Zvaigznes mirdz arī miglā

Alnis Freibergs

6.

Sirmā Rīga, sniegotā Rīga, zaļā Rīga- visvisādi Rīga ir cildināta par tās krāšņumu, senatnīgo Vecrīgu, izcilajiem Jugendstila arhitektūras un mākslas šedevriem, taču nekad tā nav bijusi skaistāka kā tajā vakarā- liesmojošā Rīga.

Nav aprakstāms toreiz redzētais, jo tie nebija tikai skati. Tā bija tautas dvēseles viļņošanās sajaukta ar senču veļu varonības zaigojošo mistēriju. Izgājis no Saeimas ēkas uz Jēkaba ielu, brīdi nespēju ne paiet , ne vārdu bilst no pārsteiguma. Ugunskuru liesmu plandas, to izgaismotās šaudīgās ēnas, krāsu varavīksnes, kuras atspīdēja no senatnīgajiem namu un Doma mūriem, majestātiskais Doma tornis uz tumšo debesu fona. Tā nebija realitāte, bet pasaku valstība!

Lēnām, baidoties, ka šī neatkārtojamā vide varētu izgaist, ja izdarīšu kādu strauju, neapdomīgu kustību, lēnām gāju uz Doma laukuma pusi. Un, jo tuvāk gāju, jo vairāk un vairāk mani pārņēma prieks, lepnums un sajūsma. Cik varena ir mana tauta, kāda varonība, pārliecība un apņēmība.

Man mazliet žēl, ka toreizējo pienākumu un nepārtrauktās darbošanās dēļ nepierakstīju, bet varbūt tā arī ir labāk. Lai arī ne hronoloģiski precīzi, bet atmiņā saglabājušies ir tie notikumi un iespaidi, kuri visvairāk lika sirdij priecāties, vai otrādi- pamirt bailēs, kuros redzēju tautas dvēseles skaisto daudzveidību, tās krietnumu, humoru, muzikalitāti, nesavtību un vienotību.

Nevaru apgalvot, bet, liekas, ugunskuri laukumā bija trīs, bet labajā pusē bija gara “veikala lete”, kur varēja bagātīgi dabūt ēdamo, karstu tēju un cigaretes. Neizsakāma kopības sajūta! Lai arī es būtu tajā, izvilku savas vairākas cigarešu paciņas un izliku kopējā kaudzē, bet mazliet vēlāk, apmetis mazu līkumu, atgriezos, lai no tās pašas kaudzes paņemtu vienu un uzsmēķētu. Cigaretes tika ņemtas un liktas, bet vairāk tomēr liktas. Apdomājies, paņēmu vienu vēl rezervē- ja nu gadās, ka nevarēšu atnākt.

Aizspraucoties garām barikāžu veidojumiem, pa Zirgu ielu izgāju līdz Vaļņu ielai, pa to līdz Brīvības piemineklim, no kurienes varēja redzēt varenos Ministrijas ēkas nocietinājumus. Līdz tam man pat prātā nenāca, ka tas viss varētu izvērsties tik vareni, pārdomāti. Pa Basteja bulvāri atgriezos uz Jēkaba ielu. Arī šeit viss bija aizbarikadēts ar lielajām mašīnām, traktoriem. Smilšu ielas gals un Jēkaba iela pretim Nacionālajam teātrim bija aizbarikādētas vairākām rindām. Pie šaurajām spraugām - ejām stāvēja sargi, kuri kārtīgi izprašņāja, pārbaudīja dokumentus, pirms ielaida šajā svarīgajā Vecrīgas daļā. Man bija dokuments, kuru uzrādot, tiku ielaists “ar visu cieņu”.

Mans pienākums, faktiski brīvprātīgs, jo pēc atgriešanās no brauciena varēju mierīgi braukt mājās, bija sēdēt pie koordinācijas telefona no kura tika nodota un saņemta informācija par stāvokli, par aizdomīgām kustībām omoniešu nometnē vai citur, par situāciju posteņos, izpildu komiteju vietējās vadības komandpunktos, par vajadzīgo palīdzību un tamlīdzīgi

Zvanu un problēmu nebija visai daudz līdz omonieši nesāka ārdīties un pie Vecmīlgrāvja tilta nošāva Robertu Mūrnieku. No šī brīža parādījās baiļu nervozitāte. Tas arī bija dabiski –cilvēcīgi. Jo drosme faktiski ir spēja pārvarēt bailes, prast sevī nostādīt pareizo vērtību skalu, kura, tāpat kā raksturi, diemžēl, katram cilvēkam ir sava: sākot no plus punkta- spēju bez šaubīšanās atdot dzīvību par savu Dzimteni, līdz otram galapunktam- pārdot savu tuvāko par grašiem.

Bija brīži, kad zvanītāji nepārtraukti vēstīja par aizdomīgām mašīnām vai cilvēkiem, un mūsu sakarnieki lielākoties skraidīja uz viltus, pareizāk tomēr teikt- pārspīlēti novērtētu notikumu vietām. Taču cilvēki šiem uzdevumiem bija pietiekoši, sakari arī normā, tāpēc bez lieka uztraukuma un dusmām pārbaudījām visus ziņojumus.

