Zvaigznes mirdz arī miglā

-7-

Sēdēju mammai klēpī, iespiedušies krāsns stūrī, bet pāri galvām bija pārmesta raiba sega. Bija nakts. Māja ik pa brīdim nodrebēja no vājāka vai spēcīgāka “bum”. Zināju- tie bija aviobumbu sprādzieni, bet tur tas knīpa brālis grošas klēpī gan nekā nejēdza- tikai paplikšķināja gurdenos plakstus, stulbi pablenza un atkal aizmiga.

Bet man acis gāja kā atspoles, un biju pagalam sašutis, ka esmu tā ierobežots savās cilvēktiesībās. Labprāt būtu izgājis paskatīties kā šaudās starmeši un aizspindz mirdzošas lodes. O, jā, es jau biju “pieredzējis džeks”. Biju jau turējis rokās dažādus šujamos, vienreiz pat izšāvis, taču tas maniem piecgadīgajiem pirkstiem bija grūts uzdevums, tāpēc vairāk nemēģināju.

Kārtējais blieziens, stipri tuvu. Mamma sarāvās, pārliecās vēl vairāk pār mani un sāka kaut ko čukstēt, pieminot Dievu. Tad jutu tādu kā vēsmu, arī mamma, jo pacēla segu un paskatījās pa tā apakšu. Bija ienācis tēvs, kurš mājās nedzīvoja, bet slēpās, jo bija kopā ar brālēnu gājuši pie Kureliešiem. Aiziet nepaspēja, jo vācieši tos likvidēja dažas stundas pirms, taču, par cik bija kavējuši darbu, vāciešiem bija skaidrs tā iemesls. Tajās dienās daudzus arestēja tikai par mēģinājumu iet pie Kureliešiem.

Tēvs pastāstīja, ka bumba nokritusi tikai kādus divsimt metrus tālāk, bet nekas nedegot. Vēlāk izrādījās, ka tā bija trāpījusi tieši atkritumu kastē mājai, kurā mēs pēc kara dzīvosim. Paskatījis un nobučojis mazo, gulošo Juraciņu, man uzspiedis ar pirkstu uz degungala un atdarinājis mašīnas “pī”, tēvs atkal izgāja.

O, kā man gribējās iet ar viņu. Sajutu niknumu, ka tieku te iespiests kā tāda lelle, tādēļ sapurinājos, lai atbrīvotos no aizsargājošajiem skāvieniem. Taču tie bija pietiekami noteikti, lai ar to arī mans protests beigtos…

Nākošajā rītā mani pamodināja pazīstamais, klusinātais rīta rosības troksnis. Skaistās sapņu vīzijas lēnām izbalēja, bet, paverot plakstus, lecošās saules gaisma ar joni aizmēza to paliekas. Lai gan logiem priekšā bija biezie aizkari, tā, pakāpusies pāri noliktavas jumtam, salauza šķēršļa pretestību un piepildīja istabu ar liegu, zeltainu gaismu. Kāds stariņš, uztaustījis spraudziņu, kā mirdzošs pavediens, iestiepies pāri visai istabai, galu iespraudis spilvenā blakus manai galvai. Pastiepu roku, satvēru to saujā un atstūmu no sevis, taču nerātnieks acumirklī bija atpakaļ, līdzko roku nolaidu.

Atvērās viesistabas durvis, un parādījās Grošiņas apaļīgais augums, taču šoreiz, kā parasti neapstājās, bet iegāja vecāku guļamistabā. Pēc brīža, spīdīgos, puķainos zīda rīta svārkus pa ceļam velkot, kopā ar mammu satrauktas atkal aizsteidzās virtuves virzienā.

“Grib Hertenu pie mums… dzīvot…atstāt”, Grošiņa stomīdamās, kā vainīga jūtoties stāstīja.

Saausījos! Hertens ir no lauku mājām, bet kādēļ atstāt? Tās lauku mājas bija vecmāmiņas mātes mājas, kur šobrīd saimniekoja pusbrālis, jo tēvs Grošai bija cits- miris. Bet ģimene bija ļoti saticīga un mēs uz turieni braucām bieži talkās vai vienkārši atpūsties un upē pavēžot, jo vēži tur bija lieli un daudz. Tādejādi arī šos kara laikus pārlaidām labāk paēduši kā vairums. Bet nevarēja jau ļauties ilgām, patīkamām atmiņām, ja tepat virtuvē risinājās notikumi, kuriem lemts ienest pārmaiņas šajā mājā.

