumiem. Augstākā bija Tēvzemes balva, ko piešķīra nevis par atsevišķu darbu, bet par visa mūža nopelniem. Tā bija mūsu Nobela prēmija, kas tika nodibināta pēc Kārļa Ulmaņa tieša ierosinājuma. No rakstniekiem Tēvzemes balvu saņēma Jānis Akurāters, Aspazija, Vilis Plūdonis un Edvarts Virza. Kas pazīst mūsu literātūras vēsturi, tas bez mazākajām šaubām liecinās, ka šie četri ir tādi, bez kuŗiem mūsu rakstniecību nemaz nevar iedomāties. Tie patiešām ir lieli dzejnieki, nevis "dzejnieciņi". Bet varbūt, kā Mauriņa teic, "rakstītāji kambarsulaiņi", tātad, kaut cik pieklājīgāk izsakoties, Ulmaņa galma poēti? Jānis Akurāters bija viens no mūsu lepnākajiem individuālistiem un caurcaurēm pārliecināts demokrats. Kā tādu pēc 15. maija viņu atbrīvoja no Latvijas radiofona direktora amata. Viņš nav nevienu rindu veltījis Ulmanim; cik zināms, par Tēvzemes balvas piešķiršanu Akurāteram, pie tam kā pašam pirmajam starp literātiem, visvairāk iestājies Ulmanim ļoti tuvais sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš. Aspazija, neviena neskubināta, tiešām tika veltījusi dažu dzejoli Ulmanim, dažkārt arī ar lielai personībai necienīgu pliekanumu. Piemēram, viņas dzejoļu krājumam "Kaisītās rozes", kas iznāca 1936. gadā, par moto likts šāds pants "Šim rozīte, tam rozīte, Vadonim pilnu klēpi". Viscentīgākais jaunās iekārtas un Ulmaņa personas slavinātājs bija Plūdonis. Ļoti iespējams, ka šis apstāklis ietekmēja lēmumu par Tēvzemes balvas piešķiršanu Aspazijai un Plūdonim, bet jau toreiz mēs zinājām: Nav Svarīgs iegansts ar "Kaisītām rozēm", svarīgas ir visā Latvijas kultūras un polītiskajā vēsturē neizkustināmi iegūlušās Aspazijas lielās drāmas "Vaidelote" un "Sidraba šķidrauts", svarīga ir Aspazijas bagātā, krāšņā lirika, ko devusi ugunīgākā latviešu dzejniece. Tāpat svarīga nav Plūdoņa Piena restorāna himna vai "Sveiks, tautas vadon, Sveiks, saulainais maijs, Tu mūsu ilgu Piepildītājs!" Svarīgs ir Plūdonis, kas mums devis poēmas "Atraitnes dēls", "Rekviēms", "Divi pasaules", "Uz saulaino tāli", svarīgs Plūdonis ar savām meistariskajām balādēm, ar savu formas virtuozitāti, ar savu vēsturisko saucienu, kas atskanēja jau 1917. gadā: "Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē, mēs gribam te paši sev likumus lemt. Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu, mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet - ņemt!" - Tālab neviena balss nepacēlās, ka Plūdonis nebūtu bijis cienīgs saņemt Latvijas valsts augstāko apbalvojumu. Beidzot Virza. Stipru valsts varu viņš bija prasījis jau pirms 1934. gada. Tā bija viņa polītiskā pārliecība. Savu slaveno poēmu "Karalis Nameitis" Virza sāka ar patētiskām rindām: "Ne demokratijai, ne arī laikam šim, - Šo dziesmu dziedāt tīk man tevim, karalim!" Virza kā publicists akceptēja 15. maija apvērsumu un palīdzēja veidot jaunās iekārtas ideoloģiju, bet kā polītisks dzejnieks, kas kalpotu "galmam", Virza visus autoritārās iekārtas gadus bija gandrīz pilnīgi kluss. Šai nozarē viņam palikuši tikai daži dzejoļi, pie tam mākslinieciski nevainojami, piemēram, kad kādai baznīcai Latvijas provincē, ja pareizi atceros, Ulmaņa dzimtajā pagastā, ar Ulmaņa atbalstu izlēja jaunu zvanu, Virza publicēja dzejoli, kas arī saucās "Zvans" un skanēja tā:

Lai tu aizdzīt spētu
To, kas nepareizs,
Tad ar līksmu svētu
Lēja tevi reiz
Varens mākslā savā,
Kalpošanā kvēls
Debess kausētavā
Eņģels Gabriēls.
Nolēma tev vietu
Pēters Apustuls.
Bet, lai neieietu
Tevī baiļu mulss,
Ja būs latvju slavai
Kādreiz briesmu gads,
Mēli mutei tavai
Devis Kristus pats.
Celts nu tronī augstā
Un, kad nedeg guns,
Zvaigžņu gaisā augstā
Rej tu, Dieva suns.

Tā ir mākslinieciski augstvērtīga, īpatnēji iecerēta un ar personības drosmei atbilstošu izteiksmi veidota dzeja. Tiešām, ja iepazītos ar Virzas pēdējo dzejoļu krājumu, rastos secinājums, ka dzejā visus autoritārās iekārtas gadus viņš kavējies lielāko tiesu individuālo izjūtu pasaulē, dodams pantus, kas noteikti pieskaitāmi pie latviešu lirikas labākās daļas. Bez tam nav aizmirstams, ko Virza devis latviešu lirikai un liroepikai jau vairāk nekā 20 gadus pirms autoritārā režīma nodibināšanās. Ja šo lielo dzejnieku var nosaukt par "galma dzejnieku un siekallaižu", par "miesīgi un garīgi sačervelējušos vīru", tad gribot negribot mums jārunā par nekultūrālu pamfletu, līdz kuŗam nav tikuši pat Latvijas okupanti.

Pēc Tēvzemes balvas nākamā augstākā atzinība bija Annas Brigaderes prēmija, kas tika nodibināta saskaņā ar dzejnieces testamentu. Šo prēmiju līdz Latvijas neatkarības iznīcināšanai paguva saņemt Jānis Medenis par dzejoļu krājumu "Varenība" un Aleksandrs Čaks par strēlnieku tematikai veltīto poēmu krājumu "Mūžības skartie". Medeņa "Varenībā" ir savs skaits programmatisku dzejoļu un dzejojumu, kas atbilst autoritārās Latvijas ideoloģijai. Medenis jau bija pats pirmais, kas kā dzejnieks apsveica apvērsumu un 1934. gada 16. maijā uzrakstīja fanfarisko dzejoli:

Sveika pilsēta, tu karogotais mežs,
Trauksmē, līksmē, zaļā maijā savā,
Kad ar pusnakti, kas tev pie kājām dveš,
Pēkšņi sacēlusies, skrien tu slavā.

Programma paliek programma, to varam arī noraidīt, bet bez tam Medeņa "Varenībā" ir tiešām varenas dzejas vērtības un zināmā mērā gluži revolūcionāri formas eksperimenti mūsu nacionālās pantu vīšanas mākslas virzienā. Tie izpaužas, piemēram, krājuma tituldzejolī "Varenība":

Kalni, lejas, birzis, saules apspīdētas;
Dienasvida elpā rimst dārzi sētas;
Un pār galvu ozols cēlis
Deviņi žuburi, lapu vilni vēlis.

Latvju tauta, no šī kalna sevī manu
Tavu domu, tavu jūtu kustēšanu,
Stāj ap mani veļu pulki, -
Pagātnes paudēji, nākotnes tulki.

Pāršalc laiki, pāršalc mūži ašu lidu.
Pulkā stāvu. Sajūt kājas zemes vidu.
Lejā tumsa, augšā liesma,
Viducī pasaules, Dievs, tava dziesma.

Dieva dziesmas varenību klintī kaļu,
Ņemdams mirkli viņa dzīves sev par daļu, -
Metu tiltu laikiem pāri,
Iedams uz aizsaules mierīgo āri.

