Zvaigznes mirdz arī miglā

Alnis Freibergs

-9-

Dzīvoklis, kurā dzīvojām, sastāvēja no priekštelpas, virtuves, lielas viesistabas, no kuras tālāk veda divas durvis; vienas uz bērnu guļamistabu aiz kuras varēja ieiet vecāku guļamistabā, bet pa otrām uz atsevišķu istabu, kurai arī bija priekštelpa, no kurienes varēja iziet taisni uz ielu. Parasti šo ieeju nelietojām, bet to otru, kura bija no pagalma.

Kad krievi ieņēma Rīgu, uz Talsiem atbēga krusttēvs( tēva brālis) ar sievu un dēlu Uldi, kurš bija gadu jaunāks par mani, bet vecāks par Juri. Krusttēvs bija strādājis VEFā, un kā labu speciālistu, nebija iesaukuši vācu armijā, bet nozīmējuši remontdarbnīcā, kurā laboja dažādus lielākus ieročus, galvenokārt pretgaisa ložmetējus. Viņi tad tika iemitināti šajā atsevišķajā istabā, un ielas ieeja tika izmantota biežāk. Šobrīd krusttēvs, tāpat kā brālis- mans tēvs, bija bēguļos, bet šis stāsts ir tik interesants, ka tam veltīšu atsevišķu nodaļu.

Krusttēva vārds bija Tanivaldis, bet tēvam- Ludvigs. Domāju, ka tos devis vectēvs, kurš nebija apmierināts ar sev iedoto necilo vārdu- Pauls, tādēļ dēlus aplaimojis ar gariem un skanīgiem vārdiem. Mēs, bērni vectēvu bijām iesaukuši par papapu, salikts kopā papa paps Tas, ka vecmammai, kura sakarā ar papapu bija dabūjusi gan nesakarīgu uzrunu- mamamma, te nebija nekāda teikšana, jāsecina no tā, ka viņu ģimene, bija veidota stingri uz Dieva likumu un Bībeles noteikumu pamata, kas nosaka sievas paklausību vīram.

Mammas tēvu nekad neesmu redzējis, bet mamma- Grošiņa, vārdā Elizabete, dzīvoja kopā ar mums. Mammu sauca divos vārdos-Aleksandra, Mirdza, bet krustmāti- Lidija.

Tik tikko bijām paēduši Grošiņas sarūpētās pusdienas un nokopuši galdu, kad dzīvoklī, bez klauvēšanas, ienāca bariņš vāciešu ar žandarmu zīmotnēm un virsnieks. Viņi rīkojās tā, it kā mēs tur nemaz nebūtu. Izstaigājuši visas istabas, virsnieks kaut ko nokomandēja , norādīdams uz viesistabas tālāko stūri. Kareivji izskrēja pagalmā un atgriezās, nesot vairākas koka detaļas, kuras saliekot kopā, iznāca divstāvu gulta. Tajā ielika čabošus matračus, pildītus ar salmiem vai sienu un nometa nenosakāmas krāsas segas. Mamma, attapusies, uzsāka sarunu ar virsnieku, taču bija redzams, ka nekādi kompromisi tajā netiek panākti. Norādījis uz diviem karavīriem, kuri palika, virsnieks pagriezās un ar pārējiem karavīriem aizgāja.

Viens no palicējiem griezās pie mammas, cik varēja noprast, ar pieklājības atvainošanās vārdiem, uz ko mamma bezcerīgi atmeta ar roku. Otrs, novilcis virsdrēbes, uzrāpās augšējā gultā un apgūlās, pagriezies ar seju pret sienu, bet runātājs, sakārtojis gultu, nolicis zem spilvena kaut kādas mantas, apkārās ar visiem jau pieminētajiem žandarmam piederošiem piederumiem, devās uz durvju pusi. Militāri atsveicinājies no pieaugušiem, viņš pievērsās mums, bērniem, kuri stāvējām pārsteigti, mutes un acis ieplētuši. Notupies, viņš pasmaidīja, pamirkšķināja ar aci, tad, izvilcis no kabatas mutes harmonikas, nospēlēja fragmentu no kāda jautra šlāgera, vēlreiz jautri pamirkšķinājis mums, aizgāja. Viņa izturēšanās rādīja, ka puisis ir jautras dabas, un pieradis pie šāda veida dzīves vietām.

