Zvaigznes mirdz arī miglā

Alnis Freibergs

- 14 -

Par nelaimi nekas nevēstīja. Mūsu ģimenē valdīja miers un saticība. Vecāki strādāja, bet Grošiņa lielu dienas daļu gulēja. Viņa strādāja konditorejas cehā, kurā darba laiks sākās ap pusdienas laiku un beidzās agri no rīta- pieciem, sešiem. Pēc tam gan nedēļa bija brīva. Tas bija nepatīkami, jo nebija iespēja būt “Karlsonam” un tūliņ pēc grošiņas atnākšanas, “izlidot”kārumu medījumos. Nākot no darba grošiņa vienmēr atnesa no konditorejas atgriezumiem saveidotas kūkas. Tas “Karlsons”, kurš prata pirmais atmosties, tad arī dabūja to garšīgāko.

Tajās nedēļās, kad Grošiņa strādāja, mūs uzraudzīt nāca Marijas tante, latgaliete ar vienu stīvu kāju, kura, kara bēgļu gaitās atklīdusi uz šejieni, vairs atpakaļ nebrauca, jo nebija viņai neviena tuvinieka. Tadēļ- kāda starpība, kur dzīvo? Grūti viņai gāja, jo reizēm mēs savos palaidņu prātos izdomājām sevišķi nežēlīgus gājienus. Tā reiz, atnākusi, viņa redz, ka māja tukša, nav neviens puika, bet mēs abi ar brāli palīduši zem gultas, zinot, ka ar stīvo kāju Marijas tante nevar noliekties un tur apskatīt.

Protams ka, izmeklējusi skapjos un stūros, viņa ātri nāca pie slēdziena, ka citur mēs nevaram būt. Paņēmusi grīdas birsti, viņa centās sataustīt kurā pagultē mēs esam. Taču pēkšņi birste “iesprūst”, jo mēs abi cieši to turam. Marijas tante neizpratnē parausta, paraust, tad ar visu spēku sāk vilkt, bet mēs to palaižam vaļā. Marijas tante ar lielu blīkšķi gāžas augšupēdus, bet mums lieli smiekli un prieki.

No šī piemēra redziet, ka nekāda lielā sargātāja Marijas tante nebija- brīvība mums bija liela. Varējām iet pa pagalmu, darzu un plāvu, kura pletās apkārt krievu pareizticīgajai baznīcai kad vien gribējām. Aiz žoga gan bija jāpārvar dīķis, kurš ar laiku palika arvien sausāks un sausāks. Bet toreiz, pēc kara, pa to varēja pat ar plostiņu kuģot. Tas bija pilns ar vardēm un dažādiem kukaiņiem, ar kuriem arī reizēm tika veikti diezgan nežēlīgi eksperimenti.

Visa minētā teritorija bija mums atļautā. Tālāk, aiz kalna, lejā bija Vilkmuižas ezers- tur nedrīkstēja iet, un otra stingri noliegtā vieta bija laukums pie dzelzceļa stacijas, kurā bija savesta dažāda kara tehnika no visas apkārtnes. Tur bija sadauzīti auto, bruņmašīnas, mašīnas- amfibijas. Palodājot pa tām, stūros, kastēs, novietojamajos nodalījumos varēja atrast brīnumainas lietas- sākot no vienkāršām patronām, beidzot ar pistolēm, “šmaizeriem” un granātām. Ne viens vien pusaudzis tur palika bez pirkstiem, acīm un vēl smagāk cieta.

Taču tas viss bija nieks. Tādēļ jau pievilka vēl jo vairāk! Vēl vairākus gadus pļaviņā skanēja šāvieni un sprādzienu trokšņi no trofejām, kas bija iegūtas stacijas laukumā. Kad izbeidzās šie krājumi, taisījām šaujamos no locītām caurulītēm, kurās lādējām “zēveli” no sērkociņiem. Bija tādi, kurus aizdedzināja kā veco laiku lielgabalus-pa spraugu sānos un arī vienkārši ar līku naglu, kurai uzlika stingru gumiju un ar tās spēku izdarīta sitiena iedarbināmas, kas tad aizdedzināja ielādēto pulveri, ko pavadīja varens blīkšķis. Taču pirmās bija labākas, jo ar tām varēja raidīt lodi vai skrotis, taču arī bīstamākas gan īpašniekam, gan apkārtējiem. Tāda tad nu bija gaisotne, kurā aizsākās mana bērnības daļa, kurā lēmumi un atbildība par tiem bija jāsāk uzņemties pašam…

