Zvaigznes mirdz arī miglā

Alnis Freibergs

 

-10-

Par to, ko man stāstījuši mans tēvs, krusttēvs( tēva brālis) un onkulis Gaidis- Grošiņas māsas Bertas dēls, tātad mammas brālēns, par saviem piedzīvojumiem “Kurzemes katla” laikā.

Negalvoju, ka viss šeit rakstītais ir taisnība. Lai tiek piedots stāstītājiem, ja viņi ir kaut ko, stāstot zēnam, izpušķojuši, gan man, ja savā bērna iztēlē esmu ko piedomājis klāt, bet šodien man atmiņā palikuši kā patiesi notikumi.

Jau pieminēju, ka tēvs bija gājis pie Kureliešiem, bet neveiksmīgi. Naktī, kad viņš kopā ar Gaidi bija jau dažus kilometrus no Stikliem, vācieši šo armiju likvidēja. Tēvs veiksmīgi noslapstījās līdz kara beigām, jo darbā rādīties, pēc tā kavēšanas, nevarēja.

Gaidim gan tik gludi negāja. Viņu noķēra un iespundēja pagrabā pie pilsētas parka Fabrikas ielā, no kura parasti bija viens ceļš. Taču viņu izglāba jautrais un bezbēdīgais raksturs. Savās palaidnīgās gaitās viņš bija sapazinies ar daudziem vācu karavīriem, kopīgi iedzerot, amizējoties ar meitenēm un visādi citādi lustīgi pavadot laiku.

Kādā brīdī viņš dzird - ārpusē pazīstama balss. Sāk dauzīt pa durvīm, un patiesi, tās atver kāds labs paziņa. Tā viņš izglābās no gandrīz drošas nāves. Saki vēl, ka dzērāji slikti cilvēki un tiem nav sava laime.

Visinteresantākie piedzīvojumi, kurus gan negribētu uzskatīt par nepatiesiem, ņemot vērā viņa godīgumu, bija krusttēvam Tanivaldim. Laikam dzīvē otru tādu cilvēku neesmu sastapis. Viņu varētu salīdzināt ar krietno kareivi Šveiku, un arī viņa piedzīvojumi varētu būt tā cienīgi. Viņa taisnais goda prāts un vienkāršotā, godīgā attieksme pret visu dzīvē, kaut kur jau robežojās ar vientiesību. Uz gudrām zinībām viņam bija grūta galva. Bieži viņš man ir stāstījis kā bērnībā bijis skolā sūri jāzubrī, tai pašā laikā brālis, kuram bijusi viegla galva, ātri izmācījies, rotaļājies pagalmā. Tādēļ arī papaps ir izlēmis, ka Ludim jāiet komercskolā, bet viņam bija jāmācās amats. Bet, būdams akurāts, krusttēvs drīz kļuva par vienu no labākajiem virpotājiem un frēzētājiem VEF-ā.

Šodien, kad rakstu par šiem notikumiem, krusttēvam Tanivaldam drīz jau būs deviņdesmit pirmā gada jubileja, un, kā viņš vēl arvien savā optimista manierē mēdz teikt, novelkot ar plaukstu līniju nabas līmenī- uz augšu no tās ir štedi-redī, bet apakšā- redi-štedi. Pārdzīvojis divas sievas, jaunāko brāli un tā sievu, visu savu dzīvi nostrādājis Talsu pienotavā, pazīstams kā izcilas balss īpašnieks un daudzus gadus dziedājis korī un ansambļos, tā visu savu dzīvi godīgi atdevis vairāk citiem kā sev; tāpat kā mans tēvs- viņa brālis, kurš visu mūžu nostrādāja pastā, sākot kā vienkāršs pastnieks, pensijā aizejot kā rajona galvenais ekonomists, bet pēc tam vēl strādājot par lauku pastnieku; tāpat kā mana mamma- visu dzīvi atdevusi Talsiem, bijusi vietējā teātra galveno lomu tēlotāja; tāpat kā Grošiņa, kuras ceptās kūkas un smalkmaizītes garšas ziņā nav pārspētas, un daudzi citi vienkāršie, godīgie darba darītāji, kuru bērēs ir kupls izvadītāju pulks, tiek teiktas skaistas runas un nolikti kaudzēm ziedi, bet pēc dažām dienām viņus atceras tikai retais.

