-11-

Man pašam 1945. gada pavasaris izvērtās gaužām bēdīgs, tādēļ no Kurzemes katla beigām neko neatceros. Kā vienu no pēdējām atceros skaistu, saulainu dienu, un es rotaļājos mūsu mājas pagalmā.

Noliktavas ēka iepretim mājai, kuru es jau pieminēju, bija divstāvu. Pirmajā bija saimniecības preču veikala noliktavas, bet otrajā, kur nokļūt varēja pa kāpnēm un izbīdītu cokolveida eju, atradās malkas šķūnīši. Biju atradis kādu pūkainu baloža spalvu un centos to ar pūtieniem noturēt gaisā. To, garāmejot, bija ieraudzījusi mamma un piesteidzās, lai piedalītos manā rotaļā. Spalva tika uzpūsta augstāk un vēja nesta, uzlidoja līdz ejas klājam un tur nosēdās. Es uzskrēju augšā, atradu to un palaidu atkal lidojumā. Mamma apakšā to sagaidīja un pūta uz augšu, bet es, nolēmis, ka tā var atkal uzlidot līdz ejai, nogūlos un pūtu pretim. Kādā brīdī spalva palidoja tālāk, es centos to sasniegt, zaudēju līdzsvaru un nokritu tieši ar deniņiem, blakus mammai uz pagalma bruģa…

Nākošais ko atceros, bija atmošanās pēc, ja pareizi atceros, piecu dienu bezsamaņas. Man vispirms acu priekšā griezās lieli, krāsaini apļi- sākumā sarkani, tad zili. Pēc tam sāka sprēgāt daudzkrāsainas zvaigznes, kuras lielā ātrumā traucās no manis bezgalībā. Visbeidzot no tā visa iznira apaļa, plikgalvaina seja, ar apaļām brillēm, caur kurām zibsnīja tik pat apaļas acis. Tas bija vācu armijas ārsts, kurš visas šīs dienas bija nosēdējis pie manis, lai gan šajā laikā viņa kolēģi domāja par glābšanos un aizbraukšanu. Mamma bieži viņu atcerējās ar pateicību.

Pēc šī momenta man atkal ilgāks laiks pagāja nemaņā, jo, vēl īsti neatspirdzis no kritiena, biju saslimis ar šarlaku. Atkal biju, šoreiz citā, lielajā klusumā- pārceltuvē no šīs pasaules uz to, lielo neizprotamo, kaut kur visumā eksistējošo. Vācu ārsts vairs nebija, bet manu ārstēšanu uzņēmās slavenais Talsu ārsts Ruģēns, kurš bija arī mani “sagaidījis” šajā pasaulē. Man liekas, ka viņa rokās ir pabijuši deviņdesmit deviņi procenti tajos gados dzimušie talsinieki. Ārsts viņš nebija sliktāks par vācieti, tikai mans gadījums bija tik smags, ka par manu dzīvību vairs nedeva nekādas cerības.

Pirms krievu ienākšanas mēs aizbraucām uz Talsciema “Jaunkaulu” mājām, kuri mums bija radi. Mamamma un “Jaunkaulu” saimniece bija māsas. Dakteris Ruģēns nāca, vai viņu atveda ar zirgu, katru dienu mani apskatīt, taču viss bija atkarīgs tikai no Dieva žēlastības, ne ārsta palīdzības.

Par neizsakāmu prieku vecākiem un pārējiem, kādu dienu es atkal atvēru acis un ieraudzīju lauku mājas logu, caur kuru istabā kā zelta upe, ieplūda saules stari, bet ārā bija dzirdamas jautras bērnu balsis. Arī šo mirkli atceros vēl šodien. Kaut neredzēju, bet momentā iztēlojos plašu, zaļu pagalmu, bērzus un pļavu, un daudz , daudz bērnus. Īstā ainava bija savādāka, bet to man lemts bija redzēt tikai stipri vēlāk.