Lēnām, bez īpašas apetītes, notiesāju brokastis un sapņainu skatu raudzījos pa virtuves logu pļaviņas virzienā. Protams, ka galvenokārt skatiens kavējās pie apvāršņa, aiz kura sākās tā lielā, aizliegtā, neizzinātā pasaule…

Un te- lejā pagalmā atskanēja dzidrs, varens zirga zviedziens! Es, tērpies spožās bruņās un ar zobenu apjozies, kapnes neizmantojot, tieši pa logu izlēcu un iekritu tieši sudraba apkaltajos sedlos. Iespiedis piešus zirga sānos, sacēlis to uz pakaļkājām, ar varenām taures skaņām paziņoju savu varonīgo gaitu sākumu. Blakus uz daudz mazāka un ne tik stalta zirga jāja brālis Juris. Bezbailīgi pārvarējuši diķi aiz dārza žoga, kurā pa nakti nezin no kurienes bija atpeldējuši krokodīli un visādi citādi mūdži, pāri pļaviņai, pārvarot grantsbedri pirms kalna, kura pakājē zaļi vizuļojošs, noslēpumaini zaigojošs pletās varenais ezers. Tas mudžēja no nezvēriem un pirātu kuģiem un vaidēt vaidēja pēc varonīgu drosminieku steidzīgas palīdzības.

Nolēkuši no zirgiem, ielēcām varenajā kara kuģī, kurš mūs sagaidīja krastā un atīrušies, nedomājot par draudošajām briesmām, devāmies uzbrukumā. Vispirms ar lielgabalu zalvēm, bumbām un mīnām tika nogremdēti ienaidnieka kuģi, bet kad ezera virsma bija tīra, sākām lūkoties pēc zemūdens briesmoņiem. Nometušies uz vēdera vēramies fantastiskajā zemūdens pasaulē, ieraudzīdami un iepazīdami arvien jaunus un jaunus līdz šim neredzētus radījumus. Saule vizuļojās mazajos vilnīšos, kuriem brīžiem norimstot ūdenī varēja skaidri saskatīt abu varoņu saspringtās sejas un mirgojošās acis. Cēlā pasaules atbrīvošanas misija gāja pilnā sparā, kad no krasta pēkšņi atskanēja visbriesmīgākais kliedziens, kāds vien šādā brīdī bija iespējams:

" Ei, puikiņas, nu ka ātri brauciet malā!” Uz laipām, kuras stiepās gar ezera krastu, kalpojot kā ietve kājāmgājējiem, stāvēja tēvs.

Pēkšņi bija izšķīduši visi ienaidnieku kuģi, pagaisuši zemūdens briesmoņi, bet mēs sēdējām vecā, nu jau gandrīz līdz pusei ar ūdeni piepildītā laivā. Airu vietā bija satrunējis dēlis, ar kuru nu centos smago laivi dabūt līdz laipām. Lēnām, bet tomēr sekmīgi, man beidzot izdevās piestāt malā, kur tēvs mūs aiz pleciem izcēla no pusnogrimušā braucamrīka.

Šodien vairs precīzi neatceros vārdus, kurus tēvs mums teica, bet domāju, ka katrs tos var iedomāties un satura ziņā tie neatšķirsies. Neizprotami kāpēc galva kļuvusi tik smaga- visu laiku zodu pie krūtīm vien velk, kājas arī tadas neklausīgas. Un tikai viena vienīga neatrisināma doma grozījās galvā- kā tas tēvs vienmēr var uzminēt! Nav bijusi reize, kad, pārkāpjot aizliegumu neiet uz stacijas laukumu vai ezeru, tēvs mūs tur nebūtu pieķēris! Kā viņš to varēja uzminēt?

Toreiz nevarējām atšifrēt vienkāršu lietu: uz darbu tēvs gāja pa ielu, bet pusdienās nāca gar ezermalu, kas bija tikai nedaudz tālāk. Neatradis mūs ēzerā un nesastapis mājās, nebija grūti iedomāties otro. Bet pusdienās tēvs nāca gandrīz katru dienu.

Tālākā procedūra bija zināma, jo to tēvs bija labi pārdomājis, lai audzināšanas process būtu iespaidīgāks un paliekošāks atmiņā. Tieši stūrī uz robežas ar kaimiņu dārzu dīķa malā auga bērzs. Tas bija vienīgais augļus nenesošais koks, toties tajā bija piestiprināts strazdu būris, kurā katru gadu atlidoja un dzīvoja strazds Pēteris. Gadījās, ka kādu gadu arī sulu tam notecināja, bet tas tikai tad, kad tēvs noslinkoja un neaizbrauca uz tuvējo mežu.

