Jaunā Gaita nr. 135, 1981. g. 4. numurs

 

Aina Siksna

LATVISKĀS IDENTITĀTES PROBLĒMATIKA ERVĪNA GRĪNA ROMĀNĀ ZELTA MOTOCIKLS

 

− Ved lēnā varā
Uz jaunu būtni tautu cilvēcībā.

Rainis

 

Romāna Zelta motocikls autors Ervīns Grīns − Richards Rīdzinieks (1925-1979) (Voldemāra Avena zīmējums)

Ervīna Grīna romāns Zelta motocikls ir viens no nozīmīgākiem trimdas latviešu romāniem, kur latvietis var studēt latviskos mītus, latviskos aizspriedumus, latviskās rupjības un latviskos svētumus. Tas ir patiess romāns, kur katrs vārds ir dziļi un pārliecinoši motivēts. To varēja uzrakstīt tikai cilvēks, kas nebaidās patiesības, cik arī tā būtu sāpīga. Romāna varonis Igors apraksta savus pārdzīvojumus, ko izraisa latviešu dziesmu svētki, dēvēdams šos pārdzīvojumus un to sekas par identitātes krizi. Tādēļ gribu ievadīt savas refleksijas par romānu ar dažiem fundamentāliem faktiem no psīchoanalitiķa Ērika Homburgera Eriksona pieredzes, kas palīdzētu tuvoties problemātikai, kuŗa atspoguļojas Igora slimības aprakstā.

Identitātes traucējumus („Identity confusion” un „Identity crisis”) Eriksons novēroja, strādājot ar bijušiem kaŗavīriem pēc Otra pasaules kaŗa. Šie kaŗavīri cieta no kontinuitātes trūkuma starp savu aktuālo un bijušo dzīvi. Viņus mocīja bailes un bezmiegs. Viņu identitāte bija sadrupuši ķermeniskos, seksuālos, sociālos un profesionālos fragmentos, kas centās pārvarēt ļauno prototipu savā zemapziņā. Ļaunie prototipi vīrieša zemapziņā ir apspiestie, sievietes, minoritātes. Identitātes izjūta, apziņa, kas tu esi kā indivīds, attīstās mijiedarbībā ar apkārtni, sākot ar māti, vēlāk ģimeni, tautu un beidzot ar visu cilvēci. (Erikson 1971)

Slimības procesa norise

Lietojot citu − klīniski psīchiatrisku terminoloģiju, Igora krizi varētu dēvēt arī par reaktīvu psīchozi, ko izraisa neatrisināmi iekšēji konflikti. Pirms tuvojos identitātes problemātikai, gribu izsekot Igora slimības fazēm un simptomiem, lietojot šo klīniski psīchiatrisko paraugu. Romānu ievada Igora pastaiga pa Stokholmu un sastapšanās ar zviedru paziņām. Šeit ieskanas temas, saistītas ar vēlāk aprakstītiem konfliktiem. Pie zviedru draudzenes klavieres plinkšķinot, Igors piesit „Saulīt tecēj’ tecēdama” un „Bože carja chraņī” temas. Apsveŗot tuvošanos sievietei, Igors tīksminās ar domu, „uz brīdi atbalstoties ģermāniski amorālā sterilitātē” (18. lp.). Amorālais ir ģermānisks un svešs, nesaistīts ar viņa uzskatu par savu latvisko Es. Igora negatīvās jūtas tiek projicētas uz ģermāņiem.

Ievads tēlo Igoru kā izolētu cilvēku bez kontakta ar savu apkārtni darbā un laulībā, kas arī bīstas tuvoties savai iekšējai pasaulei.

Igors ir noraidīgs pret savu vidi, pret zviedriem, kas kalpo Apvienoto Nāciju vienībās, pret panākumiem bagāto aktieri Oskarsonu. Vienīgi Grēta Garbo vecā filmā iegūst viņa atzīšanu, būdama saistīta ar Igora atmiņām par Latviju. Plānojot braucienu uz latviešu dziesmu svētkiem Hamburgā, Igors gaužas: „Latviešos vienmēr kaut kas sāpēja. Pagātnes rēgi, nākotnes trūkums?” (31. lp.).