Uzvilcis “pusmastenes”, klusi lavījos uz virtuves pusi. Virtuves durvis bija vēl veco laiku ar aizveramo, kuram vienā pusē nospiežama mēlīte, bet otrajā- mēlītes gals paceļ aizbīdni, kurš, pēc mēlītes atlaišanas, nokrīt aiz norobežotāja. Durvis bija mazliet nosēdušās, tādēļ aizvērt varēja stiprāk pievelkot, taču, kā tas notiek daudzviet, ja virtuvē negriezās lieli dūmi, kuri varēju nokļūt viesistabā, šī piepūle likās lieka, un durvis palika pilnībā neaizvērtas.

Pie virtuves galda sēdēja Emmas tante, ģērbusies pelēcīgā, tipiskā lauku ļaužu ģērbā, virsdrēbes nenovilkusi, tikai lakats noslidināts uz pleciem. Otrā galda galā Hertens- trīspadsmit gadus veca, saviem gadiem attīstīta un smago lauku darbu spēcināta, meitene. Viņa sēdēja sakņupusi, kājas uz augšu savilkusi, pirkstgali uz iekšu sagriezušies. Likās, ka tur sēd maza meitenīte, kurai kājas līdz grīdai nesniedzas.

Runāja mamma, bet Grošiņa, muguru pagriezusi, pie plīts gatavoja brokastis, taču varēja manīt, ka sarunas iznākums viņai rūp ļoti, taču iejaukties baidījās. Te, lai labāk izprastu šis jūtas, īsumā jāpastāsta Grošiņas dzīvesstāsts.

Grošiņas mamma- skaista, jauna lībiete, apprecējās ar bagātu vācieti Fridrihu Dunkelu, kuram piederēja divas mājas: viena Talsos, bet otra laukos-Saslauku muižas teritorijā. Būdams ļoti greizsirdīgs, viņš neļāva savai jaunajai sievai pat pie logiem iet, lai jauni puiši to neieraudzītu. Taču beigās arī tas bijis par maz un pārcēlies dzīvot uz lauku māju, kur tad arī tika radīti un piedzima pieci bērni, no kuriem divi nomira. Izauga trīs māsas- Grošiņa- Elizabete, Berta un Elza.

Vecais Dunkels drīz nomira un skaistā atraitne drīz vien apprecējās ar kaimiņu, kura mājas atradās šķērsām pāri Valdemārpils- Vandzenes un Talsu- Nogales ceļa krustojumam. Šo laulību Dievs svētīja ar astoņiem bērniem, no kuriem visi izauga lieli un spēcīgi. Taču tas netraucēja saimniekam pret māsām izturēties kā pret saviem bērniem.

Pirmā pasaules kara laikā ģimene no laukiem aizbēga līdz Rīgai, kur arī pārlaida juku laikus, bet tas netraucēja visām māsām šajā laikā iziet pie vīriem. Grošiņa apprecējās ar maizniekmeistaru, ar kuru atgriezās Talsu mājā un atvēra ceptuvi-veikalu, Berta saskrējās ar kādu Kandavas mežsargu un tagad arī dzīvoja Kandavā, bet Elza dabūja bagātu krievu virsnieku- tajā laikā Tukuma gubernatoru. Viņas prieki gan bija īsi, jo virsnieku aizsauca uz Krieviju, tad aizsūtīja uz Tālajiem austrumiem karot. Kad visi jau bija atgriezušies mājās, saņēma ziņu, ka mirstot badā. Tēvs(faktiski patēvs) ilgi skraidīja un centās kaut ko aizsūtīt lai glābtu tos, bet nesekmīgi. Arī ziņas vairāk neatnāca.

Savstarpēja neviltota mīlestība un labestība, kāda bija līdz šim valdījusi šajā ģimenē izslēdza varbūtību nepalīdzēt ja kādam tā bija vajadzīga. Emmas tante bija viena no Grošiņas pusmāsām. Tas arī izskaidroja toreizējo Grošiņas nemieru.