Gulētājs pa šo laiku jau bija paspējis aizmigt, par ko liecināja smaga krākšana. Tas lika iemītniekiem saskatīties un uzsākt bažīgu diskusiju, jo šajā istabā vidū atradās liels ēdamgalds, pie kura varēja sasēsties visi, ieskaitot arī krusttēva ģimeni, bet vajadzības gadījumā viegli bija izvelkams garāks. Cita vieta ēšanai dzīvoklī vienkārši nebija paredzēta.

Pusdienas gan bija paēstas, taču pārējā svētdienas daļa sabojāta. Svētdienas bija priekš tam, lai pēc darba nedēļas atpūstos- tā to ģimenē kā likumu stingri bija noteicis papaps. Darba dienās viņš strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram, kā vecos laikos- no saules līdz saulei, un arī, kā vecos laikos, pēc pusdienu paēšanas stundiņu nosnauda. Tikai svētdienās tā atkrita, jo, ar maziem izņēmumiem, katru svētdienu ģimene salasījās kopā. Visbiežāk sapulcēšanās notika pie papapa un mamammas, kur pusdienās vienmēr neiztrūkstoši bija sautēti kāposti, paštaisīti mārrutki un pašbrūvētais vīns, bet pavadījumā uz patafona tika spēlētas vecās plates ar Paulu Saksu, brāļiem Laiviniekiem un citas. Vēl tagad man ausīs skan mana mīļotākā dziesma- “Mazā serenāde”.

Pēc paēšanas noteikti spēlēja kārtis “uz galvām”. Pāri gan katru reizi bija savādāki, jo spēlēt varēja četri, tomēr tas vienmēr notika dabīgi, visbiežāk gan atsevišķi apsēdās abas švēģerienes, lai pārrunātu par saviem sievišķiem, intīmiem sīkumiem. Kādreiz, ļoti jaukās, saulainās dienās, šī otrā daļa tika pārnesta arī uz pagalmu.

Šodien šis svētdienas savdabīgums bija sabojāts. Lai arī katru reizi vienādi piepildīta, šī diena deva labu atpūtu ar sirsnību, dzimtas kopības un drošības sajūtu.

Ko darīsi! Sapīcis, kājas šļūkādams, devos uz bērnu istabas pusi, ar dziļi izjustu, naidīgu skatu apveltīdams vaininieci- divstāvu gultu.

Bet, pagāja tikai pāris dienas un viss apgriezās otrādi- divstāvu gulta kļuva par bērnu galveno uzmanības objektu. Lai gan otrā stāva iemītnieks, bija drūms un nerunīgs, kas mums asociējās ar dusmīgu, tādēļ arī nekad neviens neiedrošinājās aiztikt viņam piederošos kara rīkus, pirmā stāva Hansis bija jautrs, runīgs, nekad uz mums nerājās, lai arī reizēm bijām pārlieku uzbāzīgi.

Vai esat kādreiz redzējuši vienā pulkā mazus bērnus, kuri vēl neprot runāt? Viņi buldurē katrs savā “valodā” un saprotas apskaužami labi. Tāpat bija ar Hansīti. Mēs nesapratām ne vārda ko viņš teica, bet uztvērām ar kaut kādu iekšēju sirds prātu. Mēs smējāmies, priecājāmies, dziedājām kopā Hansīti, droši vien būtu arī raudājuši, ja to darījis būtu viņš. Šeit gan, patiesības labad, jāpiebilst, ka Hansītis, lai arī kā pūlētos, drīzi vien būtu mums apnicis kā apnīk viena rotaļa, kuru spēlē katru dienu, ja nebūtu viens –bet, kurš sagādāja Hansīša pievilcībai stipri vien garāku un patstāvīgāku mūžu. Izvērstā veidā tie bija: bruņucepure, josta, baterija, dažādi žandarma bļembaki, kuri, nobeiguši obligāto dienestu, nekavējoties nonāca mūsu, galvenokārt gan manā, kā vecākā, kalpībā.

