Zvaigznes mirdz arī miglā
Alnis Freibergs

Man patīk raudzīties naksnīgajās debesīs, kad tur mirdz miljoniem zvaigžņu. Vienmēr starp tām atrodu Lielo lāci, jo tā trīs astes zvaigznes atgādina mūsu brīvības zvaigznes, kuras augstu debesīs pacēlusi Māte Latvija. Bieži bija miglaini un apmākušies vakari, kad zvaigznes nevarēja saskatīt. Bet vai tādēļ viņas tur –augšā mirdz mazāk spoži!

Telefona zvans noskanēja spalgi un uzstājīgi!

Katram zvanam ir sava intonācija. Zvans ir parasts, ir aicinošs, brīdinošs, nelaimi vēstošs, laimīgu ziņu nesošs.

Šis zvans bija īpašs! Izrāva mani no miega kā auksta ūdens šalts.

Paskatījos pulkstenī-3. 30 . Citu reizi būtu sapīcis, pat niknojies, šoreiz bija kaut kas aicinošs, satraucošs. Pacēlu klausuli.

“Klausos …”

“Ieslēdz radio, esiet gatavi, ”klausulē nozibsnīja Pēra Sterniņa balss, un knikšķis, noliekot klausuli.

Ieslēdzu radio. Bija 1991. gada 13. janvāra rīts. Viļņā armija uzbrūk tautai !

Ak, kungs! Mani pēkšņi pārņēma liela prieka un lielu baiļu trīsas. Vai tiešām, vai tiešām! Tā taču ir visīstākā vēstures paraugstunda. Hanibala, Romas impēriju sabrukumi, agoniju zvērības pirms nāves. Hitleriskās Vācijas gals! Liekas neticami, neticami, ka arī pār cilvēces likteņiem valda kādi likumi, likumi kā fizikā, ķīmijā. Un vēl neticamāk ir tas, ka šī paraugstunda, šī likumsakarība, šī impērijas agonija notiek tieši šobrīd. Un es to piedzīvoju! Vienīgi , cik ilgi tā vilksies, kādus upurus prasīs, vai es sagaidīšu tās beigas.

Jau agrāk par šo jautājumu biju domājis, pat griezies pie dramaturga Gunāra Priedes, mana kursa audzinātāja celtniecības tehnikumā. Pie dramaturga tādēļ, ka viņš vislabāk prot saskatīt sabiedrībā notiekošos procesus, izanalizēt to cēloņus un paredzēt sekas. Cik ilgi turpināsies šī atmodas kustība, ar ko tā beigsies? Tik ļoti gribējās uzzināt, izzīlēt kaut tikai aptuvenus paredzējumus, jo, kā teicu un to tā arī patiešām jutu, ieelpojis brīvības gaisu, nosmakšu, nespēšu dzīvot, ja būs jāatgriežas” tumsas valstībā. ”

Viņš atbildi nezināja, nezināju arī es to toreiz. Protams, ļoti vēlējos sagaidīt Latvijas brīvības atgūšanas brīdi, bet, ja godīgi, lielas cerības toreiz man nebija. Taču tagad es zināju ka tas pienāks, pienāks agrāk vai vēlāk. Neredzēšu to es, piedzīvos mūsu bērni. Noteikti! Jo zvēra agonija ir sākusies. Bet ja ir agonija, pienāks arī nāve.

Apģērbos. Pērs piezvanīja vēlreiz un pateica , lai grupa ierodas Rīgā 7-os. Tūliņ arī apzvanīju savus grupas biedrus. Pulkstenis tikai 4. 30, līdz izbraukšanai vēl laika diezgan, taču man ļoti gribējās, lai arī viņi pēc iespējas drīzāk sajūt, izjūt to pašu ko jutu tobrīd es. Uzliku vārīties ūdeni kafijai. Piegāju pie loga. Nē, protams, izliekas, ka ir tapis gaišāks, jo janvārī tik agri gaišs nekļūst.

Iegrimstu atmiņās. Kad man šis ceļš sākās? Siguldā? Nē agrāk. Dobelē, tehnikuma laikā Rīgā? Vēl agrāk. Jā, agrāk. Šis naids manī ir iesūcies jau agrā bērnībā-1940. gadā, kad mūs izlika no mājām un 45-jā, kad atkal no toreizējā dzīvokļa lika izvākties uz nākošo vietu. Tā, ne no šā , ne no tā, vienkārši lika un cauri!

Un tā pile pa pilei…

…Ritēja stunda. Mierīga, droši vien, arī diezgan interesanta, kad pēkšņi visu skati pievērsās logam. Pāri Talsu pilsētas parka kokiem, no Pilskalna ezera puses, pacēlās melnu dūmu stabs.

Kaut kāda aicinājuma mudināti mēs, vairāki zēni, metāmies skriešus no klases ārā, pāri skolas pagalmam, cauri parkam uz ezera malu. Tikai vēlāk ar izbrīnu atskārtu, ka skolotāja nemaz necentās mūs aizkavēt, un nebāra arī pēc atgriešanās.