Kad Annas Brigaderes prēmiju piesprieda otrreiz, cik man zināms, notika diezgan rosīgas aizkulišu cīņas, un bija arī oficiālās aprindās vēlēšanās, lai to saņemtu kāds režīmam pieglaimīgāks autors. Kuŗā katrā īstā diktātūrā šāda vēlēšanās būtu salīdzināma ar pavēli. Mūsu Annas Brigaderes komiteja toreiz bez bailēm varēja lemt patstāvīgi un prēmiju piešķīra Čakam. Svinīgajā prēmijas pasniegšanas aktā uzrunu teica Preses biedrības priekšnieks Jūlijs Druva, viens no Ulmanim vistuvākajiem cilvēkiem. Jā, kas tad ir Aleksandrs Čaks latviešu dzejā? Dzejnieks, dzejnieciņš vai rakstītājs kambarsulainis? Aleksandrs Čaks ir dzejnieks, kuŗa ēnā tagad darbojas vairāki mūsu jaunās paaudzes modernie dzejnieki - Gunars Saliņš, Linards Tauns, Olafs Stumbrs un citi - un viņa "Mūžības skartie" ir poēmu krājums, kas jāvērtē par vienu no galvenajiem balstiem Latvijas valsts laika literātūrā, ko mēs nedrīkstam ne aizmirst, ne niecināt.

Beidzot bija Kultūras fonda godalgas, un te jāatgādina, ka arī Kultūras fonda ierosinātājs un faktiskais nodibinātājs jau valsts sākuma gados bija Ulmanis. Šīs godalgas bija samērā nelielas, tika piespriestas lielākā skaitā, un, ja pārskatām godalgotos autorus kopš 1934. gada, atklājas diezgan raiba aina. Ir tur Aleksandrs Grīns, Vilis Plūdonis, Elza Stērste, Edvarts Virza, Kārlis Jēkabsons, Pēteris Ērmanis, Pāvils Rozītis, Mārtiņš Zīverts, Aida Niedra, Jānis Medenis, Kārlis Zariņš, Alberts Sprūdžs, Jānis Sudrabkalns, Veronika Strēlerte un vēl citi pietiekamiem nopelniem bagāti latviešu rakstnieki. Taču ir tur arī, piemēram, Alfonss Francis, Valdemārs Sauleskalns un vēl daži vārdi, par kuŗu nopelniem var šaubīties. Tādi tomēr mazākumā. Lai būtu kā būdams, var jautāt, vai nebija godalgojama arī kāda no plaši lasītām Zentas Mauriņas eseju grāmatām. Bet tāpat var jautāt, vai nebija godalgojama kāda Anšlava Eglīša un Ērika Ādamsona grāmata. Jautājumi ir nopietni, dažkārt pat dziļas nožēlas pilni, tāpat kā gluži traģisks ir fakts, ka Tēvzemes balvu nepaguva piespriest Kārlim Skalbem, bet varbūt būsit ievērojuši, kādi putekļi sacēlās ap godalgotajiem un malā atstātajiem pat Nobeļa prēmijas gadījumā. Nenoliedzamo nepareizību un netaisnību dēļ, zinot, ka tās nav bijušas raksturīgas, bet visumā tikai gadījuma parādības, vajadzētu vairāk savaldīties laikmeta vērtējumā. Pie tam demokratiskās iekārtas laikā, kad bija tikai necilās Kultūras fonda godalgas, tāpat gadījās apbalvojumi, kas apšaubāmi, un tāpat bija malā atstātie, kas godalgu pelnījuši.

Zentai Mauriņai taisnība, ka tika aizliegta viņas bērnu luga, kas saucās, ja nemaldos, "Jaunais likums". Zenta Mauriņa nav vienīgā, kam kāda grāmata aizliegta. Jau pirms apvērsuma Latvijā darbojās kaitīgās literātūras apkarošanas komisija, kas laiku pa laikam sastādīja aizliedzamo, no apgrozības izņemamo grāmatu sarakstu. Tādas pašas komisijas ir darbojušās un darbojas vēl tagad vairākās demokratiskās valstīs rietumos. Un, ja nav komisijas, tad dažkārt iejaucas valsts prokurors. Atcerieties Mikles romāna "Sarkanais rubīns" prāvu Norvēģijā. Pēc 15. maija apvērsuma literātūras kaitīgumu sāka vērtēt arī no polītiskā viedokļa, palaikam skaŗot radikāli kreisos, marksistiskos darbus. Zentas Mauriņas lugas aizliegumam nav nekāda sakara ar polītiku. Tam nav arī nekāda sakara ar kaut kāda aklu naidu pret autori. Iemesls bija pavisam vienkāršs: Ja esat lasījuši Zentas Mauriņas romānus, varbūt būsit ievērojuši, ka šai rakstniecei dažbrīd parādās tieksme tēlot netīkami natūrālas lietas, piemēram, visādus augoņus, slimīgu tieksmi grauzt dažādus kukaiņus. Aizliegtajā lugā bija iestarpināts šāds neaistētisks natūrālisms, ko tolaik atzina par bērnu pasaulei nepiemērotu.

Tālāk mēģināšu raksturot laikmetu neatkarīgi no Mauriņas vai citu kādu apsūdzībām. - Tāpat kā visās valstīs, kur nav nodibināta vai kur likvidēta demokratiskā iekārta, arī Latvijā autoritārā režīma laikā darbojās cenzūra. Nebija gan īpašas cenzūras iestādes, bet cenzūras funkcijas faktiski veica sabiedrisko lietu ministrija, daļēji varbūt arī prezidenta sekretāriāts un Jūlija Druvas vadītā Preses biedrība, vēlāk tā paša Jūlija Druvas vadītā Rakstu un mākslas kamera. Iepriekšējā cenzūra pastāvēja tikai dažus mēnešus pēc apvērsuma, kad valstī vispār bija izsludināts izņēmuma stāvoklis. Vēlāk bija pēccenzūra, lielā mērā atkarīga ne tikdaudz no kādām noteiktām normām, bet no cenzētāju gluži personiskas izpratnes un literārās gaumes. Es nevaru liecināt, ka šī izpratne un gaume būtu bijusi augsti vērtējama. Tādas nebija ne sabiedrisko lietu ministrijas ierēdņiem, ne prezidenta sekretāram Rudumam, kas jo sevišķi pārsteidz, jo šis Rudums, ko labi pazinu kā savu studiju biedru filoloģijas fakultātē, bija ieguvis solīdu izglītību romāņu kultūrā; un nebija īstas literāras izpratnes arī citādi par goda vīru saucamam Preses biedrības un Rakstu un mākslas kameras priekšsēdim Jūlijam Druvam.

Pret ko vērsās autoritārā režīma cenzūra un režīms vispār? - Visstingrāk šis režīms vērsās pret kreisā radikālisma literātūru, pret marksistisko, sociālistisko, komūnistisko ideoloģiju literātūrā. Pirms 15. maija apvērsuma mūsu literātūra diezgan nepatīkamā mērā bija polītizēta, un visvairāk to darīja kreisie rakstnieki. Viņu darbos nereti parādījās tendences, kas faktiski nozīmēja aicinājumu uz nacionālās valsts iznīcināšanu. Piemēram, Linards Laicēns drīkstēja tad iespiest šādu dzejoli:

Kultūras kliedzēji, brālības saucēji - robežas nost!
Noārdiet sargbūdas, dzeloņu drātis,
tirdziski, tautiski, valstiski pītas.
Robežsargs, muitnīca - tausteklis, sūceklis -
cilvēci saskalda naidīgās drumslās.
Ilgi jūs domājat noslēgti gulēt
sīksētu saimnieku krācošā miegā,
sīkpreču niecībās samainot prātus?
Cilvēki cilvēcē, valodas valodās,
tautības tautās lai izrit.
Brīvi lai pasauli pārstaigāt varam,
brīvību izsaucot visur un visiem,
Vienību, vienību, robežas nost.

Citā dzejolī Laicēns sauca:

Uzstādiet!
Ložbēri Uzstādiet!
Taisnība, tiesības, loģika, likums -
niecīga satura joki.
Sagraujiet varu ar varu -
Uzstādiet!