Ja gadījās tā, ka Hansītim pārnākot, pie gultas atradās arī mazais Jurelis, visa šī mantība tika uzkrauta viņam. Tādās reizēs viņš stāvēja no laimes apstulbis un, acis pārgriezis, muļķīgi smaidīja. Bet, tikko atslāba Hansīša uzmanība, triumfēja taisnība, kā pēc visas tiesas un taisnības tam bija jābūt, un visa munīcija nonāca cienīgākā “varonīgākā karavīra šaipus Baltijas jūras” rīcībā.

Lai netraucētu Hansītim gulēt, spēle parasti turpinājās bērnu istabā. Es, bruņojies līdz zobiem, soļoju apkārt istabai, tramtinādams kādu kareivīgu melodiju, bet brālis, kuram pēc atbruņošanas bija zudusi jebkāda interese, sēdēja istabas vidū un centās, kā parasti, ieurbināt pirkstu kādā mantiņā.

“Krievel, padodies, rokas augšā!”

Taču “krievēns” mierīgi sāka urbināt degunu, nelikdamies par draudiem ne zinis. Šāda nekaunība un liekuļota bravūra brēktin brēca pēc atmaskošanas un tas arī tika darīts ar belzienu pa pakausi, vai apžilbinot ar gar acīm vicinātu kabatas bateriju. Te nu “krievs” parādīja savu īsto gļēvuļa seju un laida vaļā briesmīgu brēcienu. Pēc šāda signāla bija paredzama papildspēku parādīšanās Grošiņas personā, kurus drošsirdīgais karotājs sagaidīja ar “ložmetēju uguni” no gultas apakšas, jo pretējā gadījumā draudēja gūsts un atbruņošana.

Apmierināts un gandarīts par pazemojumu, ko “papildspēki” bija man sagādājuši, “krievs” savu “tauri” apklusināja tikpat spēji kā bija sācis, bet papildspēki, veikuši miera misiju atkāpās uz iepriekšējām pozīcijām.

Kaujas lauks atkal piederēja drosmīgajam karotājam, taču atkārtot uzbrukumu “krievam” nebija jēgas, jo viņam niķis bija rokā; atlika man tikai tuvoties, kad nobolījās baltas acis un pavērās mute, gatava atkārtot briesmīgo trauksmes signālu. Bet ar visiem karavīra smagumiem nebija nemaz tik viegli šļūkāt zem gultas un atkal ārā, tādēļ tika pieņemts lēmums mainīt kaujas lauku.

Otrs tāds bija krusttēva istabā, kuram gan salīdzinājumā ar pirmo, bija daudzi mīnusi. Pirmais- gandrīz vienmēr mājās bija krustmāte, kura piepelnījās ar šūšanu. Nebija arī neviena, kurš būtu ar mieru uzņemties “ienaidnieka lomu”. Uldis bija briesmīgi nopietns un nepierunājams. Bet cik ilgi viens skatīsies spogulī un apbrīnosi sevi? Cilvēks ir sabiedrības sastāvdaļa, tādēļ tā viņam nepieciešama.

Krustmātes šujmašīna tarkšķēja kā ložmetējs, un tā, ar darbu aizņemta, nepamanīja manu ienākšanu. Uldis sēdēja pie galda un garlaikoti šķirstīja kādu grāmatu, bet, pamanījis mani, pēkšņi izlikās cītīgi lasot.

“Uzspēlēsim kariņu”, es čukstēju Uldim pie auss, taču uzrunātā izturēšanās bija tāda, it kā viņš nebūtu vis šajā istabā, bet tur- grāmatas pasaulē.