Tuvojoties Hamburgai, ceļā uz dziesmu svētkiem spilgti uzpeld atmiņas par kareivja gadiem Vācijā gan noraidoši, gan tīksminoties: „Vācu čala, vācu sentiments − muļķīgs un bīstams” (43. lp.); „Cilvēku nošaut patīkamāk nekā briedi” (45. lp.).

Pamazām parādās fakti no Igora pagātnes strukturētā formā kā ziņojums vai informācija lasītājam, kas pamazām iegūst arvien dzīvāku veidu, tēlojot Igoru kā leģionāru Kalniņu kaŗa biedru vidū. Latviska bravūra nomaina izsalkumu un nāves bailes. Biedriskums palīdz pārdzīvot. Satiekoties ar bijušo kaŗa biedru Andri, atmiņas kļūst arvien patīkamākas. „Tas nebija slikts laiks,” saka Andris (64. lp.). Runājot ar Andri, Igors pieskaras žīdu problēmai un latviešu līdzdalībai žīdu iznīcināšanā. Taču pārdomas par žīdiem (gāzu kameras?) nomaina idilliskas zivju žāvētavas dūmi Igora atmiņā (67. lp.).

Tad Andris ar Igoru ir koŗa koncertā, kur dziesmas cita pēc citas uzvanda atmiņas par Latviju. Dziedot „Dievs, svētī Latviju”, Igors savelk pirkstus dūrē. Kareivis viņā ir pamodies un automātiski pēc Vācijas himnas viņš grib turpināt ar Horsta Vesela dziesmu. „Tai savs spars” (77. lp.). Dzirdot „Gaismas pili”, Igoram jāraud. Taču latvietis viņā nedrīkst raudāt. Tā „slavu dvēsele” (78. lp.). − ir Igora veids distancēties no jūtām, kuŗas viņa uzskati par vīrišķību tam liedz akceptēt par savām.

Visai meistariski pēc jūsmīgās pirmās koncerta daļas atkārtoti ieskanas drūmas temas: krievi Rīgā, Vietnamas partizāni, auto nelaime Vācijā, apspiestie nēģeri Gambijā, izolētie čechi Prāgā, somu ieceļotāji Stokholmā kontrastē ar idealizēto latvisko pasauli, kas Igorā pamodusies koŗa koncerta.

Igora sieva Gerda tai pašā laikā ciemojas pie savas tantes, kur sievietes acīm tēlota Vācijas pagātne: ulāni, vīriešiem ūsas kā ķeizaram, uniformas, pilsonība, respekts pret militārismu un rezignēta Gerdas tantes nopūta: „Tie divi kaŗi, divi kaŗi.” (89. lp.). Militārisma konsekvences ir cilvēku sāpes un ciešanas.

Igors klausās latviešu tautasdziesmas koŗa koncerta otrā daļā, apzinādamies laimīgi, ka šis ir viņa bišu strops. Krāsas pēc koncerta ir košākas, norādot uz Igora iekšējo noskaņu. Taču ballē pēc koncerta Igors un Andris kontakta neatrod. Tur dominē jaunieši. Veco ballē Igors satiek savu jaunības draudzeni Vizmu, bijušos kaŗa biedrus, atceras biedru nāvi, ievainojumus. Deprimētais noskaņojums atgriežas. „Jāņu zāles vēl smaržo. Arvien vājāk, arvien bālāk” (111. lp.). „Un dziedādams „Ēriku”, viņš kaut ko bija aptraipījis, sidraba birzī nolauzis zariņu” (112. lp.). Aktualizētas jūtas, saistītas ar pagātni un tās pretrunām, noved pie Igora vainas apziņas un aizstāvēšanās. „Vai tas bija tavas tautas kaŗš?”; „Varbūt zviedru sarkanajiem taisnība, ka visi latvieši un igauņi nacisti?” (113. lp.). „Kādēļ es dziedāju „Ēriku”? Vizmai trīs bērni.” (114. lp.). Nesakarīgas domas, baiļu un katastrofas sajūta norāda, ka Igoram sāk pazust sakars ar realitāti un viņš tuvojas psīchozei. „Kaut kas sāp un kaut kas noticis, kādēļ nebūs ne nākamā, ne aiznākamā gada” (120. lp.).