“Labi, ka tas Osvalda lielais Reksis vēlu vakarā bija palicis tāds nemierīgs un izlaists ārā. No rīta skatāmies-šis ārdās gar siena šķūņa durvīm. Osvalds, tur iegājis atrada Hertenu ar vienu puisieti, kuru nu suns nelaida ārā. Puisietis izrādījās dezertieris no leģiona. Osvalds jau gribējis vest uz žandarmēriju, bet tad apžēlojies, iekaustījis un padzinis…. Jā, traki laiki! Nevar vairs meitēnu pat ganos laist. Kā tik atstāj vienu tā fricis vai leģionārs klāt, cienā, sola un groza meitēnam galvu…”

Balss Emmas tantei sāka trīsuļot, un, paņēmusi plato svārku malu, pamatīgi un skaļi nošņauca degunu.

“ Ko! Tad jau viņi tai šķūnī bijuši visu nakti?!” mamma savā spožajā rītakleitā kā pāvs šaudījās pa virtuvi šurpu-turpu.

“ Nu ja, tā jau iznāk. Kā pārnāca no ganiem, paēda vakariņas un aizgāja gulēt. Guļ kur ienāk prātā- te gultā te sienā…

“Bet tad jau …”

“ Nē, nē. Hertens sak`, ka nē. Herten, sak`, tu viņam atļāvies?!” pēkšņi skaļā balsī iebļāvās Emmas tante, piedevām vēl ar savu spēcīgo laucinieces dūri uzsizdama pa galdu tā, ka sālstrauciņš palēcās, izbirdinādams savu saturu.

“ Nē..e..e,” kā aita iebrēcās Hertens, tikai tas “e..e..e” neaprāvās, bet uzņēma arvien lielāku skaļumu, pārvērsdamies trauksmes signālā. Apakšlūpa atkārās, mutes kaktiņi satinās kā gliemežvāki - nu taisni tāpat kā Jurķelim, kad tas no tiesas brēc, nevis auro pēc līdzjūtības vai palīdzības.

“ Vot, tā vienmēr, kad prasa`… tiec nu gudrs.”

“ Bet ja nu vīņ` mele?” arī Grošiņa bažīgi pieslēdzās sarunai, nejuzdama, ka arī pārgājusi uz tantes kurzemnieku izloksni.

“Nē..ē..ē” atkal atskanēja brēciens ar jau zināmo turpinājumu.

“ Ei, puika, tev te nav ko klausīties, prom!” ieraudzījusi mani, mamma centās atbrīvoties no nekompetentā liecinieka, taču mirkli vēlāk atkal visa uzmanība bija pievērsta svarīgai sarunai, bet es, izdarījis māņu kustības, pabīdījies mazliet ēnā, paliku turpat.

“ Bet ja nu .. mēs te netaisāmies…Šitās klapatas! Māte uztraukti turpināja..

Vellos, te jau paliek garlaicīgi. Ko tie lielie var tik nesaprotami malt vienu un to pašu, un priekš kam? Gulēja., nu protams-gulēja, ko gan citu nakts laikā var darīt. Jāā.., kaut kas jau te bija, vajadzēs to vēlāk tā pamatīgāk izanalizēt, bet vai pie kādas skaidrības tiks, par to bija lielas šaubas. Vienīgais, kā dēļ te varēja uzkavēties, bija Hertena oriģinālie blējieni, bet tā.. Sāku jau domāt par promiešanu, kad saruna pēkšņi ņēma citu virzienu, un lika man saausīties.

“ Hertens varētu piepalīdzēt bērnus pieskatīt. Tās mašīnas un tanki arvien vairāk braukā, bet šie skraida …”, Grošiņa nāca Emmas tantei palīgā.

“ Var jau būt, ka tas nolādētais karš drīz beidzās…”, mammas pretestība sāka ļodzīties.

“Nu, jā, tā jau izskates. Un ilgāk jau ār` nemaz nevaj`dzet`”, tūliņ cerīgajā āderē iepeldēja Emmas tante.

“ To jau nemaz nevar zināt. Dzird jau, ka vācieši gatavojot kādu tur ieroci…”

“ Bet kaimiņš Rutkis teica…”

“ Ko tas Rutkis zina!

