Jaunā Gaita nr. 244, marts 2006

 

 

 

 

 

 

LASĪTĀJU PĀRDOMAS JG 50. GADSKĀRTĀ

 

Sākums JG242 un JG243

 

 

50. gadu beigās, 60. gadu sākumā manā un manu draugu dzīvē loti svarīga bija laiku pa laikam laimīgi sagaidītā (var arī teikt - „noķertā") iespēja ieskatīties kādā JG numurā vai arī izlasīt kāda mums kopīgi svarīga raksta novilkumu. Tas, ko izlasījām, palīdzēja ticēt, saprast. Bija kā silts rokas spiediens pāri attālumam un katrā ziņā spēcīgs pamudinājums atrast ceļus un veidus kā esošajā situācijā vismaz visu nezaudēt.

Līvija Akurātere, Rīgā

[teātra zinātniece, Latvijas Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāte]

 

 

________

 

 

...Jaunās Gaitas 200 numuri burzmā
ir bijuši tāda latviska pase, tāda vienmēr
atjaunota iepazīšanās zīme.

(Juris Mazutis, „Retroceļojumi"-JG200:35)

Tas liekas iespējami īsākais no atrastajiem ietilpīgākajiem raksturojumiem. Tādējādi saruna par JG, manuprāt, no atcerēm un apcerēm par talantīgu, būtisku mūsu literatūras, kultūras dalu gribot negribot pārtop par kopceļa, jaunas gaitas meklējumu vīziju. Vakar un šodien. Joprojām.

Pēc kariem, okupācijām, dažādu varu veiktajām masu represijām, Kolimas un Osvencimas, holokausta, jā, arī auksto kaŗu neaizmirstot; ceļa nogrieznī uz neatkarību un nebeidzamajā gaitā uz neatkarības un brīvības nostiprināšanu. Nākotnei lielākai jātop (Rainis). Domājams, ieskaņā iederīgs vēlējumies, lai mēs jo retāk iesprūstu vecos un jaunos slazdos, bet vilku bedrēs neiekristu nemaz...

JG - manā uztverē - zīmogo Rietumu demokrātijas latviskais variants 20. gs. otrajā pusē; neatlaidīgākie un rezultatīvākie atbilžu meklējumi nepieredzētu draudu un cerību desmitgadēs, caur kuŗām nācās iet cilvēkiem, tautai, pasaulei.

Maz tur varēja līdzēt bēdulis, mēdulis vai - pirmām kārtām garīgā nozīmē - sēdulis, kādi varbūt labi domāti, tomēr paštaisni karsto un auksto karu radīti pretstatījumi; tur tiešām bija jāmeklē jaunas koordinātes jaunai gaitai.

Pārlapojot dažus dučus JG dažādu gadu numuru, lūk, lielākais pārsteigums: daudz kas nav novecojis, ja arī dala publikāciju, protams, jau iederas kultūras vēstures pūralādē.

Kāpēc? Rakstniecības, citu mākslu, pētījumu un vētījumu ziemcietība un dīgtspēja labi pazīstama arī Latvijā. Savukārt trimdā bija izkaisīta prāva tautas dala ar augstu un augošu māksliniecisko un intelektuālo potenciālu, skaitliski salīdzināma ar dažlabu bagātas kultūras tautu. Bet varbūt nezudusī spēja rosināt izskaidrojama gaužām vienkārši, proti, lielākā dala JG burtnīcu patālajos gados nenonāca mūsu rokās?

Manuprāt, svarīgākais ir kas cits: turpinās tautas jaunā gaita, daudzi mezgli vēl raisāmi, un JG, redzams, joprojām spēj būt palīdzīga.

 

 

*        *        *

 

 

Aizvadītā gs. 50. un 60. gados JG tikai epizodiski nonāca Rīgas dzejnieku rokās - Rakstnieku savienībā, redakcijās pavīdēja atsevišķi numuri. Parastie pavadvārdi bija: Uz māju gan neņem! Labākā reklāma. Retumis pa burtnīcai atradās kolēģu grāmatplauktos. Tad jau varēja cerēt uz pamatīgāku lasīšanu.

Kopš 60. gadu nogales JG mums tika biežāk - pamazām biežākas kļuva ciemošanās. Arī man bija gandrīz neticama iespēja 1983. gadā ASV un 1985. gadā Zviedrijā tautiešu mājās daudz ko izlasīt. JG plauktos meklēju vispirms. Šodien nav lielas jēgas mēģināt kurumēr precīzi atsaukt atmiņā, kul^-u rakstnieku sākotnēji iepazinām JG, kuru - grāmatā. Zīmīgi, ka arī grāmatu autoru pulks lielā mērā bija JG dzejnieki, pētījumu un atmiņu publicētāji. Piemēram, 60. gadu pirmajā pusē un nedaudz vēlāk Vizma Belševica mums ar Irīnu iedeva Veltas Sniķeres un Andreja Irbes grāmatas; šķiet, Mārim Čaklajam pirmajam bija Olafa Stumbra Etīdes, Gunāra Saliņa Miglas krogs un citi dzejoļi; pēc Ulža Ģērmaņa brauciena uz Rīgu ap to pašu laiku uznira viņa grāmatas un tā joprojām. Tālāk jau rodama precīzāka aina - 60. gadu otrajā pusē šis tas no lasītā konspektēts - antoloģija Dzejas un sejas, mazgrāmatiņu sērija, pārrakstīti jau minēto, kā arī citu dzejnieku - Dzintara Soduma, Valža Krāslavieša, Ainas Zemdegas, Riharda Rīdzinieka, Ojāra Jēgena, brāļu Grašu, Linarda Tauna - dzejoļi un rindas.