Ceļā pie Gerdas Travemindē Igors atceras, ka kaŗa laikā reiz rapšu ziedputekšņus noturējis par gāzi, kas liek nojaust zināmu nedrošību īstenības uztverē. „Un sajūta kā krustcelēs, neatkarīgās no laika” (127. lp.). Viņš ir noguris, un viss sāk kļūt nereāls. Pretrunas kļūst intensīvākas. Vienkāršojumi vairs nefunkcionē. Viņš atceras vāciešus, kas bija komūnisti, varoņus pret savu gribu un savus pazemojumus. „Tev − Rīgas puikam friči bija piedūruši asti” (133. lp.). Viņš atceras latviešu komjauniešus un latviešus, kas par atbrīvošanu no frontes vācu laikā bija „gatavi uz visu.” (134. lp.). „Noziegums piesaista varas ideoloģijai” i 155.lp.) Dažādas baiļu un mocību situācijas nomaina viena otru. Secinājumi kļūst primitīvi un priekšstati nepareizi. Igors ir savas iekšējās pasaules un maģiskās domāšanas varā. „Visi komūnisti ir klibi, viss viņam seko” (153. lp.)

2. pasaules kaŗa kaŗavīri.

Kaŗa zaudētāji nonāca gūstekņu nometnēs, tika nicināti un pazemoti. Uzvarētāji. Sabiedroto kaŗa gūstekņi nometnē sagaida amerikāņu armiju.

Trešajā nodaļā apskatīta nāves problemātika. Divi notikumi izcelti sevišķi. Asiņaini palagi svešā viesnīcas gultā un nēģeris, ko Igors uztveŗ kā pārāku par sevi (159.-160. lp.). Šie notikumi spēcīgi satrauc Igoru. Abi liekas aktualizē ļaunos prototipus viņa zemapziņā: apspiestu, vājāku vīrieti un asiņojošu sievieti. Igors savas sievas priekšā sāk justies kā bērns. Viņa domāšanu sāk dominēt vārdu maģija un atmiņas, saistītas ar bērnību. Psīchotiskais process turpinās arī pēc atgriešanās Stokholmā. Tanī parādās primitīvi sadistiski un seksuāli impulsi (189., 192. lp.), fantāzijas par sodu un mocībām (186. lp.) un izteikti nepareizi priekšstati par īstenību (196. lp.).

Igora depresija, tēlota romāna sākumā, beidzot ir atsegta un apzināta. Viņam ir bailes no nāves. Apstrādājot šīs bailes, viņš glābjas ticībā mākslas nemirstībai (207. lp.), tautas nemirstībai (219. lp.) un beidzot gribā radīt sev pēcnācēju − bērnu (222. lp.). Interesanti, ka tanatologs Liftons, kas interesējies par to, ko izjūt bijušie kaŗavīri, kas piedzīvojuši bezjēdzīgu nāvi un paši nonāvējuši, ir novērojis pie tiem līdzīgus nemirstības priekšstatus, kuŗi palīdz pārvarēt nāves bailes un akceptēt nāvi kā dzīves sastāvdaļu (Lifton 1973, Lifton & Olsson 1974).

Trešās nodaļas beigās Igors vēl joprojām ir savu iekšējo procesu varā, kaut arī tie tagad ir mazāk intensīvi.

 

Pretrunas, saistītas ar latvisko identitāti

Esenciāla Igora uzskatiem par latviešiem ir pēdējo ideālizēšana. „Tiem jābūt latviešiem. Gluži nemanot Igors sāk burzmā meklēt latviešus pēc staltuma, gaitas un iznesības” (73. lp.). „Man grūti iedomāties tautu, kuŗai būtu skaistāki tērpi” (73. lp.). „Latviešu tauta ir laba tauta” (228. lp.).