Minēju arī, ka krusttēvs, pēc atbraukšanas no Rīgas uz Talsiem, tika nozīmēts strādāt ieroču remontu rūpnīcā, kura atradās bijušajā ebreja Talberga stērķeļfabrikā Vilkmuižas ezera krastā.

Kādu dienu, ejot pusdienās, viņš ieraudzījis pagalmā stāvam pretgaisa ložmetēju atremontētu, gatavu atkal šaušanai. Līdz šim, strādājot pie virpas, viņš sava darba gala iznākumu nemaz tā īsti nebija dabūjis apskatīt, tādēļ piegājis tam klāt un sācis apskatīt, aptaustīt un pagrozīt. Pēkšņi dzirdējis kādu kliedzam. Paskatījies un ieraudzījis, ka kāds kareivis māj viņam ar roku panākt klāt. Tas viņu ievedis sarga telpā, kur kāds virsnieks, no kura nākusi stipra alkohola smaka, sācis uz viņu kliegt un saukt par partizānu izpalīgu un reiha ienaidnieku. Kad krusttēvs gribējis attaisnoties, saņēmis belzienu pa žokli un zaudējis samaņu. Ar kājas spērieniem atmodināts, ticis aizvests uz policijas ēku Lielā ielā, kur ilgus gadus bija arī padomju milicija, un iespundēts tumšā bunkurī. Tur jau priekšā bijis viens sēdētājs.

Brīdi pasēdējis un apradis ar tumsu un apstākļiem, mēģinājis uzrunāt bēdu brāli, taču izrādījās, ka kameras kaimiņš ir krievs. Kādas izlūku vienības sastāvā viņš bija nejauši izkļuvis cauri frontes līnijai, aizkūlušies līdz Jaunpagasta spirta fabrikai, kur atraduši spirtiņu un pamatīgi pielakušies. Atnākusī vāciešu patruļa saņēma šos ciet miegā krācošus. Vai nu speciāli vai vietu dēļ, bet šis bija ielikts atsevišķi. Runājušies, runājušies, kas nebija grūti, jo pirmā pasaules kara laikā visa ģimene bija bēgļu gaitās Krievijā, un krusttēvs vēl kaut ko atcerējies, līdz nākuši pie slēdziena, ka abi ir labu dziedamo rīkļu īpašnieki un abi ļoti labi zina pazīstamo krievu dziesmu “Vakara zvans”.

Un tad, vācu sargiem par izbrīnu un uzjautrinājumu, no kameras sākusi skanēt skaista, divbalsīgā un izjustā izpildījumā, dziedāšana, pēc kuras tika mēģinātas arī vēl citas dziesmas. Kamerā gājis jautri, jo, izdziedājuši zināmās, sākuši viens otram mācīt savējās. Sargi to uzņēmuši ar humoru un ļāvuši šiem dziedāt cik vēlas.

Otrā dienā krusttēvu izsaukuši ārā un aizveduši uz kādu iestādi, kurā virsnieks viņam iedevis norīkojumu doties uz Ventspili, bet tālāk uz Vāciju strādāt. Kas jādara, jādara, tikai lūdzies, lai atļaujot šim dažas stundas aiziet nomazgāties, sakopties un atvadīties no tuviniekiem, apsolot un dodot goda vārdu laikā atgriezties. Virsnieks paskatījies viņā, iedevis norīkojumu un teicis ierasties pēc divdesmit četrām stundām.

Kad, tieši pēc noteiktā laika virsnieks ieraudzīja Tanivaldi savā kabinetā, viņam mute palika vaļā. Nespēdams savaldīt pārsteigumu, viņš tā arī pajautājis:

“Un jūs tiešām atnācāt?!”

“Kā gan citādi, es taču jums devu goda vārdu”, krusttēvs atbildējis.