Diezgan plaši izraksti atrodami no Voldemāra Bastjāņa "vērojumiem un vērtējumiem" - Demokrātiskā Latvija, vēlāk - no Agņa Baloža apcerēm. Vismaz ar pusduci izcilāko JG dzejnieku mani iepazīstināja Ojārs Vācietis. Agri - pirms gadiem četrdesmit: bija taču reālas cerības, ka Rīgā tiks izdota viņu antoloģija, Linarda Tauna izlase un citu trimdas rakstnieku grāmatas.

Vēl īpaša interese man bija par novadniekiem, burtiski no kaimiņiem neretiešiem - klasiķi Jāni Jaunsudrabiņu un spilgti talantīgo Veltu Tomu; vēlāk - par Astrīdi lvasku, par Frici Dziesmu, kopš jaunības tuvu, par nerimtīgo Pēteri Ērmani - Ak vai! - nav iespējams visus nosaukt. Man vismaz daži austrālieši jāmin - Ivars Lindbergs, lvars Brēdrihs, citus iepazinām nedaudz vēlāk.

Bez lupas bija redzams, ka mums ir augošs kopīgs segments.

Lai visi labie gari sarga no vienkāršošanas! Teiksim, tik un tik % JG, trimdas autoru iepazinis, nu tu esi tikpat % viedāks vai "samaitātāks" (ideoloģiska infekcija...). Nieki un blēņas! Tā būtu tāda jebkuras izspiedzes domāšana.

Padoms visiem esošajiem un nākamajiem kontrolētājiem: ja gribat par kaut ko radīt pastiprinātu interesi, vajag to ... aizliegt.

Nē, pirmkārt tas bija patiess māksliniecisks pārdzīvojums, ko sniedza talantigās JG publikācijas. Līdzvērtīgs noklusētajai vai aizliegtajai mūsu pagātnes kultūras daļai. Līdzīgi bija arī kaimiņtautām, neba nejauši uz velna paraušanu lasījām viņmājās liegto un žmiegto...

Mēs meklējām savas atbildes. Ne jau allaž saviem citzemju kolēģiem piekritām / piekrītam. Mums bijušas visai atšķirīgas pieredzes, milzīgas kultūras telpas, atšķirīgi sabiedriskās un mākslinieciskās uzdrīkstmes, varbūt pat drosmes izpaudumi, atšķirīgas šaubas un pagurumi. Man liekas, ka JG joprojām pūlas to izprast nopietnāk nekā vairums Latvijas preses izdevumu.

 

 

 

*        *        *

 

 

Kas bija tas jaunais JG?

No Latvijas letiņa (šoreiz mana) viedokļa: izejas meklējums. Izejas nebija gluži reālajā situācijā, kad visos štābos sadegs plāni un kartes, / kad latvieša pelni sajauksies gaisā ar Nūbijas nēģera pīšļiem (Olafs Stumbrs); izejas nebija Riharda Rīdzinieka rūgti ironiskajā sauklī - Mīliet dzimteni, puikas, / nemīliet tēvzemi (joprojām aktuāli - I. A.). Kur tad?

Drīz pasaule sauks to Andreja Saharova atrastā vārdā - konverģence. Ne nāves kautiņš, bet tuvināšanās, izlīgums. JG tas izlasāms vēl agrāk. Dzejas, mākslas valodā - noteikti. Par īsās dzīves dārgumu un skaistumu; par nemitīgo apdraudētību zem savstarpēji notēmētām nāves raķetēm; par trauslo un stipro cilvēka pasauli.

Radniecīgas bija tās nelielās pārbīdes cilvēku sirds, kuras galu galā izšķir laikmetu likteni. Tēžveidīgi: abās pusēs nemitīgo jundu un dzejas traukšņu vadu vietā arvien biežāk stājās loti talantīgi dzejnieki, kas ikbrīd kauties gatavā vai - abās pusēs! - izvairīgā, gana viltīgā liriķa vietā sev pat neizdevīgi ieņēma maldīga, jutekliska, vājības pazīstoša cilvēka stāju, bet kuŗi bezgalpatiesi meklēja labāku pasauli un sevi, kuŗi dziļslānī nesa šo ticību kopīgai nākotnei visiem un visur. (Salīdzināsim - sākot ar Taunu un Vācieti - piemēru pietiks).

Tāpēc tā būs gaita, kurā būs tikai uzvarētāji, vismaz ieguvēji. Manuprāt, te balstās JG - piedodiet, ja kādu tas aizskar - gluži revolucionārais solis. Tāpat kā Latvijas dzejā.

 

 

*        *        *

 

 

Ne pētīts, ne runāts par daudz ko citu.