Izliekas, uzsit cenu- man bija skaidrs. Uldis jau četru gadu vecumā mācēja lasīt, rakstīt, pat mazliet rēķināt, taču, lai arī daudzreiz kaunināts, es nejutu ne mazāko skaudību par šo Ulža pārākumu, jo zināju, ka nāks laiks, kad tikšu tādā dzīves posmā, kad kā dzelzs krātiņā mani iekals pienākums, ierobežojumi un prasības, tad kādēļ gan bojāt šo skaisto, valdzinošo brīves laiku.

“Nu, uzspēlēsim!”, nepacietīgi iedunkāju Uldim mugurā. Ko izliekas! Ienākot taču redzēju, ka tā lasīšana nemaz nebija tik nopietna. Skaidrs, tā jau paredzēju- te vajadzīga kukuļošana.

“Es tev došu…”, te ieturēju pauzi, lai izbaudītu sava paredzējuma triumfu, jo lasītājs zibenīgi bija pagriezies un acis šaudījās pa Hansīša kara mantām.

“Kasku un bateriju!” skanēja ultimāts.

“Ja kasku, tad ar bļembu, bet ja bateriju, tad ar jostu un dunci”, nepiekāpos. Sagribēja visu labāko!

Uldis spītīgi atgriezās pie grāmatas.

“Ja ne, nē”, novilku, un pagriezos uz iešanu.

Spītnieks neizturēja.

“ Nu labi, kasku ar to… nu…, bet tad es būšu komandieris un soļošu pa priekšu.

Labi, lai jau izlec. Tam komandierim pēc viņa komandām aizmugurē varēja rādīt mēli un visādi vaikstīties. Tā tas pat bija interesantāk. Izrādās, tāda soļošana, bērnu fantāzijas ainavās gremdēta, var būt varen aizraujoša. Soļotāji bija tā “aizsoļojušies, ka atgriešanās reālajā pasaulē tos galīgi apstulbināja. Pēkšņi, ka no zemes izaudzis, viņu priekšā stāvēja virsnieks un sirsnīgi smējās. Par to jau jābrīnās nebija jo, jo stingrākas un skaļākas, drūmā nopietnībā, viņaprāt nenovēršami izpildāmas, pavēles izkliedza komandieris, jo vairāk grozīja dibenu un rādīja “atļukušās ausis” padotais.

Uldis attapās ātrāk, jo zināja, ka šujamdarbu un citu iemeslu dēļ bija atvērta ielas ieeja, bet man tas nebija zināms. Viņš arī pazina šo virsnieku, kurš latviski mūs uzslavēja par lieliskiem karotājiem, uz ko krustmāte nočukstēja- Dievs pasargi….

Spoliņš- kā sauca virsnieku, bija krustmātes paziņa no Ventspils, kur arī šobrīd dzīvoja krustmātes vecāki. Sastapis krustmāti Talsos, viņš bija palūdzis ļaut pie viņas glabāt mantas, kuras nevēlējās turēt kopējā dzīves vietā.

Spoliņš atvēra atvilkni, kur tās glabājās un pamāja puikām panākt tuvāk.

“Nāciet, paskatieties īstu karu,” viņš teica, izņēmis paciņu fotogrāfijas, bet es pamanīju, ka tur gulēja arī maza, spīguļojoša ar apkalumiem, pistolīte. Fotogrāfijās bija tverti kauju skati, kuros aiz braucošajiem tankiem, putekļu mākoņos varēja redzēt skrejošus karavīrus. Citās bija ierakumos guļoši, ar izspiestu smaidu uz lūpām. Rādīdams, virsnieks sauca vietas, kur tās bija uzņemtas, taču visas bija tik vienādas, ka mums tās neko neizteica, tādēļ šī skatīšanās kļuva tīri garlaicīga. Beidzot, tā tika atmaksāta ar fotogrāfiju katram, kuras, ar gudru ziņu, abas bija līdzīgas.

Pagāja dažas dienas. Šajā rītā biju piecēlies agri, reizē ar Juri, kurš tā cēlās katru rītu. Tie agrie rīti ir visbriesmīgākie! Miegs nenāk, bet visapkārt valda klusums- bezpersonisks, garlaicības pilns. Ir tāda sajūta, ka esi pasaulē palicis viens. Protams, kā par spīti, arī Hansītis nebija, nebija pat augšējā stāva iemītnieks.