Brīžos, kad mani nomainīja, vai arī pats palūdzu to, gāju uz Doma laukumu, lai uzcienātos ar tējas glāzi un uzpīpētu no cigarešu kaudzes, kura nekad nekļuva mazāka. Cilvēki bija moži, pat jautri, bet ne sadzērušies. Ja arī redzēju kādu iereibušu, tad tikai labā un omulīgā garastāvoklī, nekur netiku redzējis parasti alkohola izraisītās ķildas, pārspīlēto bravūrību.

Reizēm paklejoju arī tālāk. Aizgāju līdz krastmalai, no kurienes varēja saredzēt ugunskurus pie televīzijas mājas un gar krastmalu, bet visbiežāk uzkāpu Bastejkalnā, kur pakavējos atmiņās par tehnikuma laiku, jo mūsu kursam bija pieņemts pēc katra eksāmena nolikšanas to atzīmēt šeit – Bastejkalna laukumiņā. To ierosināja mūsu ļoti jaukā un interesantā latviešu valodas skolotāja, un tā tas iegājās par tradīciju.

Visspilgtāk atmiņā palicis vakars, kad omonieši uzbruka Iekšlietu ministrijai, kad tika nogalināti Zvaigzne, Slapiņš, kad tika nošauti miliči, kuri bija sasaukti no Ogres, kad krita jauns puisis pavisam nejaušas lodes trāpīts. Viņu vārdi ir apzināti, viņu piemiņa tiek godināta. Taču tajā vakarā tie nebija Andris, Gvido vai kāds cits vārds, toreiz bija sajūta ka lodes caururbj mūs visus.

Toreiz sāpēs sarāvās visa tauta, toreiz skuma un raudāja visi, tikpat dziļi pārdzīvoja katru šo nāvi kā viņu vistuvākie tuvinieki. Visdrausmīgāk tas bija pēc dažām dienām, kad kādu rītu uzausa saule, nebija vairs sārto ugunskuru liesmu atspīdums, kad Rīga likās tik pelēka, tik bezkrāsaina. Mirstošais pūķis neko nebija panācis, tikai savā agonijā bezjēdzīgi paņēmis vairākas dzīvības, kuri vairs nekad neredzēs uzaustām brīvības sauli, kuri nespēs vairs dot savu mīlestību saviem tuvajiem- sievām, bērniem, un nespēs būt laimīgi viņu mīļajos apskāvienos. Cik drausmīgi bezjēdzīgi tas likās toreiz un arī vēl šodien.

Telefons zvanīja nepārtraukti, no visām pusēm ziņoja par kādu militāru cilvēku pārvietošanos, bieži vien no dažādiem redzes punktiem stāstīja par vienu un to pašu. Spēju tik tikko pierakstīt, savilkt vērotāju skatu trajektorijas, lai to krustpunktos atrastu pareizo aktivitātes vietu.

Tad pēkšņi sapratu, ka man apkārt valda nāves klusums, bet kaut kur ārā skan sausi, reti sprakšķi. Pacēlis galvu konstatēju, ka esmu istabā viens. Piecēlos, pagājos līdz otrai istabai- arī tukšs. Izeju kāpņu telpā, arī neviena. Uz kāpņu margām salikts tīkls, kuru būtu jāizmet iebrucēju ceļā, bet metējus neredzēju. Manuprāt tur bija vēl kaut kādas ierīces uzbrukuma atvairīšanai, tikai neredzēju neviena, kas tās varētu darbināt. Negribu šodien neko apgalvot, varbūt viņi stāvēja vai sēdēja blakus telpās, varbūt, ka tā vajadzēja, lai viņus nenopļautu pirmās uzbrucēju raidītās kārtas. Vienu gan zinu- mūsu vadošie bija aizgājuši uz Saeima galveno māju, kur vienīgais glābējs un vardarbības atvairītājs varēja būt Gorbunovs. Varbūt pat dzīvības glābējs. Jā, tā dzīvība ir tāda, briesmīgi sarežģīta lieta!

Nepārtrauktie zvani mani atsauca atpakaļ pie galda. Centos mierīgi un lietišķi atbildēt, taču sajūta bija neomulīga. Nožēloju, ka paklausīju un nepaņēmu līdzi bisi- tomēr nebeigtu dzīvi kā tāds lubraks, vismaz divreiz paspētu izšaut pretī. Pa pavērto logu- lai istabiņā vismaz cilvēkus varētu saskatīt caur smēķu dūmiem, ik pa brīdim varēja sadzirdēt šos sausos sprakšķus, kas nepārprotami bija šāvieni. Paskatījos pa logu. Tā skats bija uz šauru kvadrātveida pagalmu. Divus, trīs metrus no mūsu bija logs, kurš atradās blakus ieejas kāpņu telpā, kurā nebija neviena sarga. Tātad varēja būt viens no variantiem kā iekļūt mūsu mājā. Skaidrs taču, ka viņi nenāks kā aunu bars, bet iepriekš izpētījuši visas iespējas, izzinājuši mūsu naivās aizsardzības ierīces un to atrašanās vietas.