Tātad latvieši Igora uztverē ir skaisti, labi un iznesīgi. Bet ko darīt ar latviešu negatīvām īpašībām un faktu, ka tos pakļauj citas tautas. Pakļautības sajūtu Igors mēģina pārvarēt, biedrodamies ar slaviem. „Zviedru vidē viņš labprāt bija latvietis, brīžiem rupji akcentēdams savu piederību Austrumiem − viņš bija stiprs austrumeiropietis, stiprs latvietis” (20. lp.). Bet krievi viņa uztverē ir „sīki, nomocīti un nožēlojami” (142. lp.). Bez tam tie pakļāvuši Latviju. Igors nīst krievisko. „Un no tās dienas Igors bija nīdis: ik slavisko divstāvu vilcienu dziesmās, ik mīkstajiem līdzskaņiem piesārņoto skaņu. Nīdis labsirdīgo smaidu, gaļīgi sāpīgās, juteklīgās nopūtas, nīdis pats savu priekšvārdu” (171. lp.). Ko iesākt ar Igora paša juteklību? Gerda par Igoru saka: „Latvieši neesot slavi, bet kaut kas juteklīgs viņos ir” (15. lp.). Īsts latvietis tātad nevar būt juteklīgs Igora uztverē. Par latviešiem, kas ticēja komūnisma idejai, Igors saka: „Tie vairs nav latvieši, tie ir krievi. Latvieši jāj stikla kalnos” (179. lp.). Krievi tēloti kā stulbi, neattīstīti, bet vitāli. Ja Igors grib dalīties krievu vitalitātē, viņam jāpieņem arī to sadisms un muļķība.

Igors mēģina atbrīvoties arī no savas iekšējās saistības ar vāciešiem. Taču problemātika, saistīta ar tiem, ir visai sarežģīta. Igors ir dienējis deviņpadsmitajā SS divīzijā. Viņam nav vienalga, ka SS bija izcilākā un labākā vācu bruņotu spēku daļa. „Kaŗa ziņojumos visbiežāk cildinātā vienība bija latviešu 19. divīzija. Taču pēc kaŗa tai jādalās liktenī ar vācu SS vīriem, izciešot pazemojumus un apvainojumus” (48. lp.). Citiem vārdiem sakot, ja Igors ar vāciešiem grib dalīties slavā, viņam jādalās arī pazemojumā un vainas apziņā. Kad Igors Andrim jautā, vai latvieši nebija arī starp žīdu sitējiem, Andris atbild: „Zini, kad zina tādus baigus latviešu tēviņus, tad pārņem gandrīz vai nacionāls lepnums, sak’ mūsu tautā arī tādi ir.” (66. lp.).

Solidarizēties ar žīdiem varbūt būtu vājuma pazīme, kas varētu novest mocekļu lomā. Ne velti Igors ir lepns uz strēlnieku slavu. „Mēs varam sagraut Padomiju kā vectēvi cara Krieviju” (34. lp.). Un klausoties latviešu tautasdziesmās, Igors domā: „Gribējās ko spēcīgāku. Latviešu marseļēzi” (90. lp.). Taču Igora dziļākā identitāte, nesaistīta ar vainas apziņu un sadismu, ar saknēm dainu pasaulē un bērnības atmiņās, ir zemnieciska. Taču tā ir novedusi un noved latviešus pie pakļautības. Un par spīti bravūrīgajiem vārdiem: „Mēs varam visu. Noraut zvaigznes no debesīm, iespītēt vāciešiem, ielikt krieviem.” Igors konstatē, „atriebība ir tūkstoš reizes nozīmējusi latviešu nāvi” (228. lp.). Vēsture apstiprina ļauno prototipu,− apspiesto latvieti viņa zemapziņā. Šo sajūtu, zviedros dzīvodams, Igors mēģina pārvarēt ar nicināšanu un sevis izcelšanu. Zviedri ir aprobežoti, nododas mīlestībai aiz gaŗa laika (32. lp.), ir amorāli (38. lp.) un cieti (55. lp.).