Piemēram, kāpēc nenoveco Ulža Ģērmaņa pētījumi par latviešu strēlniekiem, par viņu lomu Krievijas impērijas bojāejā? Izrādās, tas joprojām nav tikai nopietns akadēmisks jautājums, bet degošs diendienas vaicājums. Arī Latvijas dzejā.

JG nozīme pēc neatkarības atjaunošanas: žurnāls viskonsekventāk cenšas uzturēt dialogu par mūsu dzīvi, rakstniecību, mākslām, kultūru, vēsturi.

Vai vajadzīgs, gaidīts? Noteikti, bet mazāk, nekā pelnījis.

Brīvestību ieguvums - vismaz daudzās bibliotēkās JG atrodama. Kultūras izdevumus Latvijā galvenokārt iznīcina "šķēres" starp grāmatu un žurnālu cenām un 90% nožēlojamo dzīves līmeni Latvijā. Kurumēr normālākā situācijā JG (tāpat Karoga, Kultūras Foruma, Māksla plus) lasītāju un pircēju skaits būtu vismaz desmit reizes augstāks. Padomju "pārpalikuma principa" vietā gadus piecpadsmit jau valda "pabiru princips".

Lieki te atgādināt, kas kultūrā tika sasniegts līdz Ulmanim un Ulmaņa laikā - ari salīdzināmā laika posmā.

Šobrīd daudzi - dziedātāji, aktieri, citi - grasās streikot, rudenī rīkot (beidzot! - bet vai?) radošo savienību ārkārtas plēnumu. Varbūt tas uzsvaidzinātās birokrātijas varai kļūs sadzirdams kā plaši pazīstamais 1988. gada plēnums: gana! pietiek! Tā dzīvot vairs nevar!

Tomēr par sekmīgu iznākumu šaubos ne tikai tādēļ, ka dala ar kūku ieēdināta. Nav korekts arī, piemēram, JG atgādinājums, ka kompaktais, saturā bagātais izdevums tapis no darba brīvajās stundās. Mēs ne tuvu nedzīvojam ASV vai Kanādā.

Otrkārt, ne Atmoda, nedz janvāra barikādes nekādi nebija tādēļ, lai zināmu profesionālas mākslas iespēju vietā iegūtu tiesības ... radīt visumā pašdarbnieciskas rosmes, kādu netrūka pat visdrūmākajos laikos. Citiem vārdiem - lai Latvijā būtu kā trimdā.

Ja kas nesaprotams, vajag palasīt Karoga pērngada maija numuru - kā tur igauņiem klājas.

Gods un slava JG - tas nav pašdarbniecisks izdevums. Tā pamats - spēcīgs autoru pulks. Lai tā būtu vēl gadus desmit divdesmit!

 

lmants Auziņš, Rīgā
[dzejnieks, literatūrkritiķis, esejists]

 

________

 

 

Pieminot JG piecdesmitgadi, nav viegli sakārtot domas, kā izvērtēt šī neparasti ilgi publicētā žurnāla vēsturi, nozīmi, nopelnus, noslieci un milzīgo tanī publicēto sacerējumu skaitu. Īsās piezīmēs tas nav arī iespējams. Katrā ziņā, šo ievērojamo jubileju pieminot, bieži tiks teikts, ka no visu laiku latviešu literatūrai, mākslai, sabiedriskās dzīves problēmām un vēsturei veltītiem žurnāliem mūža garuma ziņā šo trimdas žurnālu pārspējis tikai retais.

Tātad šodien JG gaitas sen vairs nav jaunas.

Kā neskaitāmu citu latviešu žurnālu un preses izdevumu dibinātāji un uzsācēji, kuri sava izdevuma virsrakstā izvēlējās vārdu „jaunais" tā dažādās variācijās, arī JG dibinātāji nodomāja iet jaunus ceļus. Viņi vienkārši vēlējās radīt žurnālu, kuŗā savus uzskatus varētu klāstīt tā laika trimdas latviešu, visnotaļ Ziemeļamerikas visjaunākā paaudze, bet ne tikai.