Kādreiz Talsu pilskalna galā stāvēja maza latviešu klētiņa. Maziņa, taču no attāluma izskatījās kā liela, varena pils. Tagad rijīgas liesmu mēles to negausīgi notiesāja. Melna dūmu vērpete cēlās augstu, augstu, it kā aiznesot dieviem svēto ziedojumu.

Ezera malā stāvēja talsinieki un drūmi noraudzījās ugunsnelaimē. Likās, pāri ezeram nolaižas melna, ķepīga migla, kura nospiež, sasaista, izrauj pašapziņu, pārvērš niecībā. Šodien atceros, lai arī biju mazs zēns, mani pārņēma lielas nelaimes nojausma, uz pleciem uzgūla smags verdzības akmens, kurš tur gulēja visus šos gadus. Jā, tieši tā es varu raksturot savas izjūtas toreiz: pazemojums, apspiestība. Droši vien, tā jutās daudzi.

Klusi un rāmi gulēja zaļganais ezera līmenis, savā atspulga atmiņā iesūkdams notiekošo nelaimi. Tikai meldru galviņas māja klusas ardievas mazajai klētiņai, ar kuru kopā bija spoguļojušas tik daudzus , lepnuma pilnus gadus…

…1949. gads. Skolas mācību klusumu pārņem tāla dunoņa, kura tuvojās, tuvojās, radot satraukumu un nemieru. Saskrienam pie logiem. Un atkal skolotāja nesaka ne vārda!

Mūsu toreizējo klases audzinātāju, ar pateicību atceros bieži. Cik daudz vienkāršo dzīves patiesību un likumu viņa mums iemācīja cienīt, godāt un pēc tiem dzīvot. Ļoti neglīta, ar vēl neglītāku uzvārdu-Godčalka. Ak, kungs, par ko gan Dievs viņu bija sodījis, ar tādu dubultnelaimi! Mēs, mazie, cietsirdīgie, neko no dzīves nezinošie egoisti, visus šos (ne)dotumus iztirzājām visādās variācijās un locījumos ar apskaužami attīstītu un daudzpusīgu iztēli. Šodien to kauns atcerēties, jo apzinos, ka tas labākais, kas vēlāk man lika saprast tādas lielas patiesības kā cieņa, līdzjūtība, izpalīdzība, attieksme pret vecāku, vājāku, mazāku, nabadzīgāku, kārtības un tīrības izjūta un izpratne- visas šīs pamatpatiesības manī ir pratusi iemānīt tieši viņa.

Kādi gan mēs toreiz-1947. gada rudenī bijām pirmās klases audzēkņi! Spektrs visā tā krāšņumā: vecums sākot no 7 līdz 12 gadiem, tai skaitā arī vairāki čigāni. Bija sākusies darboties visaptverošā izglītības sistēma.

Visspilgtāk atceros divus: Ingrīdu un Jāni. Abi bija laucinieki, ģērbušies tieši tā, kā bija uzzīmēti zēni un meitenes Jaunsudrabiņa grāmatās-rupja auduma apģērbs, pusgaras vilnas zeķes, bagātīgi izrakstītas, kājās pastalas. Neatrastos latviski skaistāki, ja kādam māksliniekam vajadzētu modeli.

Kviešu krāsas garas, biezas bizes novijās līdz Ingrīdas raženā, veselīgā auguma kāju locītavai. Starp ābolsārtiem vaigiem ugunssarkana, vienmēr smaidoša mutīte, rudzupuķu zilas acis, skanīga, pārliecinoša balss.

Jānis bija plecīgs, veikls, visos sporta veidos vienmēr pirmais. Lielie kauli un platās spēcīgās plaukstas liecināja par darba tikumu, par pārliecību un noteiktību, kāda ir cilvēkam, kurš zina savu tagadni un ir skaidrība par nākotni .

Un tagad visu domas bija pievērstas viņiem. Kādēļ pie viņiem?! Viņi-visnabadzīgākie klasē, tai pašā laikā vislabākie mācībās, katru dienu mērojot astoņus kilometrus uz skolu un atpakaļ uz mājām, visjautrākie un spriganākie, arī visdisciplinētākie. Ģērbušies vienkāršas vadmalas drēbītēs, bieži salāpītās, bet vienmēr tīri izmazgātās un kārtīgi izgludinātās.

Drūms, nelaimi vēstošs klusums vēdīja klasē. Kaut kur, pa kaktiem, pa stūriem, čukstus bija ložņājusi ziņa. Pat nespēju izskaidrot-dzirdēta kaut kur vai iesūkusies kā smaga migla caur ādas porām, bet mēs, toreiz maziņi, vieglprātīgi, nojautām, sapratām, kas tagad notiks.

Aizveda tikai vienu-Jāni.