Kad nebija vairs temperatūra un biju daudzmaz atkopies, sāku celties no gultas, bet izrādījās, ka bija jāmācās otrreiz staigāt, jo nepratu vairs noturēties līdzsvaru. Taču jautrās balsis pagalmā ietekmēja manus treniņus, un panākumi neizpalika. Jau pēc dažām dienām kļuvu uzstājīgs un, cenšoties parādīt sevi spēcīgāku kā faktiski biju, pieprasīdams sev rīcības brīvību.

Toreiz Talsos jau bija krievi, un mamma ar tēvu bija iesaistījušies darbā. Mūsu atpakaļbraukšana aizkavējās tikai manis dēļ. Bet mani pieskatīt bija atbraucis papaps. Variants vissliktākais, jo te cīņa līdzinājās galvas dauzīšanai pret akmens sienu. Nekādas diskusijas vai pielaides neeksistēja. Varēju staigāt un runāt, pareizāk sakot- čīkstēt stundām, pretim nesagaidījis nevienu vārdu.

Ļoti labi atceros kādu vectēva man sagādātu vīrišķības pārbaudi. Tajā dienā mana činkstēšana bija jo neciešamāka, jo ārā bija sevišķi saulaina diena un bērnu rotaļas bija skaļākas kā citudien. Loģiski, ka arī mana vēlēšanās tiem piebiedroties bija jo lielāka.

Vectēvs aizgāja uz virtuvi, bet “gaudojošā sirēna” tam pakaļ. Te papaps atvēra pieliekamo kambari un uzlika galdā krējuma podu. Kā es to zināju? Ta jautājums! Tika nogriezta liela pašceptās maizes rika un pārklāta ar apmēram centimetru biezu balta, tumīga krējuma kārtu. Pēc tam no kumodes tika izņemts cukura trauks, un lēnām, uzmanīgi šī krējuma kārta tika piepildīta ar cukuru. Ar šādu gardumu bērnus apbalvoja reti. Pat man- slimniekam tādu greznību toreiz bieži nevarēja atļauties.

Tomēr tagad tas te stāvēja! Stāvēja rokas stiepiena attālumā, un, kaut gan papaps nebija bildis ne vārda, sapratu, ka tam vajadzēja attiekties uz mani. Jutu, ka kaut kas te kārtībā nebija. Manu bļaujamo aizbāzt? Nu nē! Ar šādu riku labi ja desmit minūtēm pietiktu.

Un tad nāca atrisinājums:

“ Ja vēl šodien un rīt pacietīsies un neplēsīsies ārā, šī rika būs tava”, papaps lēnām un stingri noteica, ar savu īso, nocirsto rādītājpirkstu norādīdams uz gardo kumosu.

“ Nē, man nevajag..”, atskanēja vēl skaļāk sašutuma pilns bļāviens. Kas vēl nebūs! Manu brīvību, iespēju tikt ārā grib nopirkt par šādu maizes garozu! Manas iedomātās desmit minūtes izvērtās dienās! Ar dūrītēm rībināju galdu, kājām grīdu. Bet te pēkšņi…

“Nu ja nē, tad nē”, papaps mierīgi noteica, paņēma gardo, neizsakāmi kārdinošo, smaržojošo un mirdzošām cukura zvaigznītēm pildīto, milzīgi lielo maizes riecienu un lēnām tuvināja vēl lielākajai, negausīgajai, spurainām ūsām un bārdu ieskautajai mutei.

Man gar acīm sametās raibs, tās šausmās ieplētās. Prātā nebija aptverams tāds notikumu pavērsiens! Tas nebiju es, bet kāds cits, man nepazīstams spēks, kurš lika zibenīgi manām rokām sakampt papapa roku, izņemt no tām gandrīz zudušo kārumu un steidzīgi iekosties tajā. Bauda apslāpēja visas pārējās domas un jūtas. Kādu laiku neko ne redzēju ne dzirdēju.