Pāršķirstot Latvijas Zinātņu akadēmijas bibliotēkas daudzsējumu bibliogrāfisko rādītāju Latviešu periodika, kas aptver ziņas par izdevumiem, kas izdoti kopš 1768. gada, tāpat Benjamiņa Jēgera monumentālo Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfiju, jābrīnās, ka krietni pāri simtam žurnālu un preses izdevumu nosaukumu pirmais vārds ir „jaunais" visdažādākās variācijās. Daudzi šādi izdevumi ir bijuši ar kreisu noslieci vai arī ar saturu, kas nozīmīgs kādam šauram sabiedrības slānim. Ir arī nosaukumi kā Jaunā Cukurbiete, Jaunais Jokpēteris un Jaunā Mīla un Flirts. Lai kāda šo žurnālu kvalitāte, tie visi dod liecību par šo izdevumu rosinātājiem un par laiku, kurā tie tapuši. No šī lielā skaita minēšu žurnālu Jaunā Latvija, kas ir manā krājumā un kas, manuprāt, ir sevišķi izcils savu mērķu, satura un mākslinieciskās apdares ziņā. Jauno Latviju 1918. gadā publicēja sākotnēji Valkā, vēlāk Rīgā. Tās redaktori bij Arturs Kroders un Kārlis Skalbe, un šī izdevuma astoņas burtnīcas vēl šodien var derēt par paraugu latviešu žurnālu redaktoriem un izdevējiem. Vai visi žurnāla līdzstrādnieki uzskatāmi kā Latvijas neatkarības alcēji un pamatlicēji, kuŗu karstākā vēlēšanās bij, lai latviešu tauta savā dzimtenē iegūtu pienācīgu vietu ne tikai politiskā un saimnieciskā, bet galvenokārt kulturālā ziņā. Žurnāls sāka iznākt laikā, kad Latviju daudzus gadus bij plosījušas kaŗa vētras, kad Latvija joprojām bij okupantu varā, kad Latvijas neatkarība vēl nemaz nebij proklamēta un kad visai drīz tās teritorijā uz pieciem mēnešiem nodibinājās asiņainā komunistiskā Latvijas republika. Žurnāla izdevēji raksta: Viscilvēces mērķiem pretim ejot, mēs bijām nesen pārdzīvotās dienās nonākuši pie ceļa zīmes, kas lēja jaunus spēkus mūsu izmocītās tautas dvēselē: mēs redzējām, ka tieksme pēc sava īpatnējā nacionālā „es" jo spilgti izpaudās visos sabiedrības slāņos no augšas līdz apakšai. No konservatīvā līdz soc.-dem maziniekam atskanēja spēcīgā korī prasība pēc savas brnras atjaunotas dzimtenes. Šim lozungam bija tāda burvīga vara, ka aizmirsās visas personīgās un šķiru intereses, izzuda uz laiku pat d2ijais šķiru naids. Visdrūmākajā sabrukuma laikmetā sāka nodibināties šķiru starpā saprašanās un solidaritāte, pēc kā bijām veltīgi agrāk centušies. Andrejs Johansons savā grāmatā Rīgas svārki mugurā (Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1966) par žurnālu Jaunā Latvija raksta: Cik to vēl atmin un pazīst? Un taču man šķiet, ka latviešiem bijis maz tik noskaņotu un tik augstas kvalitātes žurnālu kā šis. Žurnāla līdzstrādnieku skaitā bij Edvarts Virza, Kārlis Skalbe, Jānis Akurāters, Antons Austriņš, Jānis Sudrabkalns, Voldemārs Dambergs, Pāvils Rozītis, Linards Laicens, Anna Brigadere, Augusts Saulietis, Ludis Bērziņš, Kārlis un Pēteris Kundziņi, Ludis Adamovičs, Adolfs Erss, Jūlijs Roze, Jānis Grīns, Jānis Jaunsudrabiņš, Elza Sērste u. c. Tikai pāris no šiem tā laika kvēliem Latvijas neatkarības patriotiem savus uzskatus vēlāk mainīja, piemēram, Linards Laicens, kas 1932. gadā aizbrauca uz komunistisko Krieviju, kur viņu nošāva Butirku poligonā (1938). Jaunās Latvijas māksliniecisko ietērpu darinājuši Konrāds Ubāns, Niklavs Strunke, Voldemārs Tone un Kārlis Johansons.

JG 1955. gadā nodibināja Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības darbinieki. Tai laikā Ņujorkā un tās apkārtnē ļoti rosīgi darbojās jaunie latviešu literāti un mākslinieki, kuŗus bieži saista ar tā dēvētā Elles ķēķa saimi, pie kuŗu pulka piederēju arī es. Jāmin, ka neviens no tiem nebij AUAs loceklis. Par spīti tam, ka jaunā JG nevienmēr atbilda ņujorkiešu gaumei un uzskatiem, sevišķi žurnāla mākslinieciskā iekārtojuma ziņā, tie redzēja tur publicējamies autorus, un ne tikai no Ziemeļamerikas, kas tiem likās svaigi, interesanti un nozīmīgi. Un tā sākās ņujorkiešu sadarbība ar šo žurnālu. Pats sāku tur publicēties kopš 1957. gada. No 1959. līdz 1961. gadam (JG 22-35) biju arī viens no žurnāla redaktoriem. Šai laikā iznāca arī Linarda Tauna, Gunara Saliņa un arī mana pirmā dzeju grāmata. Esmu bijis JG līdzstrādnieks - reizēm ar ilgākiem, reizēm īsākiem pārtraukumiem - daudzus gadus līdz pat šai dienai. Vairs gluži neatceros, kā tiku aicināts par literārās, arī mākslinieciskās daļas redaktoru, bet droši vien par tādu kļuvu, kad žurnāla redaktori gribēja vairāk piesaistīt toreiz loti darbīgo Ņujorkas literātu un mākslinieku grupu.