Un Laicēns jau nebija vienīgais. Šāda un līdzīga literātūra autoritārā režīma laikā nebija vairs atļauta. Nebija atļauta arī naidīga nostāja pret baznīcu un priesteriem. ja demokratijas laikā Andrejs Upītis varēja publicēt pamfletiskus stāstus par mācītājiem, tad autoritārās iekārtas apstākļos tas vairs nebūtu iespējams. Šā vai tā, bet aizliegts bija viss, kas raksturo kreiso radikālismu. No otras puses, aizliegts bija arī radikālisms uz labo pusi, uz nacionālsociālistisko vai fašistisko virzienu. Varbūt izklausās neticami, jo tik daudz dzirdēts pārmetumu par Ulmaņa fašismu, bet - tiešām tā tas bija. Ja kāds būtu iedomājies tulkot un izdot Hitlera "Mein Kampf" vai Alfrēda Rozenberga "20. gadsimta mītu", tad viņam no sava nodoma nāktos atteikties. Var secināt, ka autoritārais režīms centās apslāpēt visu, kur dibināti vai nedibināti tika saskatīti draudi nacionālajai Latvijas valstij, vēršoties kā pret sarkano, tā brūno vai melno ideoloģiju. Bet vajāta un apklusināta tika kreisā literātūra, tak nevar teikt, ka apklusināti būtu tikuši arī kreisie rakstnieki. Kad bija pagājis izņēmuma stāvoklis, viņi visi, atskaitot pilnīgi atklātos komūnistus, varēja strādāt, varēja savus darbus publicēt, ja ne citādi, tad pseudonima aizsegā. Bet, kas aiz katra pseudonima paslēpies, tas taču režīma iestādēm bija zināms. Protams, šo kreiso rakstnieku darbos tagad nedrīkstēja parādīties kreisā ideoloģija, - tas bija vienīgais noteikums. Piemēram, Jānis Sudrabkalns, Jānis Plaudis, Jānis Grots, Valdis Grēviņš, Kārlis Dziļleja un vairāki citi kreisā spārna rakstnieki kļuva pat visai ražīgi. Arī Mirdza Ķempe, par ko gluži labi bija zināms, ka viņa atbalsta komūnistu sarkano palīdzību, varēja publicēt savus dzejoļus, un kādi no tiem parādījās pat valdībai tuvākajā laikrakstā Brīvā Zeme. Komūnisti apgalvo, ka Andreja Upīša grāmatas pēc 1934. gada bija aizliegts izdot un izplatīt, viņš pats ticis vajāts. Tas teikts Latvijas PSR vēstures 3. daļā. Cik šis apgalvojums melīgs, pierāda tas, ka trīsdesmito gadu otrā pusē, tātad autoritārās iekārtas laikā, Andrejs Upītis publicēja četrus lielus romānus - "Smaidoša lapa", "Māsas Gertrūdes noslēpums", "Pirmā nakts" un "Laikmetu griežos". Tie visi, bet sevišķi vēsturiskie "Pirmā nakts" un "Laikmetu griežos", pieder pie visvērtīgākā, ko Andrejs Upītis, tagadējais okupētās Latvijas sociālistiskā reālisma augstais priesteris, latviešu literātūrai devis. Patiesībā autoritārās iekārtas laikā nebūt nebija iebildumu arī pret aizrobežas komūnistu rakstniekiem, ja vien viņu darbi nozīmēja ko vairāk nekā tikai komūnistiskās ideoloģijas propagandu. Mēs varējām brīvi runāt un rakstīt par padomju galveno dzejnieku Majakovski. 1936. gadā iznāca Staļina prēmijas laureāta padomju rakstnieka Alekseja Tolstoja vēsturiskais romāns "Pēteris Pirmais", ko bija tulkojis Andrejs Upītis. 1939. gadā Valdis Grēviņš bija pārtulkojis pašreizējā Chruščova mīluļa Šolochova lielo romānu "Klusā Dona". 1940. gadā tam vajadzēja iznākt "Grāmatu Drauga" apgādā. Padomju iebrukums radīja apstākļus, ka šis romāns iznāca nu jau kā okupētās Latvijas grāmatniecības fakts.

Nevar, protams, teikt, ka kreiso rakstnieku grāmatas iemantotu autoritārā režīma favoru. Izņēmums bija vienīgi Sudrabkalns, kam piesprieda pat Kultūras fonda godalgu. Bet nebija arī tā, ka viņiem nepieļāva kritikas atzinību. Strādājot radiofonā, manos pienākumos bija arī rēgulāri referāti radio klausītāju saimei par jaunajām grāmatām. Kad bija iznācis Andreja Upīša vēsturiskais romāns "Pirmā nakts", atzinu, ka tas tik ievērojams, ka nebūtu labi paiet gaŗām klusējot. Tak šaubījos, vai par Andreja Upīša grāmatu drīkst runāt tik oficiālā iestādē, kāds ir radiofons, tāpēc apjautājos par to radiofona vadībai. Nezinu, vai sazvanīšanās bija notikusi ar valsts prezidenta sekretāriātu vai tikai ar sabiedrisko lietu ministriju, ja nemaldos, laikam ar pirmo, bet atbilde, ko drusku vēlāk saņēmu, man vēl tagad skan ausīs, proti: ja jūs atzīstat, ka Andrejs Upītis sarakstījis labu darbu, tad nekas jūs nevar kavēt par to runāt." Kādā no literārajiem vakariem, kādi tolaik trīs četras reizes pa ziemu notika privātu mājasviesību veidā un kur parasti sapulcējās, tā sakot, Rīgas literātu augstais divdesmits, un šai gadījumā vakars notika Daugavas redaktora Kadiļa dzīvoklī, es dzirdēju, kā Edvarts Virza savā referātā tīri vai ditirambos slavēja kreisā rakstnieka Jāņa Plauža tikko iznākušo dzejoļu krājumu "Putnu ceļš", - slavēja tik ļoti, ka autoram acīs mirdzēja asaras. Slavinājumi nepalika tikai referātā vien. Virza to iespieda Brīvajā Zemē.