Virsnieks noplātījis rokas, un teicis, lai braucot tad uz Ventspili, varot būt brīvs.

Krusttēvs izgājis priekštelpā, bet tad sācis domāt, ka jānoprecizē, kur un kad tajā Ventspilī jābūt, bet ieraudzījis viņu atkal kabinetā, virsnieks pieskrējis tam klāt un, ar kājas spērienu pa attiecīgo vietu, izsviedis ārā .

Neko darīt, jātiek uz to Ventspili pašam un jāmeklē pašam- nospriedis krusttēvs un devies ceļā. Kā tur nokļuvis, neatceros. Atradis komandatūru, kurā bijusi rinda, apsēdies un sācis gaidīt. Rindā runājuši par it kā nupat nogremdētu kuģi, kurš ar cilvēkiem devies uz Vāciju. Pasēdējis, pasēdējis, apnicis. Piecēlies un sācis lasīt paziņojumus pie sienām, līdz aizgājis pie kādām durvīm, kur saskrējies ar ārā nākošo vācieti. Tas prasījis, ko viņš šeit gaidot. Krusttēvs izvilcis nozīmējumu un parādījis. Tas paņēmis, izlasījis, nopētījis viņu no galvas līdz kājām, tad noprasījis, vai šim Ventspilī kādi paziņas nedzīvojot. Krusttēvs atbildējis, ka dzīvojot gan- sievasmāte. Vācietis atdevis viņam norīkojumu un iešņācis ausī:

“ Tad ātri lasies pie savas sievasmātes un nebāz vairs degunu laukā!” Pagriezis viņu un, sev pa priekšu, izstūmis uz ielas.

Nu ko! Ja jau virsnieks tā liek, krusttēvs braucis ar pie sievasmātes uz Pārventu.

Nodzīvojis pāris dienas- garlaicīgi. Neskatoties uz sievasmātes brīdinājumu, ka uz kuģīti ar kuru no Pārventas pārceļas uz pilsētu bieži notiek dokumentu pārbaudes, krusttēvs tomēr riskējis un aizbraucis. Pilsētas centrā rādīties baidījies, tādēļ klejojis pa nomaļajām ieliņām līdz nonācis preču stacijas tuvumā. Skatījies, stāv vairāki vagoni, bet cilvēka neviena. Sācis skatīties kas tajos vagonos iekšā. Daži tukši, bet vienā kaut kādas muciņas un kastes. Dabūjis dzelzs stieni un sācis lauzt vaļā. Tajās vienās bez laušanas bija redzams, ka siļķes, jo netīras un sālītu zivju smaka, bet citās muciņās bija marmelāde. Tad paskatījies kastēs. Tajās šokolādes tāfeles. Sācis domāt: siļķe būtu brangāks pavalgs pie kartupeļiem, bet to muciņu stiepjot nosmērēsies un pievērsīs citu uzmanību. Tādēļ izšķīries par šokolādēm, jo kaste arī nest bija ērtāk.

Atbraucis ar šokolādi mājās, sēdējis un domājis, mieru nevarējis atrast. Kā tā var būt, ka laba manta iet bojā, neviens neliekas ne zinis, un arī viņš to pieļauj. Tas nu nav labi ne pēc cilvēku nedz Dieva likumiem! Cēlies un gājis uz Ventu otrreiz. Pārbraucis pāri, aizgājis līdz vagoniem, bet tur viss kā bijis. Tas nozīmē, tik tiešām, neviens par šiem krājumiem nezina, bet tiem kas zina, nevajag.