Pārstaigājis istabas, izprātojies gan šo, gan to, beidzot nolēmu palūrēt Ulža istabā. Klusi pavēris durvis konstatēju, ka Uldis vēl saldi guļ, bet krustmāte ir jau piecēlusies un aizgājusi. Pēkšņi, kā zibens, prātu apžilbināja redzētā, skaistā pistole. Tās nebija domas vai mans lēmums, bet kāds augstāks spēks, kurš mani vilktin vilka pie zināmās atvilknes. Lēnām, klusām pavēris, ieraudzīju TO pašā priekšā. Tikai ar vienu pieskārienu, sajūtot metāla vēso varenību, pietika, lai mani pārņemtu kāds varens spēks, kurš lika rīkoties nešaubīgi.

Ar drošu tvērienu saņēmis spalu, izcēlu pistoli no atvilknes, pārliecinājies, ka Uldis neko nav manījis, klusi izslīdēju no istabas.

Visa pasaule bija iegāzusies aizmirstības bezdibenī, eksistēja tikai aukstais spīdīgais rīks, kura klātbūtne vājo, bailīgo, civilizācijas procesā atrofējušos radījumu- cilvēku, padarīja par pasaules varenāko, spējīgu nogalināt jebkuru dzīvību, radot pašā maldīgu ilūziju par neuzvaramību, drosmi un izveicību.

Izpētījis un izspaidījis visas podziņas un mēlītes, atspiedos pret ēdamgaldu un sāku caur logu tēmēt uz baložiem, kuri bariem sēdēja uz noliktavu jumtiem. Tika raidīti vairāki “šāvieni”, taču putni nelikās traucēti. Saņēmis pistoli ciešāk, atkārtoju “šāvienus” ar dubultu spēku, cerībā, ka tie sadzirdēs un lieta kļūs interesantāka. Un kļuva…., jo no virtuves un istabas reizē parādījās gan Groša gan krustmāte. Divbalsīgi atskanēja baiļu un uztraukuma kliedziens, kurš ar joni mani izrāva īstenībā. Pa durvis šķirbu izbāzās arī Ulža samiegojusies seja.

Ak, šausmas! Sāku atšķetināt notikušo un aptvert nodarījuma noziedzīgo sastāvu: iets citu istabā bez uzaicinājuma un atļaujas, rakņājies pa svešu atvilkni un mantām, paņēmis, faktiski nozadzis citam piederošu mantu! Ak šausmas! Aiz bailēm un kauna nespēju izgudrot nekā labāka, ka aizspiest labi cieti acu plakstus.

“Vai dieviņ, vai dieviņ, ar to puiku ir tīrais trakums, ko tik viņš nedabū gatavu! Ne mirkli nevar atstāt vienu”, gaudās Grošiņa.

“Varēja vēl sevi vai kādu sašaut!” piebalsoja krustmāte.

Pārmetumi un šausmīgi minējumi bira kā akmeņi uz noziedznieka zemi noliekto galvu. Mani grūstīja un raustīja, līdz beidzot sviešus iesvieda bērnu istabā.

“Sēdēsi te līdz vakaram, līdz pārnāks tēvs!” noskanēja pēdējie draudi aiz aizcirstajām durvīm. Juris, kā parasti, sēdēja uz grīdas paklāja un, kā man likās, ar atriebīga prieka pilnu skatienu noraudzījās manī. Parādīju viņam mēli un uzsvērti mierīgi aizgāju un apsēdos pie sava mazā galdiņa un sāku sakārtot savas domās.

Pēriens- šī šausmīgā, cilvēka cieņu pazemojošā procedūra, droši vien lielo baiļu un apjukuma dēļ, bija pagājis secen, kaut gan es to jau uzskatīju par neizbēgamu un tā saturu biju fiziski sajutis uz sava dibengala. Jā, protestēt šādā situācijā nebūtu prātīgi, jo tie tur vēl varēja atcerēties, ka aizmirsuši ievērot audzināšanas procedūras pamatus. Vienīgi vakarā, kad tumsas aizsegā mājās bieži ienāca tēvs, lai paēstu, apkoptos un veiktu vēl dažus ģimenes galvas pienākumus.