ja tas viss liecina par gluži neparastu liberālismu, kāds bija autoritārā režīma laikā, tad nevēlos slēpt, ka gadījās arī neglītāki notikumi. Dailes teātrī tika pārtrauktas Jāņa Jaunsudrabiņa interesantās traģikomēdijas "Invalids un Ralla" izrādes, jo sabiedrisko lietu ministrijas aprindas atzina, ka tur esot noniecināta valsts gādība par bijušajiem brīvības cīnītājiem. Tāpat Dailes teātrī pārtrauca Šēkspīra traģēdijas "Jūlijs Cēzars" izrādes, jo tika atzīts, ka ar šo klasisko darbu var apdraudēt autoritāro režīmu. Nacionālajā teātrī no repertuāra svītroja Ērika Adamsona traģikomēdiju "Mālu Ansis", jo kāds denunciants aiz tīšas atriebības bija ziņojis valsts iestādēm, ka šai lugā esot kariķēts Kārlis Ulmanis. Tā nebija taisnība, bet lugai vajadzēja pazust. Ulmanis pats bija cilvēks ar "nevēlami" labu atmiņu un nespēja šķirt polītiku no mākslas. Viņš nekad nespēja aizmirst Andrieva Niedras nodarījumus 1919. gadā, pārejot vācu orientācijas pusē. Tālab autoritārā režīma laikā Niedru svītroja no skolu programmām, Niedru nedrīkstēja minēt koncerta programmās, kur dziedāja dziesmas ar viņa tekstiem. Tieši aizliegti Niedras darbi gan nebija. Visvairāk jānožēlo režīma izturēšanās pret Skalbi. Nebūdams gan ne aizliegts, ne vajāts, šis lielais nacionālais dzejnieks savas demokratiskās pārliecības dēļ tomēr bija atstumts malā. Jau agrāk tiku teicis, ka viņam gāja secen arī vairāk nekā pelnītā Tēvzemes balva. Pašās beigās, kādu aizdomu, kādu pārpratumu dēļ - Skalbem uz laiku bija aizliegts publicēties. Aizliegums drīz izbeidzās, bet uzmanīgākiem cilvēkiem joprojām šķita prātīgāk izvairīties no uzmanības parādīšanas lielajam dzejniekam. Nekad nespēšu aizmirst kaut ko, kas notika Latvijas neatkarības pašā pēdējā dienā, 1940. gada 16. jūnijā. Ka jau nākamajā dienā pa Latvijas lielceļiem ripos padomju tanku kolonnas, to 16. jūnijā zināja ne tikvien prezidents un visa valdība, bet arī vismaz visa Rīga. Atceros, 16. jūnijā ap pusdienas laiku staigāju pa Rīgas saulainajām ielām un ik pēc brīža apstājos. Man bija prātā Sudrabkalna miniātūras vārdi: "Vēro to, it kā tu pēdējo reizi to redzētu". Es raudzījos uz Nacionālās operas namu un domāju: "Kā brīvās Latvijas galveno mākslas iestādi es tevi redzu pēdējo reizi". Es raudzījos uz Universitātes ēku, uz krāšņajiem Rīgas centra apstādījumiem, uz sardzi pie Brīvības pieminekļa, uz visu ko savā mīļajā Rīgā, Latvijas valsts galvaspilsētā. Ko jutu, man nav jāatkārto. Neteikšu, ka tas bija liktenīgi sagadījies, nē - Staļins to tā bija izdomājis, - savu iebrukumu saskaņot ar kādu izcilu notikumu Latvijas valstī: Tai pašā 16. jūnijā Daugavpilī notika pirmie Latgales dziesmu svētki, īsteni visas Latvijas dziesmu svētki drusku sašaurinātā apmērā, jo tur piedalījās koŗi arī no Rīgas, Vidzemes, Kurzemes un Zemgales. Pārgājis mājās, pa radio klausījos svētku pārraidi. Arī Daugavpilī sapulcējušās tautas masas zināja, kas gaidāms nākamā dienā, tās zināja, ka šie dziesmu svētki ir neatkarīgās Latvijas rekviēms. Radio pārraide ļāva nojaust, cik saviļņoti klausītāji. Dziesma pēc dziesmas bija atkārtojama. Radio reportieris katru reizi minēja ne vien dziesmas komponistu, bet arī teksta autoru. Nāca kārta vīru koŗiem. Tie atskaņoja Jāņa Kalniņa brīnum izjusto dziesmu "Jūras spožums":

Līdz acīm lēni liecos
Pie jūras spoguļa,
Lai nāk pār mani gaisma
No tālā līmeņa.

Mirdz jūŗa norimusi,
Un gaisma dusēt var,
Un gaiša bezgalība
Man klusās acis skaŗ.

Ar savām tumšām sāpēm
Pie jūŗas noliecos
Un dusu viņas gaismā,
Lai vētrā uzmostos.

Lai vētrā uzmostos ... Paredzot skaudro atmodu rītdienas vētrā, atskan dziļa saviļņojuma pilni vētraini aplausi. Tie ir ilgi. Dziesma jāatkārto. Bet - - tā ir vienīgā dziesma, kam radio reportieris noklusē teksta autoru - Kārli Skalbi. Daugavpilī skan neatkarīgās Latvijas rekviēms, bet arī tādā brīdī Kārļa Skalbes vārdu licies labāk neminēt. Tā nu tas bija. Bet lai atļauts liecināt: Kad vācu okupācijas gados man bija cieša kollēģiāla sadarbība ar Skalbi, tā ka tikāmies vai katru dienu, nekad nedzirdēju viņu žēlojamies par piedzīvotajām pārestībām. Viņš sekoja sava kaķīša gudrībai: "Ei, ķēniņ, es nepieminu ļauna..."

*

Galu galā arī visstingrākā cenzūra vai pat visniecīgākā izturēšanās, ko režīms parāda pret vienu otru rakstnieku, nebūt vēl nespēj izšķirīgi ietekmēt literātūras raksturu un kvalitāti. Daudz svarīgāku ievirzi režīms vēlas redzēt literātūrā un mākslā vispār. Oficiāli autoritārais režīms šādā virzienā netika devis itin nekāda norādījuma, par pavēlēm nemaz nerunājot. Neoficiāli zināma vēlēšanās tomēr bija. Te vispirms jāapstājas pie režīma galvenās personas, pie režīma autoritātes iemiesotāja Kārļa Ulmaņa. Viņam bija laba literāra intuicija, arī laba valodas izjūta, taču - kā jau agronomam, pie tam tīri praktiskam agronomam, jūtami vienpusīga, ko viņš arī nemaz neslēpa. Sešus gadus būdams trimdinieks Amerikā un diezgan sīvi cīnīdamies reizē par izglītības papildināšanu un eksistenci, viņš bija smēlies spēkus amerikāņu praktiskās dzīves filozofa Mardena grāmatās, un Mardena ietekme pavadīja Ulmani viņa tālākajā dzīvē. Mardenismam bija ievērojama vieta viņa uzskatos par literātūru. Cik var atcerēties un cik to pieļauj secināt pašreiz pieejamie materiāli, Ulmanis, būdams autoritārā režīma vadonis, par literātūru un mākslu savus uzskatus publiski ir izteicis tikai vienu reizi, un tas bija jau 30. gadu beigās. Tai reizē viņa vārdi bija šādi: "Es nekādi nevaru saprast sajūsmu, ar kādu tuvojas cilvēki glezniecības darbiem, kuŗos redzam tikai vecas sagruvušas ēkas, aizlauztus vai pavisam nolauztus, nogāztus kokus, nevarīgus, nespēcīgus cilvēkus. Kas no tādiem darbiem ir? Es negribu būt tiesnesis, jo neesmu še speciālists, bet es gribu pateikt, ka es to gan nesaprotu. Es nekad nevaru saprast šādas domas arī mūsu rakstniecībā. Bet, ja tā lieta piederētu pagātnei, tad būtu vieglāk par to runāt. Bet, mājās pārgājuši, jūs varat pašķirstīt mūsu jaunākos žurnālu numurus un atrast tajos šādu ideālu - apcere svarīgāka par pašu dzīvi un darbu, nošķiršanās no savas zemes un tautas, meklējot savu sapņu piepildīšanos citās tālēs, citās zemēs, neprasīdami, nezinādami, ko īsti dzīve tur dos un sniegs. Bet tie jau visi privilēģēti cilvēki, kas tā raksta ... Šīs negātīvās lietas galīgi aizēno to, ko teicis viens mūsu dzejnieks. Jūs jau pazīstat šīs rindas: Tur es augu, tur es aru katru gadu vagas tā, lai es ilgi dzīvot varu savā tēva pagastā. Te ir netikai saknes, bet arī tiekšanās debesu augstumā. Par to negātīvo runājot, es gribētu prasīt: ja tas ir tas, ar ko jānodarbojas, kur tad paliek pārējais - tas zaļojošais, augošais, cildenais, stiprais?"