Biju tikai vienas žurnāla nodaļas redaktors un arī par to man nebij pilnīga atbildība. No šī laika man saglabājusies loti plaša korespondence, gan ar varbūtējiem autoriem, gan arī ar ļoti sistemātisko Jāni Bieriņu, kas manā redaktora darba laikā bij galvenais darbu veicējs, lai JG nāktu klajā, ja arī ne žurnāla ideoloģiskās ievirzes noteicējs. Protams, veicināju ņujorkiešu un Ņujorkas tuvākās apkārtnes autoru un viņu domu biedru, piemēram, Linarda Tauna, Gunara Saliņa, Roberta Mūka, Ainas Kraujietes, Baibas Bičoles, Mudītes Austriņas, levas Prīmanes darbu iespiešanu. Tāpat rosināju Valdu Dreimani, Veltu Sniķeri, Dzintaru Sodumu, Andreju Pablo Mierkalnu. Sniedzu informāciju par tikko savu karjeru uzsākušajiem Ņujorkas un tās apkārtnes gleznotājiem Svenu Lūkinu, Tālivaldi Stubi, Jāni Annusu, Voldemāru Avenu, Rolandu Kaņepu, Sigurdu Vidzirksti, Valdemāru Dārznieku, Ilmāru Rumpēteri, tāpat par kalifornieti Raimondu Staprānu un Čikāgas jauno mākslinieku saimi - keramiķi Reini Eikenu, gleznotājiem Silviju Šteineri-Bērziņu, Ojāru Šteineru, Vitautu Sīmani, Edvinu Strautmani un Benno Tālivaldi. Liekas, Ilmārs Rumpēters, sekojot manam ierosinājumam, uzzīmēja savu pirmo JG vāku. Tagad viņa darināto vāku skaits droši vien pārsniedz simtu.

Diemžēl, ne vienmēr mana sadarbība ar žurnāla galveno redaktoru bij gluda. Kādreiz, manuprāt, žurnālā tika ievietoti sacerējumi, kas tīšu prātu rosināja nevajadzīgu naidošanos, ko ar prieku savās trimdiniekiem iespiestās lapelēs pieminēja padomju iestādes. Par šāda veida sacerējumiem Dr. Pēteris Vasariņš Kanadas laikrakstā Latvija Amerikā (1962.24.X) bij ievietojis rakstu „Kurp ved Jaunā Gaita?" Tai pašā laikā Padomju Latvijas laikrakstos, kur tai laikā par trimdas latviešu kultūras darbiniekiem tikpat kā nekā nerakstīja, reizēm ievietoja rakstiņus, kuŗos minēja, ka latviešu trimdas jaunākā paaudze lēnām sākot raisīties vaļā no Latvijas aizbēgušo reakcionāru izplatītiem meliem par Padomju Latviju. Šai sakarā laikraksts Padomju Jaunatne (1959.14.IV) bij ievietojis U. Saules un B. Liepas rakstu „Mencas un sirdsapziņa", kur kā pierādījums šādai nostājai iztirzāts mans JG 11/12 (1957):236 iespiestais dzejolis par pelikāniem „Dažu trimdinieku liktenis jeb Līgo vakara balāde Bronksas zooloģiskā dārzā."

Bij arī sava veida cenzūra. JG galvenais redaktors Laimonis Zandbergs atteicās ievietot manu recenziju par Hugo Atoma izdevumu Brīvā Jaunatne, kurā rakstīju: Nav ne mazākā iemesla atturēties no trimdas vecāko gadagājumu, organizāciju un to izdarību kritizēšanas, bet bezgala puiciski ir prasti lamāties, lietot pārspīlētus vispārinājumus, nerunāt konkrēti un izteikties stilā (valodnieciskā ziņā gan ievērojami sliktākā), kāds apmērām Austrumberlīnes repatriācijas lapelei. Hugo Atoms vēlāk sadarbojās ar Rīgas iestāžu atbalstīto Amerikas veclatviešu komunistu izdevumu Amerikas Latvietis.

Tāpat domstarpības ar galveno redaktoru radīja mans iebildums pret JG izraudzīto, it kā Voltēra rakstīto žurnāla moto: Es nepievienojos nevienam tevis teiktam vārdam, bet es aizstāvēšu līdz nāvei tavu tiesību tos pateikt. Kādēļ kādam līdz nāvei būtu jāaizstāv kāda hitlerieša tiesības sludināt, ka visi ebreji ir likvidējami, vai Ļeņina vai kāda čekista teiktais, ka likvidējami visi kādai ļaužu šķirai piederīgie?

Tā uz kādu laiku pārtraucu savu sadarbību ar JG, ko atsāku kad ūdeņi atkal bij ieplūduši rāmākās gultnēs.

JG bij lieli nopelni trimdas iepazīstināšanā ar literatūras un mākslas dzīvi Padomiju Latvijā, bet tai pašā reizē reizēm bij arī brīži, kad žurnāla redaktori pārspīlētā veidā centās neiespiest neko tādu, kas varētu nepatikt Padomju Latvijas kultūras dzīvi noteicošiem darbiniekiem. Tā JG atteicās iespiest prof. Haralda Biezā vēstuli dzejniekam Imantam Ziedonim, ko tā bij apsolījusies darīt, pēc tam, kad vēstuli, aizsūtot uz Rīgu, saņēma par to negatīvu atsauksmi. Pagarās vēstules tekstu ar komentāriem prof. Biezais ievietojis rakstā „Vai Jaunās Gaitas saturu nosaka Rīgas čeka?" (Latvija Amerikā, 1982.25.IX).

Bet par spīti šiem konfliktiņiem, JG turpināja savu gaitu. Redaktoriem mainoties, mainījās arī žurnāla seja, ja arī lielos vilcienos žurnāla misija palika nemainīga.