Šodien grūti atcerēties toreizējo sajūtu, jo man bija pilnīgi skaidrs, ka arī šeit ieradīsies omonieši. Jo kāda gan vajadzība bija pašaudīties tikai pa vienu ministriju? Loģika teica, ka sekos tālākas darbības, plānveidīgi tiks likvidēti visi tautfrontiešu “perēkļi”, sākot no militārā, lai nedomā iešaut mugurā, pēc tam tos civilos kundziņus.

Kaut kur iekšā balss teica- lasies ātrāk projām, taču zvani atgādināja un atgādināja par pienākumu. Un tas lika saprast, ka, ja jau šis telefons vairs neatbildēs, tad var sākties pilnīga panika. Varbūt, ka pārspīlēju, bet tas man palīdzēja. Palīdzēja pārvarēt bailes, piespiest sevi pildīt pienākumu.

Tad zvani apklusa. Kā vēlāk noskaidrojās, visi vairāk bija pievērsušies televizoriem, kuros translēja un rādīja notikumu videoierakstus. Man televizors nebija, tādēļ atlaidos ērtāk krēslā. mēģināju atslābināties. Taču domas to neļāva.

“Bailes”- kāds daudzveidīgs izjūtu spektrs izteikts zem šī viena vārda! Bailes ir visur, tās ir vienmēr, tās pavada cilvēku no dzimšanai līdz pat kapam. Tās ir iekš cilvēka plašā un interesantā diapazonā, sākot no varoņiem, beidzot ar pēdējām lupatām un nicināmiem nodevējiem.

Bailes stāv blakus vienmēr un visam. Tev prieks par meitenes mīlestību, bet tai pašā laikā bailes viņu zaudēt, prieks par sauli, bailes – ka tik neuznāk lietus, lepnums, ka mazais puika ir stiprs un rāpjas ābelē, bet bailes- ka tik nekļūdas un nenokrīt.

Tai pašā laikā bailes ir jūtas, kuras liek mums darboties, kļūt aktīviem, drosmīgiem. Mums ir bail līdz brīdim, kamēr tām blakus iet nezināmais, nenoteiktais, nesaprotamais, nenotikušais. Bet tikko ir beidzies šis posms, cilvēks vairs bailes nejūt, bet darbojas. Tikai šī robeža starp baiļu beigām un darbības sākumu ir stipri nenoteikta un katram individuāla. Taču pat visbailīgākais, saprazdams, ka locījies un lūdzies velti, tik un tā savu dzīvību neizglābsi, pēdējā brīdī saņems drosmi un iespļaus savam bendem sejā. Ja ne vairāk, tad domās.

Pamodos no troksnīša, tikko dzirdama, kad lejā atgriezās no otras mājas. Atnāca arī mūsu istabas iemītnieki. Briesmīgi gribējās smēķēt, tādēļ, tagad atlaists uz ilgāku laiku, devos atkal uz Doma “bodīti’. Šoreiz paņēmu, liekas, kādas trīs cigaretes un visas nopīpēju vienu aiz otras. Kā tagad gribējās mieru, drošību- visīstāko!

Doma baznīca! Kā man nebija ienācis prātā! Jau šad- tad savā dzīvē, nebūdams gan patiess Dieva kalps, kādos kritiskos, grūtos brīžos esmu iegājis baznīcā un atradis tur vienkārši brīdi mieru, no sirds lūdzies par savu mīļo veselību un pateicies, kad Dievs mani bija uzklausījis.

Atstūmu smagās durvis un rūpīgi atkal aizvēru, darot to uzmanīgi, klusu. Doma zāle bija pilna, taču vietu apsēsties varēja atrast, jo vēsā temperatūra deva iemeslu sēdēt tuvāk viens otram. Daudzi snauda, gar galerijas malu staigāja medpersonāls. Cik sapratu, tur bija kāds, kuram vajadzēja palīdzību, bet ne nopietnu. Tie, kuriem acis bija vaļā, sēdēja domīgi, pat daļējā apātijā iegrimuši. Par ko viņi domāja? Droši vien arī par savām bailēm, kuras bija pārvarējuši jūtot citu atbalstu, varbūt kaunoties citiem parādīt savas bailes.

Apsēdos brīvā vietā, pacēlu acis uz ērģelēm, jo altāris man bija aizmugurē. Bet vai nav vienalga, ja lūdz no sirds. Un es lūdzu, lūdzu, lai nenotiktu nekas ļauns ar mani, ar šiem cilvēkiem man apkārt, ar manu tautu tur ārā. Aizvēru acis un iegrimu miera mānīgajā dūmakā. Tikai mazu brīdi biju varējis atslēgties no šīs zemes problēmām. Paskatījos pulkstenī, vēl varētu pasnaust. Aizvēru acis, bet aizmigt vairs nespēju, tikai iegrimu tajā pusmiegā, kad negribās acis vaļā vērt, bet galvā rosās visādas atmiņas.

Un tad atcerējos, kā segā ietīts, sēdēju mammai klēpī, iespiedušies stūrī aiz krāsns, bet ārā dārdēja aviācijas bumbu sprādzieni….