Taču izrādījās, tā rika nemaz nebija tik liela, un tā sāka neglābjami kļūt arvien mazāka un mazāka, lai cik lēnām un mazus kumosiņus no tās atkodu. Un, jo mazāks kļuva gardums, jo skaļākas atkal skanēja balsis pagalmā. Bet saulīte vairs nelikās tik spoža, bērzi ne tik zaļi… Un sāku es domāt- kā es biju tik lēti padevies, kā pret maizes gabalu apmainījis brīvību, iespēju būt saulē, sabiedrībā, jautrībā. Jutos apkrāpts un pazemots, taču nevienu citu par vainīgu, kā tikai sevi saukt nevarēju. Man izvēle tika dota.

Papaps klusēja, taču viņa klusēšana man manā mūžā ir pateikusi un paskaidrojusi daudz , daudz vairāk, kā cita runāšana. Tā vienmēr ir likusi analizēt un pārvērtēt, tādejādi liekot pie secinājuma nonākt pašam, kas reizēm ir tik sāpīgi, ka paliek atmiņā uz visu mūžu, kā ar šo, liekas, pavisam nenozīmīgo, gadījumu. No viņa esmu guvis daudz dzīves pamatmācības, par piemēru- sveša mantas ņemšana bez atļaujas, ko pat vienkārši neapdomīgos gadījumos var kvalificēt par zagšanu, nodevība, vārda neturēšana, liekuļošana- visas šis dzīves grūtākās lietas man mācījis un skaidrojis papaps. Vairākkārt viņš man ir teicis, ka var piedot saviem dēliem palaidnības, iedzeršanu, izkaušanos goda robežās, taču ja kāds no viņiem darītu to kaunu un nonāktu cietumā, to pats savām rokām nogalinātu.

“Cietumi nav būvēti priekš Freibergiem!”

Un jāsaka, ka līdz šim tas tā arī ir bijis, ja neskaita 1905.gadu, bet par to vēlāk. Negribu teikt, ka savā mūžā, pēc Dieva taisnības, nebūtu sapelnījis kādu mēnesi pasēdēšanu, bet ir paveicies, un kameras no iekšpuses esmu redzējis tikai ekskursijās.

Laiks paiet, beidzas sliktie laiki, sākās labie. Tā arī man. Beidzot pienāca diena, kad es, lēnām, no gaismas acis piemiedzis, spirgtā gaisa apreibināts, spēru pirmos soļus plašajā pasaulē. Pēc dažām dienām tā gan tik plaša vairs nebija, jo pagalms nebūt nebija tik liels, bet pļavā aiz kūts līdz pašam mežam, kur tomēr bija redzami arī manis izsapņotie baltie bērzi, bija iesēta īsta zāles sēkla, tādēļ tur draiskotie bija noliegts. Beigu beigās, ja sanāca labs bariņš no kaimiņmājām, nebija pat īsti kur paslēpes spēlēt, iznāca grūstīšanās un cīniņi par labākajām slēpšanās vietām.

Ilgi man nebija ļauts iedziļināties šis vietas labajos un sliktajos aspektos, jo pienāca laiks šķirties no šis jaukās vietas un atgriezties pilsētā uz bruģētajām ielām un pagalmu.

Jaunkaulu mājas mēs vēl apciemojām vairākas reizes gadā: uz kartupeļu novākšanas, siena pļaujas un šķūnī vešanas talkām, reiz bijām arī sūdu talkā. Tur arī īsti iepazinos ar jaunsaimnieku ikdienu, sūro darbu, bet gardo pašcepto maizi ar medu un siltu, tikko slauktu pienu, kas pēc garās darba dienas bija pasakainā garšā un smaržā. Tur pirmo reizi redzēju ar zirgu velkamo pļaujmašīnu, kura ar spārnu vēzieniem salika kūlīšos labību, bet zāli pļaujot tos noņēma un tad aizmugurē palika vienāda, plata zāles veldre, kuru sievas tūliņ ar grābekļiem izārdīja plānākā kārtā, lai labāk izžūtu.