“ Labi, ne jau mēs te kara iznākumu izšķirsim, vēl darbu nokavēšu”, mamma nogrieza kā ar nazi.

“ Labi, lai kādu laiku tas Hertens padzīvo.”

Grošiņa uzreiz kļuva šiverīga. Palūgusi ciemiņiem atbrīvot galdu, piebildusi, ka viņus pabaros, kad mamma būs aizgājusi, viņa palūdz tos ieiet otrā istabā atģērbties, bet pati steidzīgi lika galdā brokastis.

Te nu man kaut kas iešāvās galvā: laucinieki, citādi nebūs, ka atbraukuši ar zirgu, un tas tagad noteikti stāv pagalmā. Atmiņā uzausa, ka pamodināja viņu tāds ka burkšķis, kurš varēja būt cēlies no zirgu pakavu un ratu riteņu pārvietošanos pa bruģa segumu.

“ Aiztaisi!” skarbi pavēlēju Grošai, rādīdams uz bikšu lenču pogām.

“ Pats proti, liels jau esi pietiekoši,” Grošiņas mute lēnprātīgi izteica pārmetumus, taču pirksti padevīgi izpildīja mazā pavēlnieka rīkojumu.

Skaidrs, ka varēju gan, taču tādā brīdī, kad rīkošanās ideja dedzināja smadzenes un papēžus, lieka kavēšanās nebija pieļaujama. Pametis aiz sevis Grošiņas saucienus par tālāku apģērbšanos, izdrāzos pagalmā.

Jā, redz kur tas stāv! Zirgi bija mana vājība. Tos atpazinu, kaut vienu reizi redzējis. Šis bija Dukans no Skribām. To Osvalds līdz ar labo drošku bija māsai iedevis, jo Mazskribu Roze un vienīgie rati ar kuriem veda sākot no mēsliem un beidzot ar pašiem saimniekiem, pilsētas braukšanai gan nebija īsti noderīgi. Roze gan bija gudrāka un labāka, jo ļāvās glaudīt un ar savām mīkstajām lūpām labprāt ņēma dažādus cienastus no manām rokām, kurpretim šis staltais, pelēkdābolainais muļķis tikai bolīja baltas acis un nikni pieglauda ausis. Bija skaidrs, ka ar šito kundziņu nekāda draudzība nesanāks, tādēļ pievērsos ratiem un vezuma saturam. Arī nekā interesanta! Hertena brūnā, apbružātā gulta ar diviem bumbuļiem kārtā galā, vēl pāris drēbju paunas iesietas villainēs. Oho, vismaz kaut kas- maišelis ar auzām. Atritinājis savērpto maisa galu, piebēru pilnu kabatu. Graudi man patika grauzt, visgaršīgākie, protams, bija kvieši īsi pirms pļaušanas, kad tie arī viegli izbira no vārpām, bet kad iedomājas sevi par kādu briesmīgu notikumu virpulī ierautu drosminieku, kurš nonācis kļūmīgā situācijā un palicis bez pārtikas, itin labi varēja iztikt arī ar auzām.

Tomēr ilgi bezauglīgi nīkt pie tā vezuma nebija vērts, tādēļ atgriezos dzīvoklī. Te, Grošiņas vadībā, jau notika pārkārtošanās. Virtuves spaiņu skapītis bija novietots pie pretējās sienas, bet Grošiņas gulta nolikta atbrīvotajā vietā, atnesta no bērnu istabas. Tagad abas gāja uz vezumu pēc Hertena gultu, kuru novietoja Grošas gultas vietā.

Hertens gulēs pie mums!- pārsteigts konstatēju, ka nu būs jāguļ vienā istabā ar meitieti. Tas taču nebija labi, bet kāpēc, to es vēl nespēju izskaidrot, tikai zināju, ka puiši un meitenes vienmēr guļ atsevišķās istabās. Pirtī taču arī tie iet katrs savā laikā!

Drīz vien viss bija nokārtots un Emmas tante, aizbildinoties ar lauku darbiem, atteikusies no pusdienām, aizbrauca, noglaudījusi arī man galvu un uzaicinājusi biežāk braukt ciemos.