JG jācildina par to, ka tā savā pusgadusimta ilgajā mūžā deva iespēju publicēties neskaitāmiem trimdas literātiem, ka tā sniedza pārskatus ne tikai par to veikumu, bet arī par gleznotājiem un citu vizuālo mākslu piekopējiem. Sava vērība ir tikusi arī veltīta Latvijas vēsturei. Jāmin, ka Ulža Ģērmaņa daudzos izdevumos publicētā monogrāfija Latviešu tautas piedzīvojumi savu pirmiespiedumu piedzīvoja Jaunajā Gaitā.

JG sniegusi informāciju par nozīmīgiem notikumiem Padomju Latvijas un tagad neatkarīgās Latvijas kultūras dzīvē. Savukārt, JG ir bijis izdevums, kas devis, un joprojām dod, iespēju lasītājiem Latvijā, ja tiem ir tāda vēlme, iegūt ziņas par latviešu kultūras darbiniekiem un to veikumu ārpus Latvijas ilgā laika posmā. Žurnāla lasītājiem Latvijā būtu arī jāzina, ka visi JG līdzstrādnieki savu darbu vienmēr ir veikuši bez jebkādas atlīdzības. Domājot par mūžīgo Latviju - jeb arī paši par sevi.

 

 

Jānis Krēsliņš, Ņujorkā
[dzejnieks, vēsturnieks, mākslas un literatūras kritiķis, bibliogrāfs]

 

________

 

 

RUNA, KO NEPATEICU JG 50. JUBILEJAS VAKARIŅĀS TORONTO

Šajā vakarā, kad tik daudz kas virmo ap atmiņām par JG kokteiļiem, tīkliņzeķēm, vecām rakstāmmašīnām un cigaretes smēķējošiem autoriem, esmu gandrīz pārliecināta, ka 1960. gadi bija trimdas vislabākie.

Bet iepretim vairākām personām, kas šajās vakariņās tiek pieminētas - esmu dzīva. Un, tāpat kā daudziem citiem rakstniekiem, piemēram, Anitai Dzirnei, Sarmai Muižniecei un Jānim Imantam Sedliņam, man visvairāk JG nozīmēja 70. un 80. gados, kad varējām arī uzstāties Jaunatnes Dziesmu svētku un Šī māksla ir jauna (ŠMIJ) rakstnieku cēlienos, sākt iepazīties ar Latvijas rakstniekiem un pat publicēties Latvijā. Tas bija mūsu zelta laiks.

JG bija pirmais izdevums, kurš iespieda manus darbus. Domāju, ka tam ir liels sakars ar to, ka šodien mani raksti parādās Globe and Mail, Chatelaine, Dienā un Rigas Laikā un ka izdodu TorontoZinas.com, par kurām 2004. gadā saņēmu JG dibinātāja Jāņa Bieriņa Piemiņas fonda balvu.

Apsveicu JG 50. gadu jubilejā. Tajā pašā laikā man nedod mieru jautājums, ko uzdeva mana sešus gadus vecā meita Līva, kad devos laukā pa durvīm uz šo pasākumu. Ja Jaunajai Gaitai ir 50 gadi, tad kāpēc viņa saucas „Jaunā"? Kas būtu darāms turpmāk, lai arī 2000. gadi - un saistības ar JG - būtu vislabākie kādai grupiņai jauno latviešu rakstnieku? Kā ietilpināt ne tikai jaunas idejas, bet arī jaunus darbiniekus? Šo jautājumu nav ērti pašreizējā trimdas posmā iztirzāt, bet iztirzāt neērtus jautājumus - tas ir viens no JG stūrakmeņiem. Un šeit, stūrī, no mūsu jauniešu galdiņa (vairums no mums, jauniešiem, ir vismaz 40 g. veci) perspektīvas skatoties - pēdējais laiks sākt par to domāt.

 

 

Māra Gulēna, Toronto
[www.torontozinas.com dibinātāja un veidotāja] 

 

 

________

 

 

 

Jaunās Gaitas valdzinājums manā uztverē iesākumos ir salīdzināms ar interesi par tā saucamā samizdata (pašapgāda) publicējumiem. Nāk atmiņā Lidija Ždanova (1938-1995), mana kursabiedrene, Rīgas krievu dzejniece, latviešu dzejdarbu atdzejotāja, par kuŗu studiju gados mēdza pajokot, ka vajadzētu izdot pašapgādā Ļeva Tolstoja Karu un mieru, tad Lida to beidzot izlasīšot.

JG iztēlojās kā brīvības malks, saistīja ar iespēju izlasīt kaut ko pavisam jaunu, vēl nezināmu. Atceros, kā JG burtnīcās pirmo reizi lasīju trimdas dzejniekus: Olafu Stumbru, Linardu Taunu, Veltu Tomu, Valdi Krāslavieti, citus...

Vēlāk izlasītais mudināja rosināt Rīgas krievu dzejniekus atdzejot trimdiniekus. Iepriecina vairākas veiksmes, piemēram, Rīgas Almanahā ievietotās Olafa Stumbra un Linarda Tauna kopas Sergeja Moreino talantīgajā atdzejojumā.

Izrādās, ka mūsu jaunības interese par JG dzejniekiem arī šajā ziņā nav bijusi veltīga.