Ciemošanās beidzās 1949.gadā, kad visu ģimeni aizveda uz Sibīriju. Papaps, būdams kurpnieks uztaisīja viņiem pa zābaku pārim.. Vecais Jaunkauls bija ap divus metrus garš, liels kā skapis ar kājas izmēru 48.numurs, bet jaunais, viņa dēls, lai arī slaidāks, bija vēl galvas tiesu garāks, rokām kā lāpstām un attiecīgi kājām 50.numura apavi. Tādēļ viņi apavus sev nopirkt nevarēja, bet valkāja tikai vectēva gatavotos. Sūtīšanai uz Sibīriju tika uztaisītas ar dubultu virsādu un zoli, taču radās problēma, jo tās negāja iekšā vislielākajā pasta standarta pakas kastē. Tikai pateicoties tēvam, tika izdabūta cauri paštaisīta kaste, kura bija garāka par atļauto, un zābaki nonāca pie Jaunkauliem Sibīrijā.

Tā, laimīgi izrāpies no negadījumu un slimību bedrēm un atgriezies Talsos, ieraudzīju pavisam citādu ainu. Ielas bija klusas un tukšas, cilvēki staigāja bailīgi sarāvušies un sarunājās klusinātās balsīs. Staltos, skaistos mundieros tērptos vācu karavīrus bija nomainījuši maziņi, netīri, nenosakāmas, sūnu krāsas lupatās tērpti, ar platām, zābakos sabāztām, biksēm un ar jostu sažņaugtiem, virs biksēm virskrekliem(pat īsti nezinu kā nosaukt šo apģērba gabalu). Šlāgerus mutes ermoņiku izpildījumā bija nomainījušas častuškas, kuras spēlēja uz bajāniem un pavadīja mežonīga, nesakarīga lēkāšana un roku plaukšķināšana.

Toreiz biju vēl mazs, tādēļ pats savām acīm neredzēju tos kuriozus, kad virsnieksievas staigāja pa ielām kombinē un gāja uz ballēm naktskreklos tērpušās. Tāpat nedrīkstu apgalvot par patiesību toreiz dzirdēto par grupveida izvarošanām, slepkavībām un laupīšanām, jo pašam, paldies Dievam, nenācās tās ne redzēt, ne arī mūsu ģimenei piedzīvot. Vienīgais gadījums bija papapam. Kad pie viņa ienāca šie māju aptīrītāji, viņš, būdams spēcīgs un bezbailīgs vecis, mazliet zinošs arī krievu valodu, bija uzstājis, lai viņu tūliņ aizved pie sava komandiera. Krieviņi nobijušies un mirklī izgaisuši.

Nobeidzot gribu pieminēt vēl vienu interesantu, patiesu gadījumu, kuru man stāstījuši vairāki.

Kāda vācu grupa bija norīkota darbā mežos pie Spāres, apmēram kilometrus divdesmit piecus no Talsiem. Kurzemes katls izbeidzās faktiski klusu, jo kapitulējot Berlīnē, nebija vairs nekādas jēgas mirt šeit. Tādēļ, nedzirdot lielu kauju dunu, šie neko nezinājuši par kara beigām un brīnījušies, kādēļ pēkšņi atstāti bez pārtikas, kādēļ nebrauc pēc viņu sagatavotiem kokmateriāliem, tāpēc nolēmuši, ka vienam jābrauc uz Talsiem to noskaidrot.

Un tagad iedomājieties situāciju, ka nedēļu pēc kara beigām Talsos ierodas vācietis pilnā uniformā, stāv uz ielas un pārsteigts brīnās par to ko redz viņa acis. Tai pašā laikā arī iedzīvotāji, jau paspējuši pierast, ka šīs formas ir pagātne, ieraudzījuši šo pārsteigto vācieti un sapratuši situācijas komiskumu, smējušies vēderus turēdami.

Tā Talsos bija atgriezušies krievu laiki, kuriem bija lemts kropļot mūsu dzīves vēl veselus četrdesmit piecus gadus.

1  2  3   4  5   6   7   8   9   10    11   12   13   14   15

[ATPAKAĻ]