No Ulmanim un režīmam tuvākajiem cilvēkiem autoritāte literātūras lietās neapšaubāmi bija dzejnieks Virza, kas savos publicistiskajos rakstos un runās tad arī centās formulēt iekārtas literāro ideoloģiju. Vistiešāk tā pausta polītisko eseju grāmatā "Jaunā junda", kas iznāca 1936. gadā. Esejā, kas veltīta tā saucamiem "nemainīgās īstenības radītājiem", citiem vārdiem, rakstniekam, Virza tur laikmeta ideoloģiju literātūrā ietērpis savā parastajā krāšņajā izteiksmē: "Tas gars, kas tagad pārstaigā visas latviešu mājas, noliecas arī pār rakstnieku, viņam pie ausīm čukstot atjaunotās tēvijas maģiskās formulas ... No vientulības, no psīcholoģiskām analizēm, kas cilvēku saēd kā rūsa, netuvinot ne uz vienu mirkli tuvāku patiesībai un skaistumam, mūsu laikmets ļaudis noved apspīdētos laukumos, kur tiek izcīnītas uzvaras. Tauta, pati to nezinādama, ir atradusi par veltīgu un nevajadzīgu maisīties pa viltotiem dziļumiem, un tai vajag dzīves parādību, kas šķirstās cita pēc citas kā grāmatas lapas. Rakstniekam sevi jāatļauj laikmetam. No tā nevar izbēgt. Katrā vietā un mirklī tas saka uz rakstnieku: Es tevi nepalaidīšu, pirms tu mani nesvētīsi! Mums tas jāsvētī, lai mākslas darbs rastos ... Skepticismam par mūsu laikmetu jāpārvēršas ticībā, kas ne vien kalnus pārstata, bet pārveido cilvēkus tik ļoti, ka viņi pēc nāves pāriet stāstos un leģendās. Ar šo ticību jāsasirgst arī rakstniekiem, jo tikai tā viņi radīs mainīgās īstenības vietā īstenību, kas, būdama ideāla, nekad vairs nemainās." - Jācitē arī Jānis Medenis, kas gan nebija oficiāla persona un ar Virzu nonāca pat smagā konfliktā, bet kas bez rezervācijas kļuva režīma atzinējs. Medenis deklarātīvajā dzejolī "Jauna dzeja" tika saucis:

Tiešām, es saku, ir nācis jauns laikmets un jauna nāk dzeja,
Nevarīgs skumēju bars, pakritis, necelsies vairs;
Lasītājs ieiet šai līksmē kā latviskā baznīcā jaunā,
Līksmē, kur traģiskā balss dobji kā ērģeles dun.

Citā dzejolī, kas saucas "Lepnumā niecīgajam", Medenis vaicā:

Dzejniek, vai pasaules birgā tu neaizej maldīgu ceļu
No savas tautas cīņām prom?
Tēvzeme nākotnes ausmai kad plētusi karogus vaļā,
Tu spītīgs sevī ievilcies.
Šīsdienas vācus un frančus tu pielūdzis bijībā lielā,
To vārdus priecīgs daudzināt;
Austrumu pilsāksts ko brēcis, to manīgi atbalso sevī,
Tu - niecīgs savā lepnumā.

Ar šiem Ulmaņa, Virzas un Medeņa citātiem pietiks, lai secinātu, ka autoritārā režīma laikā bija vēlēšanās pēc pozitīvisma, kas izpaužas jā-sacīšanā dzīvei, tautai, valstij, kas atzīst sasniegto un sasniedzamo, bet nekavējas pie nepilnībām un pametumiem, kas ceļ augšup, bet nevis gremdē un ārda, kas vairāk pievēršas individam kā pozitīvam sabiedrības loceklim, bet nevis sevī iegrimušam savrupniekam. Interesanti, ka, piemēram, Medenis nebūt nenoliedz arī traģisko balsi, bet vēlas vienīgi, lai tā tad skanētu nevis ar sentimentālu, nevarīgu gaudulību, bet dunētu dobjā varenumā kā ērģeles.

Iespējams, jūsos rodas izbrīns un kritika par aicinājumu atteikties no jūsmošanas par nezkādām tālēm un svešām zemēm, kā tas dzirdams Ulmaņa runā, tāpat izbrīns un kritika par Medeni, kas vēršas pret mācīšanos cittautu dzejas skolās. Šam izbrīnam un kritikai varam pievienoties, bet man jāaizrāda, ka tādi aicinājumi nebūt nav radušies tikai autoritārās iekārtas laikā un tikai autoritārajam režīmam tuvo rakstnieku vai publicistu darbos. Dažā Skalbes pasakā tāpat ir mācība necensties pēc laimes meklēšanas svešumā, un, ja palasīsities Ērika Ādamsona deklarātīvo rakstu "Nacionālais šarms", tad tur tāpat atradīsit pārmetumu, ka "mēs pūlamies atdarināt un tādā kārtā viltojam svešās vācu, franču, krievu balsis un aizmirstam, ka papagailis, kaut arī daudz raibāks, lielāks un svarīgāks, nekad neizvilinās lakstīgalu sudrabmelodijas. Mūsu dzeja ir šāds raibs papagailis ... Latvju modernais rakstnieks, kas guvis universitātes izglītību, bet zaudējis savu seju, savu gaumi un stilu, lai mēģina atkal atmodināt savā dvēselē to daiļāko, vērtīgāko un retāko - īpatnējo latvisko šarmu!"

Protekcija, ko režīms autoritārajā Latvijā veltīja pozitīvismam, reizē bija veltīts arī kāpinātam nacionālismam, tālab vistiešāk varētu runāt par nacionālo pozitīvismu. Nacionālisma kāpināšana visās dzīves nozarēs un līdz ar to arī literātūrā ir bijis iemesls, lai Zenta Mauriņa apgalvotu, ka tai laikā noteikšana bijusi "mežonīgiem nacionālistiem", arī lai sūdzētos, ka viņa apvainota par "vācu gara aģenti". Varētu atbildēt: Ja noteikšana toreiz būtu bijusi "mežonīgiem nacionālistiem", tad Latvijas ārlietu ministra kabinetā nesēdētu vācietis Vilhelms Munters, tad no Universitātes, Konservātorijas un Mākslas akadēmijas pazustu vesela virkne vācu, krievu, poļu, žīdu profesoru. Bet, lai raksturotu, kāpēc nacionālisma kāpināšana noteikti bija nepieciešama, jāatiet atpakaļ līdz Latvijas valsts sākumiem. Bija beidzies ieroču kaŗš ar asiņu upuŗiem, bet visus 20 gadus Latvijai vajadzēja turpināt auksto kaŗu pret vācu un krievu imperiālistiem. Mūsu aukstā kaŗa pretinieki nebūt nesēdēja tikai Berlīnē un Maskavā, bet arī Rīgā, Liepājā, Jelgavā, Daugavpilī, Rēzeknē. Tās bija Latvijas minoritātes - Latvijas vācieši un Latvijas krievi, kas negribēja un negribēja iejusties Latvijas valsts pilsoņu stāvoklī un kas allaž šķielēja vai nu uz Berlīni vai Maskavu. Latvijas valsts sākuma gados mūsu slavenākais ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics, pats būdams pusžīds, taču pilnīgi un lojāli iekļāvies latviešos, atbildot uz kādu interpelāciju satversmes sapulcē, jautāja: "Vai mūsu minoritātes ir lojālas pret Latvijas valsti?" un tūlīt pats atbildēja, ka diemžēl, tās nav lojālas. Jo vairāk jānožēlo, ka minoritāšu lojālitāti neizdevās iemantot pat ar visplašākās kultūras autonomijas piešķiršanu Latvijas minoritātēm. Nevienā valstī Eiropā un visā pasaulē nekad nav bijis mazākumtautībām tādu priekšrocību, kādas bija Latvijā. Apetīts rodas ar ēšanu, un Latvijas minoritāšu prasības pamazām auga augumā. Tieši vai netieši tās atbalstīja Berlīne un Maskava. Stāvokli padarīja jo ļaunāku nenoliedzamais fakts, ka latvieši allaž bijuši ļoti piekļāvīgi svešajam. Tālab Virza 30. gadu sākumā rakstīja šādas skarbas patiesības pilnas rindas:

Pār mums bez apstājas stāv divu tautu nievs,
Mums uzglūn ģermāņi, un apdraudē mūs krievs.
Mēs esam pārpilni tik pieļāvīga gaisa,
Ka viņu domas nāk un mūsos lizdas taisa.
Ja kādā paaudzē reiz bērnus laidīs tās, -
Pie kādām krastmalēm tad latvju domas stās?
Jo paši cēluši mēs būsim tad to tiltu,
Pa kuŗu stiprie nāks un paņems mūs ar viltu.
Lai katrs sadzird to, kas latviski vēl jūt:
Ja gribam pastāvēt, mums vajag bruņās būt!
Ja gribam tautu glābt no rīta dienas drāmas,
Mums sargāt robežas, kas stiepjas neredzamas,
Ko latvju tautas gars sev vilcis kādureiz,
Lai sevi paglābtu no tā, kas nepareizs.