“Paldies Dievam, Paldies Dievam”, klusi čukstēja skolotājas biezās lūpas, bet pāri vaigiem ritēja asaras. Asaras ritēja arī mums visiem. Žēluma, apvainojuma, bezspēcības un apkaunojuma asaras. Un nebija kauns par tām!…

Atkal zvana Pērs. Ir mazliet pāri pieciem.

“Jā, jā, visi ir apziņoti, būsim…ak, jā, kur? Labi, ……labi, pie Nacionālā teātra, stāvlaukumā. “

Zvanu atkal saviem biedriem un pasaku satikšanās vietu.

Vēl jau laika būtu, taču satraukums liek man ģērbties, iet iedarbināt un uzsildīt mašīnu. Tikai trūka, lai šajā brīdī sāktu niķoties! Tagad nu nemaz nebija īstais laiks kaut kādām liktenīgām, neparedzētām nejaušībām! Tā bija lielā atbildības sajūta, brīža svarīguma izpratne, kas lika manām smadzenēm nepārtraukti, kā datoram, pārstrādāt visādas varbūtības .

Sēžos pie stūres un dodos ceļā. Lukturu stari veido gaišu tuneli vēl tumšajā janvāra rīta sienā. Gaisma tuneļa galā…teiciens kļuvis jau klasika. Mans tunelis šobrīd beidzās ar tumsu, bet tumsu, kura lēnām, bet neatvairāmi izbāl. Vai tiešām tā būs arī ar . .

Balts sniegs, melni egļu silueti; viss apkārt liekas bezkrāsains, toties asi kontrastains. Kontrasti, konfrontācija, galējs pretstatījums, domu un viedokļu dažādība un neiecietība pret citādi domājošiem. Kādēļ pasaulē ir tik daudz neiecietības, nežēlības, ļaunuma. Cilvēks cilvēku nogalina naudas dēļ, ideju un uzskatu dēļ, dažādi vēsturiski traktējumi kļūst par iemesliem lieliem kariem, tūkstošu un tūkstošu nevainīgu cilvēku nogalināšanai. Un jo tālāk, jo izsmalcinātāk, sadistiskāk to izdara. Dieva dots, vienreizējs brīnums-dzīvība tiek izdzēsta tikpat vieglu roku, kā nevēlama liesma pavasara kūlā.

Ja vēl visu to kaut kā varētu pieņemt: kari ir bijuši, to laikā valda citi likumi, pareizāk-nelikumība, bet pašu karaspēks uzbrūk savai tautai! Tas nu ir kaut kas tik amorāls, ka to pat grūti iekļaut kaut kādos morāles rāmjos. Un par ko? Tikai par to, ka tauta vēlās runāt savā valodā, tai ir dārga tās kultūra, literatūra, tikumi.

Mācoties augstskolā, atceros, strīdējos ar PSKP vēstures pasniedzēju, kad viņš sāka risināt nacionālo jautājumu, ideju par visu tautu saplūšanu un vienas jaunas-padomju tautas izveidošanos.

“Visas valodas, kultūras, literatūras saplūdīs, saglabājot un iemiesojot no katras tautas to labāko, atmetot nenozīmīgāko” -tā īsumā tika izklāstīta šī teorija.

“Jā, piekrītu, Puškins krievu valodā skan nenovērtējami labāk kā latviešu, vācu vai kādā citā valodā. Tādēļ daudzi pasaulē speciāli mācās krievu valodu. Bet sakiet, kā būs ar latviešu Raini, Plūdoni? Viņu dzeja rakstīta latviski, un arī skan labi tikai latviski. Tad kāda jūsuprāt būs nākotnes valoda: tēvs- krieviski, māte tatāriski, maize- latviski, piens- igauniski utml? Jūs sakiet- valoda būs krievu ? Tad par kādām kultūras vērtību saglabāšanām šeit var būt runa. Tā ir vistīrākā demagoģija. Tad, lūdzu, nosauciet vienu piemēru no tām kultūras vērtībām, kuras ir saglabājušās pārkrievojot Sibīrijas un ziemeļu mazās tautas. ”

Šim pasniedzējam nebija pietiekoši argumenti, un, kas jāatdzīst viņam par labu, nebija no tiem ļaunajiem cietpauriem, kuri iekaist bezspēka dusmās un sāk tevi lamāt par fašistu, nacionālistu un valsts ienaidnieku. …

…Tuvojos Berģiem. Meža tumsa pamazām atkāpjas, pamalē izgaismojas Rīgas gaismekļu daudzkrāsainā varavīksne. Rīga dimd…, kas to Rīgu dimdināja ! Nu, ko! Dimdināsim! Arī es ņemu rokās vālītes, visīstākās cīņas vāles. Un dimdināšu, dimdināšu, cik spēšu, jo atpakaļ ceļa nav! Atpakaļceļš līdzvērtīgs nāvei.

 1  2  3  4  5   6   7   8   9   10    11   12   13   14   15

[ATPAKAĻ]