-8-

Kopš neatminamiem laikiem visām paaudzēm Talsos “Lielais stūris” ir bijis neatņemama un visu atdzīta pilsētas galvenā satikšanās un nīkšanas vieta. Šajā krustojumā satiekas četras galvenās ielas: Rīgas iela, kura nobeidzas pie Soda priedes, tālāk turpinoties kā Rīgas šoseja, Kr.Valdemāra - pats nosaukums jau rāda, ka aizved uz Valdemārpils pusi, Lielā iela, kura līkuloču, vispirms no kalna lejā, pēc tam augšā, izvijas cauri visai pilsētai un Raiņa iela, kura noved uz Pastendes ceļa, bet tālāk uz Ventspili.

Visas galvenās Talsu ielas bija bruģētas ar laukakmeņiem. Parastie, apaļie vai šķeltie laukakmeņi, rūpīgi salikti cits pie cita, veidoja līdzenu, daudzkrāsainu segumu, kurš, sevišķi pēc lietus, lāsmoja visās varavīksnes krāsās, atspoguļodams vienstāvu, pusotra un divstāvu namus, kuri nepārtrauktā virtenē ieslēdza ielas abās pusēs. Tās nepārtraukti tika remontētas vai pilnībā atjaunotas. Kā vienā galā beidza, tad no otra sāka no sākuma. Tas galvenokārt bija tāpēc, ka, cik atceros, bruģmeistars bija viens vienīgs- Bonjē onkulis. Cik sevi atceros, līdz jau krietniem jaunekļa gadiem, kad šo savdabīgo ielu segumu nomainīja melnais, smirdīgais asfalts, redzēju viņa garo, melni iedegušo un biezām spalvām klāto, salīkušo muguru kāda no Talsu ielām.

Bonjē onkulis bija itālis, nācis no kāda Napoleona armijas atpalicēja, kuram bija iepatikusies latvju meiča. Viņš arī mums bija attāls rads- tēva brāļa sievas brāļa sievas tēvs, tādēļ man bija iespējas un tiesības viņu apciemot vērot un arī piepalīdzēt darboties šajā smagajā, bet interesantajā un vajadzīgajā darbā. Darba smagums un ļoti liela prasme bija par iemesliem, kādēļ viņam nebija ne mācekļi ne palīgi.

Mēs dzīvojām sestajā mājā no “Lielā stūra” uz Valdemārpils pusi. Tā bija liela divu stāvu, kurai pa vidu bija arkveida iebrauktuve pagalmā. Arī pagalms bija bruģēts, jo tajā notika liela kustība. Mājas vienā daļā bija saimniecības veikals, bet pagalmā tā noliktavas. Tad vēl bija gara ēka , kurā glabājās dažnedažādi pārtikas produkti. Bija arī kāpostu skābētava ar ļoti lielām mucām, kurās kāpostus stampāt kāpa pa garām kāpnēm. Var jau būt, ka mana mazā auguma samērs liek man kļūdīties, bet domāju- tās bija vismaz metrus trīs augstas.

Bija 1945. gada pavasaris.

Kādā svētdienas rītā pa arkveida vārtiem iznāca diezgan kupls un raibs pēc sastāva ļaužu pulciņš un devās uz “Lielā stūra” pusi. Gājiena priekšgalā biju es. Faktiski es negāju, bet, ceļos nometies, tupēju lielu, apbružātu bērnu ratiņu priekšgalā. Ar lūpām atdarināju automašīnas rūkoņu un ar rokām stūres grozīšanu, tādejādi iztēlodamies pašgājēja rīka vadīšanu. Brīžiem gan pametu neapmierinātu skatu uz aizmuguri, kur sēdēja mazais, taču tā interese nesniedzās tālāk par ratiņu malu, kura tika cītīgi un pacietīgi atlupināta. Sapratis, ka manas monopoltiesības uz šoferēšanu nav apdraudētas, nomierinājos. Lai arī man bija jau pieci gadi, šie ratiņi kādreiz tika piederējuši tikai man, un tas, ka tagad tajos vadāja arī mazo brāli, nenozīmēja, ka esmu īpašumtiesības zaudējis.

Pārējie gājēji bija mamma, divas vecāsmammas un vecaistēvs, kurš siltās saulītes dēļ bija novilcis žaketi, tādejādi atklādams redzamu resnu pulkstenķēdi ar lielu divvāku pulksteni galā. Bet to jau biju skatījis simtiem reižu.