Cīņu pret minoritāšu augošām prasībām vispirms sāka nevis autoritārais režīms, bet Rīgā 1961. g. 9. martā mirušais dzejnieks Atis Ķeniņš, kad viņš 1931. gadā kļuva izglītības ministrs. Īsteni Ulmanis un viņa autoritārā valdība, iegūstot parlamenta nekontrolētu rīcības brīvību, īstenoja un pasvītrāja vienīgi Ļeņiņa nacionālās polītikas ieceres, un "mežonīgais nacionālisms" nebija nekas cits kā atgādinājums: Latvija ir latviešu valsts, Latvijā var pastāvēt vienīgi viena kultūra - tā ir latviešu kultūra. Minoritātēm viņu autonomās tiesības netiek ierobežotas, bet šīs tiesības jāsaskaņo ar latviskās Latvijas valsts interesēm un jāpakļauj latviešu nacionālās kultūras nosacījumiem. Lai krievi paliek krievi, bet lai viņi apzinās, ka ir Latvijas krievi, un tāpat Latvijas vācieši lai tādi paliek, bet lai nejūtas kā netaisni apspiestie, kas gaida atbrīvošanu no Berlīnes.

Ir taisnība, ka Virza nosaucis Mauriņu par vācu gara aģenti, bet arī te nonākam pie jautājuma, kas tveŗams dziļāk. Vācieši ir liela un ievērojama kultūras tauta, kas devusi monumentālas, vispārcilvēciskas vērtības, jo sevišķi literātūrā un mūzikā. Tā ir t. s. faustiskā kultūra. romāņu kultūras dievinātājs Virza pret šo vācu kultūru nekādu īpašu mīlestību neparādīja, bet nebija arī tās ienaidnieks. - Bet vāciešiem ir raksturīga vēl kāda kultūra, kas viņu pašu vidū varbūt labi iederas, bet kas parāda savu pliekanumu, tiklīdz sāk iedarboties uz citām tautām. Tas ir gluži ārišķīgs un pārāk sasaldināts romantisms, kas ne reti izvirst seklā sentimentālismā, veicinot to, ko varētu saukt par ziņģu kultūru. Ar savu saldumu vāciskais romantisms ir ļoti lipīgs un pielipis arī mums, gluži briesmīgā kārtā maitādams latviešu plašo masu literāro, mūzikālo un glezniecisko gaumi. Daži piemēri: Mēs atzīstam, ka latviešu lielākie dzejnieki ir Rainis, Skalbe, Virza, Ādamsons, Lazda, Strēlerte. Bet neviens no viņiem nav iemantojis tautā tādu populāritāti kā Fricis Bārda vai Elīna Zālīte, jo šie abi ir tipiski vāciskā, pārsaldinātā romantisma sekotāji. Friča Bārdas dzejolis "Dzīvīte" līdz apnikumam ir dziedāts ar kādu vācisku ziņģes melodiju, kas savā uzbūvē nemaz nav tik vienkārša. Autoritārās iekārtas laikā šo pašu Bārdas "Dzīvīti" tīkamā latviskumā kā solo dziesmu komponēja Jānis Mediņš. Tās melodija bija pietiekami melodiska un uzbūvē gluži vienkārša. Varēja domāt: Nu taču Bārdas populārais dzejolis izplatīsies tautā ar gaumīgu, viegli prātā paturamu pašu skaņraža melodiju. Tomēr tas nenotika. Mediņa dziesma palika tikai koncertprogrammu piederums, kamēr tautā joprojām dzirdēja skandinām svešo, salkano melodiju.

Pret šo vācisko romantismu, vācisko sapņošanu, vāciski gaisīgo ideālismu, ko savukārt īpaši iekrāsoja Latvijas vāciešu jeb baltvācu provinciālais gars, Virza cīnījās ļoti sirdīgi. - Varbūt ne gluži bez pamata viņš bija saskatījis tāda vāciskuma pazīmes Mauriņas esejās. Bet pret tādu vāciskumu mūsu gara kultūrā cīnījās ne jau Virza vien. Cīņai bija arī sekmes, un Latvijas pēdējos 6 gados latviešu gars tika jau krietni tālu attīrīts no ziņģu kultūras un zilās puķes romantisma, tā vietā paaugstinot latvisko romantismu.

Ne pozitīvisms pats par sevi, ne nacionālais pozitīvisms nav itin nekas jauns. Katrā ziņā tam tādas pašas tiesības eksistēt kā negātīvismam. Vispār, nav neviena virziena, kas būtu noraidāms kā absolūti kaitīgs. Knuta Hamsuna "Zemes svētība" vai Vladislava Reimonta "Zemnieki" - darbi, kas izpelnījušies Nobeļa prēmiju - ir spilgti pozitīvisma paraugi. Nacionālā pozitīvisma uzplūdi autoritārā režīma laikā palīdzēja, piemēram, Čakam, un jo sevišķi Ādamsonam, atbrīvoties no iesārtajiem virusiem, kas tiem bija piemetušies agrākajos gados. Domāju, nacionālajam pozitīvismam jāpateicas, ja Čakam radās monumentālie "Mūžības skartie", kuŗu ieskaņas dzejojumā viņš teic:

Vakars. Beigas. Kur lai eju?
Kā lai glābju savu dzeju?
Kā? Te pēkšņi dzirdu balsi,
Balsi, kas kā nāve satrauc:
Tu kā koks, no saknēm atrauts,
Kalsti.
Ko tu sevi šaubās valsti?
Kapli ņem un augšā celies,
Ej, kur citi darbu strādā,
Ej, lai rūdas skaŗ tev celi
Un lai tavā maigā ādā
Pilnas lielas, karstas mulsas
Nāk un izplaukst asas tulznas,
Un lai tavā gļēvā sirdī
Izsit dziļas, trakas upes
Citu bads un ilgās rūpes.
Gremdē sevi savā tautā,
Mācies viņas sāpes sajust.
Klausies savas tautas dunā,
Viņas līksmi sāpjā runā,
Viņas varoņos un nāvē.
Mācies līdz ar viņiem stāvēt
Uzvarai un baismai pretī,
Un nekad vairs kails un netīrs
Nebūsi tu visos mūžos.
Asinis un siržu smeldzi
Slēp kā kuslu putnu rokās.
Tikai tas, kas dzimis mokās,
Nākt var pasaulei ar veldzi.
Ej.
Tur tu glābsi savu dzeju.

Nacionālā pozitīvisma zīmē izveidojās Zinaīdas Lazdas un Viļa Cedriņa, daļēji arī Veronikas Strēlertes un Andreja Eglīša talants. Laikmeta atmosfairā varēja rasties Kārļa Zariņa ievērojamais vēsturiskais romāns "Kaugurieši", tāpat Aleksandra Grīna "Zemes atjaunotāji", tādas Zīverta lugas kā "Tīreļpurvs", "Partizāni", "Cilvēks grib dzīvot" utt.

Pievēršoties tieši nacionālismam, jāatgādina, ka Virza šai laikā atjaunoja jau Raiņa "Ugunī un naktī" aizmetināto ideju par mūžīgo Latviju, piemēram, šai strofā:

Bezgala gaitu mums iet, jo, tautu kā senlaikos vākdams
Gaismotos ceļos, kam nav saredzams laikmetos gals,
Nerimstošs, stingrs un maigs, no kapiem un šūpuļiem nākdams,
Aicina visus un ved Mūžīgās Latvijas balss!

Šī mūžīgās Latvijas balss apliecināta arī, piemēram, Veronikas Strēlertes dzejolī "Gredzens":

Tas gredzens nava maucams
Tik rokas pirkstā vien,
Tas gredzens neizjaucams
Mūs visus kopā sien.

No neminamām audzēm,
No senām kapenēm,
No aizgājušo draudzēm
Un veļu dvēselēm

Uz dzīvu lūpu dvašu,
Uz siltiem šūpuļiem,
Uz gaismas ceļu plašu
Un viņa nācējiem

Dievs augstu loku vijis,
Un top tas pilnīgāks
No tā, kas kādreiz bijis,
Uz to, kas nākdams nāks.