 

 

Irīna Cigaļska, Rīgā
[rakstniece, latviešu daiļdarbu tulkotāja krieviski]

 

 

________

 

 

Pamatskolas izglītību ieguvu Latvijā, lielāko dalu okupāciju gados. Tomēr ieguvām pamatzinības, spēju domāt, runāt un rakstīt latviski. Dažiem šīs spējas bija lielākas, dažiem vājākas un citiem, diemžēl, tās zuda uz visiem laikiem. Savās sirdīs nesām Latvijas kultūru un nereālas romantiskas atmiņas par Latviju - ne jau tādēļ, ka nebijām reālisti, bet gan tāpēc, ka Latviju bijām skatījuši bērnu acīm. Kad uzaugām, uzsūcām mūsu vietņu kultūru, mūsu izglītības kultūru, mūsu vides kultūru. To lietojām kā olekti mūsu Latvijas un tur bērnībā piedzīvotā mērīšanai.

Vairāk vai mazāk tas atspoguļojas arī JG publicētajos darbos, protams, atkarībā no rakstītāja, dzejotāja vai mākslinieka vecuma, arī atrastās patvēruma vietas un no Latvijas līdzpaņemtā garīgā pūra bagātības. Olekti lieca un locīja arī katra indivīda psicholoģiskie piedzīvojumi, traumas, sāpes un smeldze - jo vairāk tika izjusts Latvijas zaudējums, jo dziļākas psicholoģiskās brūces un rētas, piemēram, tiem, kas bija karojuši zaudētāju pusē un apzinājās, ka bija tikuši izmantoti pašu latviešu politiskās neattīstības dēļ (derētu šeit latviešus salīdzināt ar lietuviešiem). Daudzi trimdā savukārt mēģināja reālitāti apmānīt un psicholoģiskās brūces dziedināt ar iedomātu vai izdomātu pasaules uzskatu, lai ar to attaisnotu daudzas negatīvas parādības nesenajā pagātnē. Tajā pat laikā „rakstu krājuma brīvai domai", t.i., JG materiāli bieži vien tika mērīti ar savādāku, krietni reālāku olekti, ko daudzi nemēģināja izprast vai arī tas tiem nebija pa prātam. Bet, veselīgi debatējot un polemizējot par daudzu uzskatā „svētajām govīm" jeb tabu tematiem, JG pamazām palīdzēja dziedināt brūces, palīdzēja psicholoģiski atveseļoties no zaudētās brīvības un kaŗa radītajām sekām. Šajā jomā ietilpināmi arī problēmraksti par Ulmaņa laikiem, par kļūdām, kuras radīja pirmā satversme, par „kultūrsakariem" ar krievu okupēto Latviju u.c. Sevišķi patika atmiņu raksti par Veltu Tomu, par viņas iedrošināšanos izprast abas tautas daļas un norises Latvijā pirms neatkarības atjaunošanas. Labu ieskatu pagātnē dod tādi materiāli kā Andrieva Ezergaiļa raksts „Vācu laiks Latvijā 1941 - 1945" un Artura Neparta atbilde „Tā nebija kolaborācija." Kamēr Ārlatvijas lasītāju piramīda nav galīgi sabrukusi asimilācijas iespaidā, vajadzētu vēl vairāk iesaistīt dažādus atšķirīgu domu paudējus par nesenajai pagātnei veltītu tematiku. Runājot par tematiem tuvāk mūsdienām, būtu jāmēģina rast atbildes uz tādiem jautājumiem, kāpēc ir tik liela atšķirība starp latviešiem Latvijā un ārpus tās, un ne tikai Rietumos, bet arī Austrumos (Sibīrijā, Krievijas Eiropas daļā)? Bija vajadzīgs (un vēl joprojām ir) iepazīstināt ar vergu nometnēs sacerētiem dzejojumiem un izsūtīto pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem. Risināms ir jautājums, kādēļ daļai izsūtīto pietika spēka izdzīvot, citiem ne. Šādus apskatus derētu savienot ar tādām novecojušām muļķībām, kādas pauž pēdējā laikā akadēmiķis Freimanis, kuŗa ieskatā (arī viņa domubiedru) ne katrs latvietis vajadzīgs Latvijai (neatkarīgi no dzīves vietas). Tā vismaz šķiet. To politiku uzskaite, kuri rauš baltu naudu, iesaistījušies visādos valsts uzņēmumos, izraisītu ievērojamu rezonansi gan Latvijā, gan arī ārpus tās. Un cik daudz mūsu prezidente ir devusi ētiskās pasaules uzlabošanai Latvijā?

Un pēdīgi - ar laiku JG neizbēgami jāpārceļas uz Latviju.   

 

 

Aivars Keire, Ņujorkā (keire@hotmail.com)
[trimdas sabiedrisks darbinieks, JG entuziasts kopš 1965. gada]

 

 

________

 

 

Pārcilājot vērtīgās Jaunās Gaitas sakarā ar šī žurnāla 50. gadskārtu, pieminama to loma mūsu dzīvē. Jāpateicas Ingrīdai Bulmanei, ar kuŗas rūpēm pie mums pa dažādiem ceļiem nokļuva JG devums jau nebrīves laikos (sākot ar 1980. gadu). Ir prieks un laime turēt rokās skaisti ievākoto, vērtīgo lasāmvielu - mūsu draudzības lieciniekus. Tā ir dzīva mūsu pagātnes dala. Okupācijas laikā tika likti šķēršļu šķēršļi, lai plosītu saites starp mūsu sašķelto tautu. JG likusi laipu laipas, lai tās stiprinātu, uzturētu dzīvas. No šīm lappusēm to sajutām un sajūtam līdz šai dienai.

