Zvaigznes mirdz arī miglā

Alnis Freibergs

-2-

Nacionālā teātra stāvvietā iebraucu pirmais. Tur gan stāv zīme, ka stāvēt aizliegts, taču,ir agrs rīts, kam es traucēju. Un gan jau inspektori arī vēl knosās pa mājām Atlaižos ērtāk sēdeklī. Rīgas rīta nosacītais klusums,un reti gājēji. Esmu pusstundu ātrāk Parasti tādās reizēs esmu praktisks - nosnaužos, taču uzbudinājums, satraukums neļauj to darīt. Galu galā, es taču šobrīd esmu “izgājis uz kara takas” kura faktiski ir vērsta pret pastāvošo varu un likumiem.

Sāku nopētīt retos garāmgājējus, mēģinu noteikt, kas viņi, kurp dodas šādā agrā laikā. Tur, tas vīrietis, kārtīgi ģērbies, noteikta gaita - tas zina kurp dodas: varbūt uz darbu, bet varbūt no nakts maiņas mājās. Taču tas otrais, manāmi nedrošais uz kājām, vienkārši snaikstās bez mērķa. Droši vien paģiru mokas nav ļāvušas gulēt, tagad nosit laiku līdz atvērsies kāda glābējbodīte, vai parādīsies kāds bēdu brālis ar kuru sastiķēt vēl pāri palikušās vai sabičot paspētās kapeiciņas. No Bastejkalna puses dzirdamas paskaļas jauniešu klaigas - tiem vēl tikko beidzas prieku nakts…

Jā, interesanti! Še esmu es, tur viņi. Kādēļ šeit esmu tieši es? Vai tie tur vispār zina, nojauš kādēļ šeit esmu, daru un darīšu to, ko gatavojos darīt. Vai viņiem tas vispār interesē, un kas viņiem interesē? Kas ir šis likteņa dzinulis, kurš noved mūs dzīvē tieši tur, bet ne citur. Varbūt tiešām ir Dieva nolikts ceļš katram, katram savs uzdevums veicams uz šīs pasaules, un tad noteiktā brīdī tā jāatstāj, nedodot iespēju paveikt reizēm daudz ko iecerētu un saplānotu.

Kā dzidrs avotiņš no zemes dzīlēm nākam pasaulē ikviens no mums. Ar jautru čalojumu pasveicinājis sauli, tas dodas savā bērnības ceļā. Taču dažādi ir strautiņu tecējumi: vieni - gādīgā ievziedu zaru pavēnī, gludā, līdzenā gultnē rāmi, nesteidzoties, citi - krāčaini, akmentiņus vilinādami, koku un krūmu saknes plūkādami, gar līkloču krastiem sizdamies un smiltis vērpetē griezdami, lauž sev ceļu. Vēl citu ceļš noved staignā purvienā, kur tiem ar mokām un sāpēm jāizlauž ceļš līdz upei, dažs, ieplūzdams tajā, nokratījis lipīgās duļķes, bet nevaldāmākie atnesdami sev līdzi veselu dubļu vērpeti. Un ir arī tādi, kuri, līdz upei netikuši, izsīkst smiltājā, vai pagurst purvu muklājos.

Upe- tā mūsu jaunība. Te sākam aptvert pasaules plašumu, esam spiesti savu bērnības egoismu pakļaut kopējam tecējumam, sākam apjaust sabiedrību un apzināt sevi tajā. Esam spiesti ielāgot, kur tu atrodies, ko tev nozīmē Dzimtene, tava tauta, mājas, ģimene, esi spiests mācīties PIENĀKUMU.

Un visbeidzot- jūra. Plašums, mūžīga kustība un mainība. Taču arī šajā šķietamajā nemierā mēs, katrs piliens, rodam sev savu vietu. Vieni ieilgst dziļi dzelmē, kur tos nesasniedz ne svelmainā saule, nebrāzmainie vēji. Citi maldās starp viļņiem, kuram, un vai vispār kādam, doties līdzi, bet ir arī tie, kuri ir viļņu galotnēs - putojošās, nerimstoši trauksmainās. Gan tajās, kuras liegi glāsta Dzimtenes krastu, dodami tiem veldzi un spirgtumu, gan tajās, kuras nikni triecas pret akmeņiem un klintīm, ar savu neatlaidību sagraužot un nogāžot šķēršļus savā ceļā, vai arī, atsitušies pret akmens šķautnēm, mirdzēdami aiztrauc pretim saulei, saplūstot mākoņos, lai pēc brīža kā ražīga veldze nolītu, atdodot sevi visu zemei, kuru tas mīl, bez kuras nespēj dzīvot.

Še, dzīves jūrā, izprotam savu esamību, niecību, lielumu. Apjaušam bezgalības neizdibināmos plašumus, apzināmies un radīšanas, iznīcības un nāves nepielūdzamo esamību.

Taču svarīgākā atziņa - sākam novērtēt pašu dārgāko, kas mums dots, pašu nozīmīgāko dimensiju mūsu dzīvē- LAIKU.