Mēs viņa vidū stāvam,
Un mūsu ziņā ir,
Vai zibošam vai blāvam
Tam tumsa jāpašķir,

Kad tas caur mūžiem slīdēs,
Tiks Dieva saulē celts,
Vai tava sirds tur spīdēs
Un tava goda zelts?

Nacionālisma kāpināšanā sava loma dievtuŗiem. Tā saucamā dievturība bija nacionālās intelliģences kustība ar mērķi atjaunot latviešu dainu reliģiju. Sākuši darboties gan jau Latvijas neatkarības sākuma posmā, pēc 15. maija apvērsuma dievtuŗi ieguva biedrības formu. Kā reliģiskai kustībai dievturībai nebija režīma atbalsta, jo valdība pievienojās kristīgo konfesiju iebildumiem, ka šī kustība tiecas pēc pagānisma atjaunošanas. Latviešu vairums vispār uz dievtuŗiem kā reliģiskiem meklētājiem raudzījās ar smīnu. Taču nav noliedzams, ka literātūrā un arī citās mākslas nozarēs viņiem bija pozitīva loma, gan tikai tiktāl, cik varēja runāt par izciliem talantiem. Tādi izcili talanti dievturu vidū bija Jānis Veselis un Jānis Medenis. Veseļa nacionālo leģendu krājums "Latvju teiksmas" ir dievturības produkts, un dievturības elementi kā kāpināts nacionālisms parādās arī Veseļa trimdas laika teiksmās un romānos, piemēram, "Viesturā Vaŗapogā". Ar dievturību nenoliedzams sakars Jāņa Medeņa interesantajiem nacionālās formas meklējumiem Medeņa metros.

Jāatgādina ko teicu: Pozitīvismu un nacionālismu autoritārais režīms protežēja, bet nekad nacionālais pozitīvisms netika dekretēts, nekad netika uzspiests ar pavēlēm un likumiem, un patiešām brīvi varēja rasties arī citādi darbi. Taču Ērika Ādamsona smalko kaišu novelēm, Anšlava Eglīša groteskajiem stāstiem, kas sakopoti krājumā "Maestro", Čaka dzejoļu grāmatai "Iedomu spoguļi", Valža Grēviņa pesimistiskajiem pantiem, Mirdzas Bendrupes noveļu grāmatai "Majestāte un pērtiķis", Jāņa Sudrabkalna miniātūrām utt. - šiem ievērojamiem, interesantajiem darbiem nav itin nekāda sakara ar nacionālo pozitīvismu. Bez tam katrā ziņā pasvītrojams vēl kāds moments: Ja arī nacionālais pozitīvisms tika protežēts, tad neviens pat nedomāja, ka pie šī pozitīvisma un nacionālisma drīkstētu nonākt tikai pa vienu ceļu. Izteiksmes formu katrs autors varēja izvēlēties pilnīgi brīvi. Viņš varēja būt reālists, romantiķis, impresionists, ekspresionists, imažinisks sirreālists, tas bija pilnīgi vienalga, un šai brīvībai bija izšķirīga nozīme radošā darba kvalitātē. Tas patiešām ir pavisam kas cits nekā padomju diktātūrā, kur atļauts vienīgi sociālistiskais reālisms un kur pat komūnistu ideoloģijai atbilstoši darbi tiek iznīcināti, ja nav rakstīti sociālistiskā reālisma garā; tas ir arī pavisam kas cits nekā nacionālsociālistiskās Vācijas Blut und Boden ideoloģija ar moderno mākslas virzienu aizliegumu. Mūsu pieļautās brīvības izmantošana panāca to, ka latviešu literātūras labākā daļa toreiz attīstījās un nobrieda līdz pakāpei, kas bija vistuvāk sava laika Eiropas literātūras modernajām tradicijām. Šis atzinums nav radies manā galvā. Atkārtoti vēl pēdējos gados to ir uzsvēris Jānis Grīns, kas vismaz tagad pazīstams kā noteikts autoritārā režīma pretinieks. Ja tas tā bija, varbūt vedas secināt, ka autoritārais režīms šādas pakāpes sasniegšanu veicinājis. Kaut gan kultūras jautājumiem valsts vara nekad nav pievērsusi tik lielu ievērību kā Latvijas pēdējos sešos gados, man nav vēlēšanās apgalvot, ka brieduma pakāpes sasniegšanā režīmam būtu kādi nopelni. Es vēlos teikt, ka šis režīms, kaut nedemokratisks, nebija tāds, kas būtu to traucējis.

Kur nav demokratijas un kur uz priekšu tikšanu lielā mērā noteic nevis tikai spējas, bet arī autoritārās varas nesēju labvēlība, tur parasti sarodas konjunktūras izmantotāju bataljoni. Viņi pieglaimojas ar autoritāro norādījumu un vēlēšanos gluži ārišķīgu ievērošanu. Tā bija arī Latvijā autoritārā režīma laikā, kad vairāki trešās un ceturtās šķiras rakstnieki centās tikt uz augšu ar gluži seklu pozitīvismu un jo seklāku fražu nacionālismu. Viņu pozitīvisms un nacionālisms nesedzās ar mākslas vērtībām. Viņi piesārņoja mūsu literātūru ar diletantiskiem ražojumiem. Pret šiem literātūras piesārņotājiem tomēr varēja arī cīnīties. Ka kaut kas darāms, to drīz vien saprata pat režīmam tuvais Virza. Atceros kādu nejaušu sadursmi ar viņu. Tas bija kādā Daugavas līdzstrādnieku literārajā sanāksmē grāmatnieka Rapas dzīvoklī. Vērsos pret pseudonacionālismu un pret īstu talantu mazāku ievērošanu. Virza, būdams ļoti impulsīvs, sāka man raidīt starpsaucienus: "Tā ir sacelšanās pret režīmu!" Kuŗā katrā totālitārajā diktātūrā tas būtu bijis ļoti bīstams starpsauciens ar smagām sekām. Mēs pēc tam ar Virzu apmainījāmies gluži mierīgiem teikumiem, un viņš mani pamācīja, ka neesot labi tā izlekt. Taču, kad 1936. gada beigās bija iznākusi Medeņa "Varenība", Virza pats savā recenzijā rakstīja zīmīgus teikumus: Lūk, no visas latviešu dzejas, kas pēdējo triju gadu laikā salikta par godu Latvijai, tikai Medeņa "Varenību" varot lasīt bez skumjām. - Tā jau nu nebija, ka vienīgā labā nacionālā dzeja atrastos Medeņa krājumā. Tomēr šie vārdi liecina, ka Virza bija pamanījis pseudonacionālisma uzziedēšanu un ka tā viņam sagādāja skumjas. Tas pats Virza, kas "Jaunajā jundā" bija formulējis prasību pēc noteikta pozitīvisma, 30. gadu beigās nāca ar ļoti zīmīgu tezi, proti: Kas labi kalpo mākslai, tas arī labi kalpo tēvzemei. Tātad nekādu priekšnoteikumu par pozitīvismu, par nacionālismu, svarīga ir tikai laba kalpošana mākslai. Ar to rakstnieks būs pakalpojis arī tēvzemei, - pakalpojis kā suverēns mākslinieks, kas radījis pārlaicīgas vērtības. Vispār, ja kāds apgalvo, ka Virza bijis nezkāds "galma dzejnieks", tad tas ir galīgi greizi teikts. Virza dažu labu reizi bija ar tā saucamo "galmu" konfliktā, un 1939. gada rudenī - gan ne literāru jautājumu dēļ - tik smagā konfliktā, ka viņam pavēlēja dažas nedēļas atstāt Rīgu un uzturēties savās lauku mājās Billītēs. Tas bija "sods" ne bez īpatnējas komikas.