Neko darīt, visi “labie” bērni pavada laiku krāmējoties ar mantiņās vai blenžot bilžu grāmatās. Pēc šāda piedzīvojuma vienu dienu jau varēja arī pabūt labam. Pat divas, trīs, lai tikai to neuzzinātu tēvs. Tāds nemierīgs smagums iezagās krūtīs, domājot par vakaru.

Glābiņš nāca negaidot, jo mamma bija uzaicinājusi Spoliņu un krustmāti kopīgās vakariņās. Lai nerastos konflikts ar likumu, tēvs paēda virtuvē un aizgāja, piesolot par notikušo parunāt citu reizi. Taču no pieredzes zināju, ka, jo ilgāk tiek atlikta saruna, jo tā ir īsāka un ne tik barga. Jaunākie nodarījumi jau bija paspējuši to aizsegt un padarīt bālāku.

Arī man nācās paēst virtuvē. Ienācis istabā, konstatēju nepatīkamu faktu- tur, ar Spoliņa cepuri galva, jau lielīgi grozījās Uldis. Nedrīkstēju ne pīkstēt, jo zināju, ka par manu nodarījumu Spoliņam bija nolemts nestāstīt, taču varēju izprovocēt šī lēmuma maiņu. Konfektes! Man tās bija pilnas kabatas. Izņēmu vienu rullīti, attinu tā, lai Uldis to redzētu, izņēmu vienu ripiņu un ieliku mutē. Gribēju jau savilkt seju svētlaimes grimasē, kad pamanīju, ka Uldis dara to pašu. Pasvītrota atdarināšana bija apzināta izsmiešana. Te bija jādod pretspars!

Izvilku no kabatas retu krāsu un rādīju Uldim:

“Man ir spilgti sarkanas, bet tev nav!”

Ne vārda nebildis, Uldis izvilka un parādīja tādu pašu. Tālākais uzbrukums apsīka, jo biju kļūdaini pievērsis mammas uzmanību, kura nu teica:

“Nelielies viens pats, bet iedod mazajam brālim arī.”

Durvis uz bērnistabu bija vaļā, un, lai gan izlikās vienaldzīgs, Jurka bija mammas teikto noteikti nofiksējis, jo man tuvojoties, jau pa gabalu atplēta muti kā laidara vārtus. Gribēju viltīgi pievērt durvis taču mamma apsauca- lai paliekot vaļā. Manas aizdomas izrādījās pamatotas, jo īsā laikā nekaunīgi alkatīgajā caurumā pazuda vairākas saldās ripiņas. Bet, par laimi, Juris bija pamanījis caurumiņu zaļo zeķu pirkstgalā, sāka ar pirkstu tajā makšķerēt un, kā jau visi bērni apgūst pasauli, bāza to mutē nogaršot. Izmantoju šo situāciju nekavējoties, lai attālinātos no nevēlamā, alkatīgā objekta.

Atgriezos istabā, kur bija sākuši spēlēt kārtis. Cik atceros, kāršu spēle tajās dienas bija bieža izklaide. Mēs, abi ar Uldi, kā dēles, bijām pielipuši Spoliņam abās pusēs, jo viņš bija arī spēles iznākuma pierakstītājs. No sākuma uz papīra parādījās dažādas jocīgas sejas- raudošas, dusmīgas, smejošas, bet tad apļi pārvērtās par mašīnu riteņiem, virs kuriem tika būvētas dažādu limuzīnu aprises. Tas bija tik interesanti, tik…tik…, līdz pēkšņi sapratu, ka tieku izģērbts, lai liktu gulēt.

Sašutums par šādu rīcību drīz noplaka bērna miega saldajos, vienkāršajos un bezbēdīgajos sapņos. Redzēju, ka eju pa saulainu, puķēm klātu pļavu, pie vienas rokas bija tētis, pie otras mamma, un visi jautri smējāmies.