Jā, sarežģīta tā pasaule, vēl sarežģītāk dzīvot viņā! Es domāju šādi, cits savādāk, mani satrauc vienas problēmas, tur to gājēju citas, man svarīgāk ir rast risinājumu tādā dzīves jomā, citam interesē pavisam citas lietas. Tiešām pareizs ir salīdzinājums, kuru deva Gunārs Priede: ”Cilvēka zināšanas ir kā lode, jo tās vairāk, jo lode lielāka, bet, jo lode lielāka, jo lielāka tās virsma saskarsmē ar nezināmo. Jo vairāk zinām, jo stiprāk apzināmies savu nezināšanu.

Visvieglāk laikam ir tur tam- paģirainajam, tikai viena problēma; tā lodīte apskaužami maza….

…Viens pēc otra stāvvietā iebrauc Aivars, Imants, Ērglītis un Māris. Apskaužama precizitāte. Sasveicināmies. Redzu, visi ir satraukti, tikai druknais Imants nožāvājas zemnieciskā mierā.

“Neko nezinu, pa telefonu man nepateica neko, pat aptuvenu mājienu, par turpmāk darāmo,” atbildu uz biedru satrauktajiem jautājumiem.

Bet nav jau arī ilgi jāgaida, jo laukumā iebrauc automašīna, izkāpj Guntis Beņķis un Pērs Sterniņš –tobrīd Augstākās padomes kancelejas darbinieki.

“Uzdevums jums, zēni, ļoti svarīgs un atbildīgs, tādēļ lielākā daļa informācijas jāpatur galvā, katrs saņems tikai mazu lapiņu ar uzvārdiem. Tie būs cilvēki, kuri katrā vietā jāsameklē. Kontakti tikai ar viņiem, jo tie ir pārbaudīti cilvēki, uzticami tautfrontieši. Mēģiniet arī šos uzvārdus brauciena laikā iegaumēt, jo vismazāko aizdomu brīdī, zīmīte jāiznīcina.”

“Jāapēd…”savā lēnīgi svarīgajā manierē rezumē Ērglītis.

“Jā, apēst, varētu būt viens no reālākajiem risinājumiem,” nosaka Pērs tonī, kurš noslāpē jebkuru humora izpausmes mēģinājumu.

Mūsu uzdevums ir- apmeklēt visas rajona pilsētas, un ar noteiktām personām vienoties par alternatīviem sakaru variantiem, rezerves satikšanās vietām, slepenām pastkastītēm, gadījumos, ja valstī tiek atslēgti visi iespējamie sakari, ko,ļoti iespējams, varēja izdarīt interfrontes atbalstītāji. Katram tika iedots savs novads, kuru labāk pārzināja. Man tika Kurzeme, jo esmu dzimis Talsos, un diezgan labi pārzināju arī citas Kurzemes pilsētas.

Te pēkšņi stāvvietā iebrauca milicijas mašīna. Izkāpušie milici krieviski dusmīgi noprasīja - kādēļ šeit stāvot, vai zīmi neredzot. Visi apjukām, taču Beņķis vienā mierā, izvilcis savu apliecību un pavērsis to pret miličiem, noteica:

“Augstākā padome, vienu mirklīti, tūliņ braucam prom.”

Miliči,vairāk neko nesakot, sakāpa mašīnās un, kā mums likās –zīmīgi noskatījušies, aizbrauca.

“Tie, liekas, bija draudzīgi noskaņoti”, iztecu savu vērtējumu.

“Tikpat labi, varbūt aizskrēja paziņot interfrontei”, noteica Pērs. ”Esiet, zēni ļoti uzmanīgi, neriskējiet, nedariet pārgalvības, jo mēs esam visīstākajā karā, kurā darbojas gan izlūki, gan kontrizlūkošana. Mums ir ziņotāji pie viņiem, kādēļ lai nebūtu arī starp mums viņējie.”

Saņēmuši katrs savu papīra lapiņu, sīku informāciju, sirsnīgi sarokojušies un novēlējuši labu veiksmi, sasēdāmies mašīnās. Taisni kā ķinītī, nodomāju. Ja kādreiz rakstītu scenāriju par šiem notikumiem, būtu jāpiedomā šī miliču iebraukšana asumam, lai skatītāju sirsniņas mazliet salēktos. Jā, dzīvē arī gadās kā ķinītī! Paša sirds arī notrīsēja kad šie piebrauca. Bet, redz, Guntis, malacis, neapjuka! Jā, jāņem to vērā, jāsaglabā vēsu mieru visās situācijās.

Bet nav jau šobrīd izdomājams, kādās situācijās būšu, tādēļ - mūziku un uz priekšu.

Iedarbināju mašīnu, pamāju palicējiem un, iespiedis gāzes pedāli grīdā, aiztraucos pāri “Vosa ģitārei” dzimtās Kurzemes virzienā.

 

1  2  3   4  5   6   7   8   9   10    11   12   13   14   15

[ATPAKAĻ]