 

Vīrišķības un mīlestības problemātika

Runājot par latvietību, esmu jau pieskārusies vīrieša identitātei, kas nenoliedzami Igora apziņā saistās ar kaŗavīra lomu. Ne velti Andris saka: „Vīrietis ir tas, kuŗš spēj nogalināt un radīt” (64. lp.). Taču ārpus šīs kareivīgas vīrišķības Igors, liekas, ir neskaidrībā, kas īsti ir vīrišķība. Vīrišķību viņš mēģina definēt kā pretstatu sievišķībai: „Sieviete vienmēr kavējas durvīs, vīrietis pa tām iziet. Vai esmu vīrietis vai bāba?” (211. lp.) Un savas krizes kulminācijā Igors meklē savu tēvu un grib tam jautāt: „Tēt, kas ir vīrieša dzīve?” (226: lp.)

Skaidrs, ka tēvam ir liela nozīme jaunekļa attīstībā par vīru. Par Igora tēvu zinām, ka viņš bijis kaŗavīrs un pēc Pirmā pasaules kaŗa atstājis armiju. Māte nožēlo, kā tēvs nav ieguvis Lāčplēša ordeni un kapteiņa pakāpi (173. lp.). Māte arī jūsmo par vitālo un apdāvināto krievu tautu, dēvēdama Igoru par savu mazo kņazu (170.-171. lp.). Mātei svarīga loma Igora izjūtās pret sievietēm. Šīs izjūtas ir augstākā mērā ambivalentas. Latviešu meiteni Vizmu Igors sakās esam mīlējis, apzinoties, ka to patiesībā nav pazinis. Taču viņa zemapziņā tā saistīta ar latvietību, tādēļ tā jāidealizē. „Latviešu tautu meita, karaliene, dieviete izgāja cauri istabai” (100. lp.). „Vizmai viņš bija vēlējies celt pili” (116. lp.). Taču iemesli, kādēļ viņam jāatstāj Vizma, paliek neskaidri. Varbūt viņš nevēlējās aptraipīt latviešu karalienes mītu savā apziņā (115. lp.), Vizmas vietā apprecot Gerdu, kas ir vāciete − „zemāks radījums, ar kuŗu patīkami būt kopā” (116. lp.). Gerda ir sieviete, ko Igors bez vainas apziņas var gan mīlēt, gan nicināt: „nolādētā vāciete” (221. lp.), „aprobežots skats uz dzīvi” (44. lp.). Gerda viņam arī dod stipra vīra apziņu. „Uzkundzēties. − Tas nozīmētu vāju vīru, vārguli un kā tādu varētu cienīt” (18. lp.), saka Gerda.

lāču kaut kur Igors nojauš, ka viss varētu būt citādi. Un klausoties latviešu tautasdziesmu, viņš domā: „Sievai un vīram toreiz bijušas pavisam citādas attiecības (91. lp.).

 

Identitātes krizes cēloņi

Izejot no iepriekšējā, Igora identitātes krizes priekšnoteikumus varētu skicēt šādi: Kā mazs zēns viņš pārdzīvo, ka māte ne visai novērtē tēvu, kas nav paveicis to, ko viņa no vīra sagaidījusi. Viņa apbrīno stiprus un panākumiem bagātus vīrus. Kaut arī dēlu viņa dēvē par mazo kņazu un lolo savā sirdī sapni par vīrišķīgu dēlu, viņa netieši to ievaino, necienījot tēvu, kas ir dēla paraugs vīrišķībā.