Drošu valodu runāja Daugavas redaktors Jānis Grīns. Diezgan sirsnīgi apsveicis 15. maija pārmaiņas, viņš pēc tam ātri sāka uztraukties par konjunktūras izmantotājiem un protekcijām, ko tie saņēma, piemēram, no sabiedrisko lietu ministrijas puses. Tad kā zibens pātaga atskanēja Grīna sauciens: "Diletantiskais nav latvisks, latviskais nedrīkst būt diletantisks!" Šim drošajam saucienam bija panākumi. Bet vai tāpēc ar Grīnu kas notika? Nē, viņu aicināja par Nacionālā teātŗa direktoru. Aicinājumu Grīns pieņēma ar noteikumu, ka no Nacionālā teātŗa drāmaturga posteņa jāpazūd konjunktūras izmantotājam Valdemāram Sauleskalnam. Šis noteikums tika uzklausīts un īstenots. 1940. gada pavasarī Rīgā notika plašas rakstnieku dienas. Oficiālie referenti, piemēram, Līgotņu Jēkabs, sīki un atzinīgi aplūkoja vairākus nacionālā pozitīvisma pārstāvjus, taču ne pēc talanta lieluma. Vairāki spējīgākie rakstnieki palika neminēti. Pēc šī referāta katedrā steidzās Jānis Grīns un uztraukts sauca: "Mūs apdraud bruņotais diletantisms!" Grīnam sekoja šī raksta autors un asā veidā jautāja, kāpēc referents aizmirsis mūsu galvenos, talantīgākos rakstniekus. Abu opozicionāru uzstāšanās atbalsojās zālē ar spontāniem aplausiem. Šie aplausi bija ar savu liktenīgu traģiku: Visskaļāk aplaudēja pavirši ģērbušos jaunekļu un jaunavu grupa. Varēja redzēt, ka viņu aplausiem ir kāds sevišķi demonstrātīvs raksturs. Vajadzēja paiet tikai kādam mēnesim, un kļuva zināms, kas tie tādi par ļaudīm. Tā bija bijusi sarkanās pagrīdes jauno literāru grupa, kas laikam gan zināja, kas Latvijai gaidāms. Sekoja padomju iebrukums. Šie jaunekļi un jaunavas kļuva latviešu literātūras jaunie veidotāji, bet nu režīms deva diletantismam tik neiedragājamu bruņojumu, kāds visā latviešu literātūras vēsturē nekad vēl nebija redzēts, un gāztā Ulmaņa autoritārā režīma gadi, salīdzinot ar jaunajiem apstākļiem, varēja likties kā pati brīvības paradīze. Tik brīvi pēc tam - to varu teikt vismaz pats par sevi - nekad vairs neesmu varējis rīkoties. Pat trimdā, kur dzīvojam rietumu demokratijās, aizsūtījis laikrakstiem vai žurnāliem kādu recenziju, nekad nezinu, kāda tā izskatīsies pēc iespiešanas. Tagad mūs cenzē bailes no atklāta vārda.

*

Jau dažu reizi nācies minēt žurnālu Daugava, ko līdz 1937. gadam rediģēja Jānis Grīns, bet pēc tam, stingri ieturot priekšteča principus, Jānis Kadilis. Ja autoritārās iekārtas literātūrā tomēr pārsvarā vērtīgais, bet diletantiskie nacionālā pozitīvisma kalpi nav paguvuši sagādāt lielāku ļaunumu, tad tieši šim žurnālam ir bijusi milzīga nozīme. Žurnāls jau no paša sākuma sekoja Virzas vēlāk formulētajai tezei, ka rakstnieks labi kalpo tēvzemei, ja tas labi kalpo mākslai. Latviešu literātūrai jābūt nacionālai, bet tā nedrīkst būt provinciāli nacionāla, tai jābūt reizē arī eiropiskai. No Daugavas līdzstrādniekiem netika prasīts itin nekas cits kā vienīgi talants. Tāpēc starp daugaviešiem bija dažādu polītisku pārliecību un dažādu literāru virzienu pārstāvji, bet visi - talantīgi autori. Kas nespēja saprast, ka diletantiskais nav latvisks un latviskais nedrīkst būt diletantisks, tas par Daugavas līdzstrādnieku nevarēja kļūt arī ar sabiedrisko lietu ministrijas, valsts prezidenta kancelejas vai rakstu un mākslas kameras atbalstu. Ja nu minu, ka arī autoritārās iekārtas laikā Daugavas līdzstrādnieku saimē bija, piemēram, Pāvils Rozītis, Zenta Mauriņa, Jānis Sudrabkalns, Pēteris Ērmanis, Valdis Grēviņš, Austra Dāle, Aida Niedra, Kārlis Zariņš, Jānis Veselis, Aleksandrs Čaks, Ēriks Ādamsons, Jānis Medenis, Vilis Cedriņš, Vilis Veldre, Mirdza Bendrupe, Zinaīda Lazda, Veronika Strēlerte, Fricis Dziesma, Pēteris Aigars, Anšlavs Eglītis, Knuts Lesiņš, Alberts Sprūdžs, Jānis Sārts, Edvarts Virza, Elza Stērste, Jānis Jaunsudrabiņš - nemaz vēl neesmu nosaucis visus - tad jārunā vienīgi par labiem rakstniekiem, nevis par polītiskos un literāros jautājumos vienprātīgu saimi. Un, lai diezko viens domātu par otru, viņi varēja savos daugaviešu vakaros būt kopā zem viena jumta. Sanāksmēs pie Daugavas izdevēja Rapas tiku redzējis ierodamies abus lielākos antagonistus Zentu Mauriņu un Edvartu Virzu.

*

No tiem laikiem mūs nu šķiŗ jau vairāk nekā 20 gadi. Domājot par nākotnes Latviju, pilnīgi skaidrs, ka tai jābūt demokratiskai Latvijai. Ne pie kāda autoritārisma mēs neatgriezīsimies un nedrīkstam atgriezties. Mēs vēlamies nacionālu un reizē eiropisku latviešu literātūru, kas attīstās pilnīgi brīvā iekārtā, bez kāda atsevišķa virziena protežēšanas, bez sīkmanīgas cenzūras, bez talantīgu autoru malā atstumšanas. Visu to vēloties, es tomēr nedomāju, ka mēs varētu un drīkstētu atgriezties pie tādas demokratijas, kāda bija Latvijā līdz 1934. gada 15. maijam. Gluži vienkārši: Šī ideāli iecerētā demokratija, diemžēl, nebija savienota ar pilsoņu atbildību, bet lielā mērā izvirta patvaļā. Tā nebija pietiekamā mērā saistīta arī ar rakstnieku atbildību. Varbūt te kāds liberālisma dogmatiķis iebildīs, kā gan brīvā valstī var no rakstnieka prasīt kādu atbildību, jo viņš taču atbild vienīgi pats sev un savai mākslai. Atgādināšu Jaunās Gaitas 26. numurā iespiesto Gunara Irbes interviju ar zviedru rakstnieku Eivindu Jūnsonu (Eyvind Johnson). Atbildēdams uz jautājumu, ko viņš vēlētos sacīt brīvajiem latviešu rakstniekiem trimdā, Jūnsons teicis: "Polītiskās emigrācijas dzejniekam jāsajūt ļoti liela atbildība kā pret dzimteni, tā pret saviem emigrācijā esošiem tautiešiem. Katrs vārds, ko viņš saka vai raksta, radies pēc pieredzes, un vairumā gadījumu tā ir traģiska pieredze. Bet ir jātulko ne tikai sēras, ir jāuztur arī cerības savas tautas gaišākai nākotnei. Tas ir uzdevums, ko daudzi veikuši un ko vēl daudzi veiks: teikt patiesību, bet ne tā, ka tā nonāvē cerības!"

Domāju, ka šādu atbildību sajust pienākas ne tikvien trimdas rakstniekiem. Tādu pašu atbildību vajadzēja sajust latviešu rakstniekiem dzimtenē pirms 15. maija apvērsuma. Un tādu pašu atbildību vajadzēs sajust rakstniekiem nākotnes brīvajā Latvijā, lai nevienam nerastos ne mazākais iegansts rīkot jaunu 15. maiju.


 

[ Skat. Nikolaja Valtera, Kārļa Dziļlejas un Arvīda Brastiņa komentārus JG40. Skat. arī  JG 40 Lasītāju vēstulēs!]

 

Jaunā Gaita