Gājiena mērķis nebija tālu, tikai trīs mājas tālāk. Iegājām otrās no stūra mājas pagalmā, kurš bija apjozts ar žogu, un lielā daļa no tā bija iekopts sakņu dārzs.

Kādēļ aprakstu šo it kā necilo notikumu? Paskaidrošu. Kad atjaunoja Latvijas neatkarību un sākās denacionalizācija, tikai šī epizode bija tā, kuru atceroties sāku domāt- kā tas nākas, ka mums piederēja šīs mājas dārzs? Kam tad piederēja māja? Tas rāda- cik briesmīgs bija baiļu jūgs, cik pazemoti un iebiedēti bija cilvēki, ka viņi pat savu dzīvokļu sienām un tuvākajiem tuviniekiem neuzticēja neko tādu, kas varētu dot iemeslu represijām.

Aptaujājot daudzus, neko neuzzināju, kad beidzot iedomājos par kādu mammas skolas biedreni. Tā atcerējās, ka mammas ģimene dzīvojusi šīs mājas augšstāvā, bet apakšstāvā bijis smalkmaizīšu veikaliņš ar ceptuvīti. Pēc šīm ziņām tad iedrošinājos iet uz pilsētas valdi.

Sievietes sāka rakņāties pa zemi, bet vectēvs apsēdās uz soliņa un aizpīpēja pīpi. Es ieņemu savu parasto novērošanas posteni augstākajā punktā- uz dēļu kaudzes. Viss likās tik mierīgs, kluss. Tālā kara dudināšana, kura reizēm bija dzirdama arī paša Kurzemes katla vidū, vairs sevišķi nesatrauca. Taču tad tālumā kļuva sadzirdama tāda kā murdoņa, kura tuvojās arvien tuvāk, pārvērsdamās metāliskā klaboņā.

Pēc brīža pilsētiņa atdzīvojās. Lielā ātrumā atdrāzās maza amfībijas mašīna, strauji nobremzēja uz “lielo stūri”. No tās izlēca vācu karavīrs, bet mašīna aiztraucās tālāk.

Vācietis nostājās krustojuma vidū. Viņš izskatījās liels un varens, jo bija ģērbies garā ,vizuļojošā mētelī, galvā bruņu cepure, kura aizsedza pieri līdz pat bargajām acīm, bet galvenais, kādēļ radās tāds iespaids, bija daudzie papilddaikti sakarināti visapkārt viņam. Pār pleciem bija varena ķēde, kurā uz krūtīm karājās žandarma zīme, pie jostas bija liela pistole un dažādas mazākas somiņas, uz pogas lukturītis ar maināmiem, krāsainiem stikliņiem, bet aizmugurē vēl automāts. Rokās bija regulējamais zizlis- kāts ar krāsainu apli galā. Ai, kā man pirksti niezēja visu to aptaustīt!

No Rīgas puses pilsētā brauca tehnikas kolona, bet stūrī stāvošais vācietis regulēja tā plūsmu dažādos virzienos. Kā liels, trīsgalvains pūķis tās izdalījās pa visu pilsētiņu. Pakāpies uz žoga, es vēroju, kā man likās, nepārspējamo varenību, nezinādams un nesaprazdams, ka tā ir pamatīgi saplucināta bijušās varenības paliekas. Tanku un pašgājēju lielgabalu lūkās un uz to malā, sēdēja noputējuši, drūmu karavīri. Tie nepaskatījās ne pa labi ne kreisi, un likās tik pat cieti kā tērauda bruņas uz kurām sēdēja. Pa starpām mašīnas ar zaldātiem un limuzīni ar virsniekiem, kuru augstās, ar ērgļiem un miroņgalvām izrotātās cepures uzreiz pievilka manu skatienu.

Valdīja drūma nopietnība. Akmeņu ielas dārdēja zem dzelzs ķēdēm, motoru rūkoņu dažādie toņi saplūda vienā barbariskā simfonijā. Daudz tehnikas aizbrauca uz pilsētas nomalēm, bet daļa sastājās gar ielas malām un noslāpēja motorus. Uz brīdi iestājās it kā klusums, kā sastingums. Pilsētnieki klusēdami raudzījās uz atbraucējiem, bet tie savukārt uz viņiem. Tad lēnām atkal viss atdzīvojās. Varēja dzirdēt sarunu murdoņu, izskanēja asas pavēles. Pa akmeņiem noskrapstēja nagloto zābaku soļi. Uz visām pusēm izklīda patruļas, pārbaudot dokumentus uz ielām esošajiem. No “lielā stūra” tika padzīti parastie dīkdieņi.