Kad Igoram pēc pubertātes jāuzņemas pieauguša vīrieša loma dzīvē, laikmets viņam piešķiŗ kaŗavīra lomu − primitīvu vīrišķību, kas veicina naidu, sadismu un dod iespēju kļūt varonim. Vāciešiem kaŗu zaudējot, arī šī primitīvā vīrišķība tiek ievainota un pazemota. Cilvēciskā plāksnē šo sajūtu vēl pastiprina fakts, ka no Latvijas brīvvalsts laikā idealizētās tautas latvieši kļūst apspiesta tauta un bēgļu tauta. 

Uz šīm divām traumām Igors reaģē ar distancēšanos un narcisismu. Viņš nespēj vairs mīlēt un radīt, bet tikai nicināt. Mīlestību viņš vērš tikai pret savu personu. Viņš izvēlas nicināmu sievieti − vācieti, kas dod iespēju kompensēt savus pazemojumus no sievietes − mātes un apspiedēju tautām. Taču Igors tādā veidā nosprosto pats savas radošās iespējas un cieš no vainas apziņas. Ciešanas viņš kompensē ar vēl lielāku narcisismu un naidu. Dziesmu svētkos koncerts un apkārtne pastiprina abas agrākās traumas, un krizes laikā Igorā atmostas noliegtas jūtas un vēlēšanās mīlēt un radīt. Grāmatas beigās autors skicē divas alternatīvas Igora turpmākai dzīvei, kuŗas īsos vārdos varētu apzīmēt kā radīšana vai sastingums.

Motocikls liekas būt simbols kādai potencei vai jauneklīgam radītāja spēkam. Zelta motocikls vairs neliekas piemērots braukšanai, bet var izraisīt apbrīnu. Zelta motocikla izvēle šim simbolam lieku reizi pierāda autora meistarību.

Ervins Grīns ar romānu Zelta motocikls ir atstājis mums pārdomām sava radošā procesa rezultātu, kas ne mazākā mērā nav sastindzis vai apzeltīts. Manā uztverē autors ir izlauzis ceļu caur latvisko mītu džungļiem, nonākdams pakalnā, no kuŗa paveŗas skats uz daudzām pusēm. Ervīns Grīns esot teicis: „Ja divi miljoni minēs, tad varbūt viens uzminēs.” Mana raksta nolūks ir bijis rosināt citus lasīt šo romānu un minēt tālāk autora uzdotās mīklas, izejot no savas pieredzes un skatījuma.

 

Mana raksta kopsavilkums

Ervīna Grīna romāns Zelta motocikls uzskatāms par vienu no ievērojamākiem darbiem pēdējo gadu latviešu literātūrā. Tur pārliecinoši tēlots psīchotisks process. Taču izejot no psīchoanalitiķa Ērika Hamburgera Eriksona identitātes teorijas tur arī var studēt varoņa Igora Kalniņa latviskās identitātes problemātiku. Grīns parāda dziļu izpratni par pretrunām, saistītām ar šo identitāti, kas raksturīgas lielai romāna varoņa paaudzes daļai.

 

V Ē R E S

Erikson E.H. ldentity. Youth and Crisis. W.W. Norton & Company Inc. Austen Riggs 1968. Monograph No: 7.

Lifton R. Home From the War New York. Simon & Schuster 1973.

Lifton R., Olsson E. Living and Dying. New York. Praeger Publ. 1974.

 

Apceres autore Aina Siksna dzimusi Rīga, 1934. gadā. Pamatskolas izglītību guvusi Rīgā un nometņu skolās Libekā, Elmshornā, Pinebergā. Beigusi vidusskolu Upsalā, Zviedrijā. Studējusi medicīnu Upsalā un Gēteborgā. Ieguvusi ārstes grādu 1962. gadā Gēteborgas universitātē. Specializējusies psīchiatrijā un ir psīchiatrijas konsultante Stokholmas pilsētas vidusskolās.

 

Ervīna Grīna (Richarda Rīdzinieka) darbi publicēti šādos JG numuros:

9, 10, 14, 16, 17, 22, 30, 31, 38, 45/46, 49, 55, 59, 61, 71, 93, 98, 105, 108, 109, 126.

 

Jaunā Gaita