Paņēmis šoreiz muciņu ar marmelādi plecos un devies atceļā, taču pa ceļam visiem, kurus saticis, pastāstījis par vagonu, skubinot iet un ņemt. Atnācis līdz piestātnei, sagaidījis kuģīti, iecēlis savu muciņu iekšā, apsēdies, gaidīdams atiešanu. Taču, īsi pirms kuģīša atiešanas, uz tā uzkāpusi patruļa. Nekur vairs nespruksi, jāpadodas liktenim. Virsnieks pie viņa pienācis īsi pirms piestāšanās Pārventā. Krusttēvs sācis kaut ko nesakarīgu stāstīt par aizmiršanu mājās, bet, melot nepieradušam, tas iznācis gaužām neveikli. Vācietis piesarcis un sācis krusttēvu lamāt, cik nu vācu valodā ir tie lamuvārdi, nosaucot viņu par riebīgu gļēvuli un nelieti, kurš slapstās pa krūmiem, kamēr citi cīnās kaujas laukos, lej asinis un mirst par dzimteni.

Kad kuģītis piestājis krastā, krusttēvs saņēmis atkal, šoreiz vissāpīgāko spērienu pa dibenu. Aizmirsis par muciņu, laidies prom no piestātnes, pavadīts ar draudiem- ja vēl trāpīšoties, tikšot nošauts uz vietas.

Aizgājis mājās, apsēdies, no apvainojuma sirds sāp un raudāt gribās. Nonācis viņš tādā šausmīgā situācijā pašam negribot. Nekad nav pieļāvis pat domu, ka varētu kļūt par likuma pārkāpēju. Vienalga, kāda ir valdība, katram cilvēkam ir jāpilda tie likumi, zem kādiem dzīvo. Viņš to centies darīt, bet – te nu bija. Cik tomēr briesmīgi apvainojoši, ka visvisādi tev sper pa pēcpusi. Tas taču galu galā ir arī sāpīgi!

Tikai pēc pāris dienām, kad sāpes un apvainojums norimis, ar vēsu prātu pārdomājis situācijas, kādās bijis pēdējās dienās, un sapratis, ka jāpateicas Dieva pirkstam vai cūkas laimei, ka viņa miesas netrūd zem zemītes.

Beidzot šo stāstu, krusttēvam ietrīcējās balss un ieriesās asaras acīs. Tagad, kad viņš visu bija sapratis, viņa sirdī mita dziļas un patiesas pateicības jūtas pret šiem vāciešiem, kuri faktiski bija viņu paglābuši no nāves. Un, ja virs zemes pastāv Dieva likums, ka dots devējam desmitkārt atdots tiek, šie cilvēki arī ir piedzīvojuši laimīgus brīžus, ja vien Dievs nav viņus kara pēdējās dienās pie sevis ņēmis.

Turpmākā dzīve krusttēvam izvērtās ne sevišķi laimīgi. 1950. gadā Ventspils sievasmāte dikti lūdzās, lai atsūta mazdēlu Uldi pie viņas. Tas arī tika izdarīts, taču, aizbraucis tur, Uldis saslimis. Domādama, ka drusku ceļā apaukstējies, vecmāmiņa nav sevišķi likusies zinis, jo Uldis bija sprigans un dūšīgs puika. Kad atklājās, ka viņam ir difterija, bija jau par vēlu.

Atceros, kā mūsmājās vakarā pirms ziemassvētkiem, kad visi priecīgi noņēmāmies ar piparkūku cepšanu, ienāca mamamma un paziņoja, ka Uldis ir miris. Visi ļoti raudājām.

Deviņus gadus vēlāk nomira krustmāte. Kad viņu glabāja Ventspilī blakus Uldim, rokot kapu, smilts kapa bedrē nobira, atklājot Ulda zārciņu. Krusttēvs bija atvēris vāku un redzējis, ka Uldis sausajā smiltī bija palicis gandrīz tāds kā aprakts. Domājām, ka viņš toreiz prātā sajuks.

Tomēr nepagāja ne gads, kad viņš aprecēja sievas draudzeni, jo sieva mirstot tā bija likusi. Šī sieviete bija divdesmit trīs gadus jaunāka par krusttēvu, tomēr dzīvoja viņi labi. Piedzima viņiem divi dēli, no kuriem otrais bija izspļauts Uldis.

Otrā sieva nomira nesen sešdesmit septiņu gadu vecumā, bet krusttēvs taisās nodzīvot līdz simtam.

 1  2  3   4  5   6   7   8   9   10    11   12   13   14   15

[ATPAKAĻ]