 

Ilga Hincenberga, Rīgā [Nacionālā teātra aktrise]

 

Edmunds Rusovs

UZTICĪBAS RAPSODIJA

	JG 224 Daudz žurnālu mums pāri gājis, Kas visus tos var uzskaitīt! Bet līdzi mums kā zelta lāpa Jau gadiem Jaunā Gaita nāk. Šis jaunākais žurnāls ir numurs pats pirmais Ne tikai šim gadam, bet simtenim ar’. Tāds retums ir vērtīgs ik grāmatu draugam Un katram, kas skopumu uzvarēt var. Ap divdesmit autoru domām šeit vieta. Visus tos vārdā saukt būtu par daudz. Ja dzejoļa būtība − izvēles lieta, Tad meklēsim vārdus tik rituma dēļ. Ekmanis, Bulmanis, Silenieks, Avens: Šeit tematu klājums kā moderns, tā sens. Vēl Vasariņš, Kažociņš, Žagariņš, Roze − Šis žurnāls ir velte, tas nav tikai loze.
	JG 225 Rakstītais vārds ir vairāk kā draugs − Tā liecina Gunārs Janovskis. Būt draugos ar grāmatu − neviltots prieks. Tad krogus un „tīvī” vairāk kā lieks. Ja garīgi mūris un fiziski ūdens No tautiešiem mājās mūs vienmēr vēl šķiŗ, Laiks saskaņu atrast, mums dzīvē jau rudens, Bet saknes mums visiem vienādas ir. Tais tālajos laikos, kad nebija modē Ar tautiešiem mājās sakarus vest, Jaunajai Gaitai bij’ citāda doma: Mest tiltu pār jūru, atbalsi rast. Šim numuram saturā iesāktā gaita Jau krietni trešajā simtā pēc skaita. Ar vāku tas daudzina pilsētu Rīgu, Ikkatra latvieša dvēseles stīgu.
	JG 226 Kā nemanot gadiņš jau otrajā pusē Ar iešanām, svētkiem un brīvdienu priekiem. Kad draugi un paziņas domīgi klusē, Laiks kaldināt plānus, ne atdot to niekiem. Uz Rīgu mēs braucam ar priecīgu prātu Izdot tur naudiņu, rūpīgi krātu. Par maltīti vienu, pie Mārtiņa ēstu, Var nopirkt sev vienu „kultūras dēstu.” Tāds veselīgs stāds ir žurnāls ar svaru, Ar prātīgām domām un latvisku garu. Ir vēlams patiesi tam rūpīgi sekot Un makšķerēt, medīt un ogot un bekot. Jauns numurs nupat kā iznācis klajā. Tukšus vārdus mums neatrast tajā. Ar krāsainu vāku šis žurnāls pats greznākais Jaunajai Gaitai gaŗajā gaitā.
	JG 227 Pēc rudens numura zeltaini zila Divisimt divdesmit septītais klāt. Lai sekotu žurnāla nopietnam garam Šeit līdzīgas tēmas mēs apskatīt varam. Kultūrai un brīvai domai Jaunā Gaita ceļu lauž. Tā piemērota savai lomai Kā ūdens piliens klinti grauž. Gadu simteņa pirmajam gadam Pūrā nāk līdzi ne prieki, bet draudi. Kā sacīt jāsaka draugam un radam − Likteni neizbēgt, dziedi vai raudi. Šogad modē bij’ godināt Rīgu, Tās bagāto vēsturi, dzejnieku Čaku. Mēs labāki kļūsim, ja devīgi būsim Un cēlākiem mērķiem atvērsim maku. Varbūt jums taisnība šai lietā: „Ar padomiem šeit tērēts laiks!” Bet prātīgs vārds būs allaž vietā, Vērā ņemams, vienmēr svaigs.
	JG 228 Kā laikraksta lapas ziņas mums sola, Tā rakstura zīmogu uzspiež mums skola. Par santīmiem dažiem jau avīze rokā, Kā paturēt skolu sev atmiņas lokā? Šeit atbilde viena, viegla, ne sēra, Kas noder šai domai kā uzvalks pēc mēra, Ko šuvis labs drēbnieks, kas kalpo mums gadiem, Lūk, žurnāls ar svaru kā draugiem, tā radiem. Žurnālu skolai mēs dāvināt varam, Būs solītis tuvāk brīvības garam. Kaut nevar jau uzspiest domas ar varu, Mums nenoliegt žurnāla latvisko garu. Daudzkrāsains numurs nu nācis ir klajā, Pāri par divdesmit autoru tajā. Varam būt lepni par žurnālu šādu, Šīs zemes presē mums neatrast tādu.

 

Sākums JG 242

Turpinājums JG245

 

 

Par Edmundu Rusovu skat. JG 242:47