Tikām pamanīti arī mēs, un virsnieks, divu ar automātiem bruņotu karavīru pavadīts, iegriezās pa vārtiņiem un nāca pie mums. Pieaugušie sarosījās, laikus sameklēdami dokumentus, bet es, nejuzdams nekādu bijību, biju jau norāpies no dēļu kaudzes un ieņēmis pirmo pozīciju viesu sagaidīšanā. Runāts tika vāciski, un dokumentu pārbaudē nekādi sarežģījumi neradās, jo mamma un vecaistēvs labi runāja vāciski un spēja dot normālas atbildes uz virsnieka jautājumiem, visbeidzot pārejot uz nepiespiestu patērzēšanu un atbildēm uz virsnieka jautājumiem par dzīvi pilsētiņā.

Taču beidzot vainagojās arī mana “grozīšanās”, un virsnieka uzmanība beidzot pievērsās man. Manu vēlēšanos pārprast nevarēja, tā varēja vienīgi tikt vai netikt izpildīta, jo visu laiku ar nekaunīgu un neslēptu interesi lūkojos viņa naģenē. Prieka trīsas pārņēma mani, redzot kā virsnieka roka pasniedzās, noņēma un uzlika man galvā šo brīnišķīgo galvassegu. Te nu tā ir- man galvā! Tā bija mikla, oda pēc sviedriem, ļoti liela, taču tie bija nenozīmīgi sīkumi. Ar abām rokām pieturot, jo tā visu laiku spītīgi slīdēja te uz vienu, te otru pusi, stāvēju no laimes piesarcis, acis pārgriezis, muti aizvērt aizmirsis, pakustēties baidoties, un, droši vien, izskatījos tik muļķīgs un smieklīgs, ka virsnieks sāka no sirds smieties. Locīdamies smējās arī abi karavīri, kuriem piebiedrojās arī mani “radiņi”.

Virsnieks beidzot paņēma cepuri, kura pa šo laiku nebija ne par milimetru izkustējusies no vietas, kur tā bija uzlikta, galanti atsveicinājās no mammas- dāmas, bet no pārējiem kopā vienā personā un, karavīru pavadīts, aizgāja.

Jā, mamma man bija skaistule! Maza, slaida, dabīgi lokotiem, zeltainiem matiem, slaidu, simetrisku seju, taisnu, elegantu deguntiņu un pilnasinīgām lūpiņām. Taču visskaistākās bija zilās, dzirkstošās acis ar garajām skropstām, kuras meta šarmantu ēnu.

Darbs tika pārtraukts, jo virsnieks bija ieteicis šobrīd labāk atrasties mājās, līdz pārdislocēšanās haoss būs beidzies, tādēļ tika nolikti instrumenti un savāktas novilktās drēbes.

Atpakaļceļā vairs ratos nekāpu, jo mani vairāk interesēja gar ielas malu stāvošie dampi un viņu pavadošās personas. Manis dēļ gājiens ievilkās, jo ik pa laikam mani vajadzēja ar varu aizvilkt no karavīriem, kuri labprāt uzrunāja drošo un ziņkāro pidriķi, kura dūša bija trīsreiz lielāka par augumu. Un manas pūles nebūt nebija veltas, jo līdz mājām man kabatas un saujas bija pilnas ar šokolādēm un karamelēm, kuras, vēl tagad atceros, bija apaļās ripiņās, sasaiņotas garos cilindrīšos, un bija ļoti garšīgas. Neskatoties uz mammas nepārtrauktiem atgādinājumiem, ka tās ir sūkājamas, man nekādi nevedās, jo zobi tā vien niezēja tās sasmalcināt, ātrāk izjust jauko garšu un dabūt vēderā. Un kādēļ gan jāskopojas, ja manta bija pietiekoši, un mazam bērnam taču nav obligāti jādalās ar citiem. Labi, ka biju vēl tik augstsirdīgs un pacienāju, izlobījis no papīriem vienu ripiņu un tā pasniegdams, lai neiedomātos paņemt vairākas.

Bez starpgadījumiem sasniedzām savu māju un iegājām dzīvoklī, tikai mamma uz mani pārmetoši noskatījās, pakratīja galvu un nopūtās, tādejādi parādot, ka beidzies grūts posms viņas dzīvē. Taču izrādījās, ka gan mūsu ģimeni un reizē arī mani šajā un nākošajās dienās gaida daudzi interesanti piedzīvojumi.