Es tūliņ devos uz istabu apskatīt kāda tā izskatās pēc izdarītām pārmaiņām, taču nekas sevišķs tur nebija, tikai Grošiņas gultas vietā stāvēja Hertena. Vienīgi smarža istabā cita- it kā lauku gaiss tajā būtu iezadzies: zemes, maizes, mazliet pelējuma piejaukums. Tā nāca no Hertena gultas, kuras maiss bija piebāzts ar svaigu sienu. Bez ceremonijām atgūlos tajā un tīksmīgi izstiepos. O, cik jauki, tāds svaigums un mīkstums! Taču jau pēc īsa brīža konstatēju, ka mana vates matrača gulta labāka, jo drīz vien cauri siena nevienādajam klājumam cauri varēja sajust cietos dēļus, bet dupsī dūrās cietāko salnu stiebru gali.

Vakariņu laikā mājās iezagās arī tēvs, kurš, sataisījis svinīgu seju, paziņoja:

“ Dēli, tagad jums ir māsa, kura ar jums rotaļāsies, lasīs grāmatas, palīdzēs sakārtot istabu un uzmanīs lai jūs nedarītu blēņas.”

Skaidrs, ka pateiktais beigās bija tas pats pirmais un svarīgākais, ko vecāki gaidīja no Hertena - tas nozīmēja brīvības ierobežošanu, kura, pēc manām domām jau tā bija apspiesta līdz nejēdzība’. Spīts un nesamierinātība gailēja manās acīs, un protests tika izteikts nekavējoties, sāpīgi iesperot blakussēdošam Hertenam pa kāju, ko nevien nemanīja, jo Hertens sūdzēties neiedrošinājās- par to biju pārliecināts, piedevām pagriezos pret to un mīlīgi uzsmaidīju.

“ Kā redzu, ar šo jautājumu viss kārtībā”, apmierināts konstatēja tēvs, mazā razbainieka divkosību nepamanījis. Jurka, kā vienmēr, uz visiem notikumiem- labiem vai sliktiem, reaģēja ar klaju vienaldzību. Brālim vienalga, uz Uldi(krusttēva, tēva brāļa dēlu) arī tas neattiecās, tātad vienīgais cietējs būšu es! Šausmas, zem nelaimīgas zvaigznes esmu dzimis!

Hertenam tika riebts kā nu mana iztēle un iespējas to ļāva: likta kāja priekšā, rādīta mēle, vai savelkot seju briesmīgā grimasē, ieliekot vēl pirkstus mutē un to savelkot cik tik riebīgi varēju izdomāt, protams, tā, lai vecāki to nepamanītu. Hertena ģīmis bija kā uz bērēm.

Kad abi brāļi tika nolikti gulēt un vecāki aizgājuši, pavēlēju : “Lasi nu priekšā!”

Hertens paklausīgi paņēma pasaku grāmatu un sāka lasīt, stiepti un saraustīti; nu trakāk kā mācītājs baznīcā. Mācījies Hertens bija tikai divus gadus un, droši vien nemaz tekoši nemācīja lasīt, jo ko gan un par kuru laiku viņa laukos būtu lasījusi. Tāda bezizteiksmīga lasīšana tikai bojāja pasakas saturu, tādēļ nolēmu beigt šo māžošanos, izliekoties par aizmigušu.

Miegs jau tiešām sāka pārņemt mani, kad iztraucēja siena čaboņa un tāda kā īdēšana. Atvēris acis, istabas pustumsā saskatīju Hertena augumu. Viņa sēdēja uz gultas malas tāpat kā no rīta virtuvē- kājas pie sevis pievilkusi un kamolā sarāvusies, bet pleci raustījās elsās, kuras pa brīžam pārgāja klusā īdēšanā.

Man no tiesas palika Hertena žēl, un būtu es sev devis solījumu vairāk Hertenu neapbižot, taču, paldies Dievam, šo vājuma brīdi pārtrauca miegs. Jau no mazām dienām centos pildīt tēva teikto:” Īsts vīrietis nesola ko nespēj pildīt, bet ja apsola tad jāpilda visiem spēkiem un līdzekļiem.

Par visu vairāk es gribēju izaugt par ĪSTU vīru.

1  2  3   4  5   6   7   8   9   10    11   12   13   14   15

[ATPAKAĻ]