Tad nu tam garām ejot, tika dots klusējošs žests, kurš nozīmēja sekojošo: tagad tēvs paēdīs pusdienas un atkal aizies uz darbu, bet līdz viņa atnākšanai vakarā mums vajadzēja pašiem nogriezt normālu sodāmrīku. Ja tas bija par niecīgu, tēvs pats nogrieza tādu, kurš vairākkārt atšķīrās no mūsu atnestā. Tāpēc centāmies atrast kompromisa variantu.

Tēvs aizgāja, bet mēs abi pieplakām pie loga. Protams, ka darzā noteikti bija kāds no bērnu pulka.! Reizēm jau laimējās to zaru nogriezt tā , ka neviens neredzēja, taču tas bija ļoti reti, jo pārkāpumi tika vienmēr izdarīti dienās, kad bija jauki laika apstākļi; tad kāpēc gan tādos lai citi bērni sēdētu istabā?

Tuvojās vakars, bet nekas nemainījas- bija vien jādodas veikt šo pazemojošo operāciju.

"Kas tad jums noticis?"uzsvērti, it ka neizpratnē mūs iztaujāja šie viltīgie, nekaunīgie subjekti.

" Nekas nav noticis, tikai mamma ielikusi vāzē bērza zarus, bet tā kā par maz, teica lai nogriežot vēl vienu”, mēs centāmies atrunāties, taču no zemiskajiem, ņirdzīgajiem smīniem bija redzams, ka mūsu pasaciņai neviens netic. Un ne jau pirmo reizi tā “vārze” bija jāpapildina. Visiem jau bija skaidrs kā diena, kādēļ vajadzīgs šis lokanais bērza zars. Vienīgais, kas tos atturēja no izsmeļošākas iztirzāšanas, bija tas, ka es no visiem biju vecākais, lielākais un stiprākais.

Turpmākais vienmēr notika gandrīz vienādi. Visa ģimene sēdās pie vakariņu galda, kur mammai uzkrita mazo dumpinieku piepūstie vaigi un drūmie skati. Pēc viņas jautājumiem tēvs pastāstīja notikušo, sabiezinātās krāsās aprakstot veco, cauro laivu, gandrīz pilnu ar ūdeni, kad viņš pēdējā brīdī piesteidzies, kliedzis un izvilcis mūs krastā, tādejādi izglābjot no drošas nāves ezera tumšajā dzelmē. Uz Grošiņas vaimanu un roku lauzīšanas fona kā šujmašīnas tarkšķis skanēja mammas satruktie minējumi un paredzējumi par drausmīgajām iespējām, ja tēvs nebūtu tālredzīgi mūs sameklējis un izglābis.

" Nu ja, jā, taisnība!… Tā gan!….Pareizi!…Kādas šausmas!” piebalsoja tēvs, droši vien noskaņodams sevi tālākai darbībai, jo ātrās dusmas un sašutums jau bija paspējuši noplakt pēcpusdienas laikā darbā. Taču tagad pēc visas tiesas un tradicijām viņam bija jādara tas, kas pašam kādreiz nebūt negāja pie sirds- kad ar pliku dibenu tika nolikts uz vectēva ceļgala. Tikai vectēvam kā kārtīgam kurpniekam vienmēr pie rokas bija lokana īstas ādas siksna, bet šeit to aizstāja bērza dakteris.

Soda izpildīšana notika pirms gulētiešanas, jo tad nebija speciāli jāatsedz sodam paredzētā vieta, bet jāizģērbjas gulēšanai. Tēvs, dusmīgi saraucis uzacis apsēdās uz krēsla, rokā turot soda rīku un gaidīja, bet mamma ar Grošiņu, kā vistas gar cālēniem tekājot, mudināja mūs iet pie tēva un pielūgties. Brālim divas reizes to teikt nevajadzēja, tas pieskrēja pie tēva saukdams:

"Mīļo tētiņ, es vairāk tā nedarīšu!”

"Ak- nedarīšu!” Man sašutumā aizrāvās elpa!

" Nupat, nedēļu atpakaļ teica to pašu par stacijas laukumu, bet vai tad vairāk neies. Protams, ka ies! “ Caur pieri nolūkojos uz liekulības pilno ainavu, kad tēvs, droši vien apmierināts, ka viņam nebūs jāveic šis cietsirdīgais akts pret mazā Jurīša mīksto, maigo, mazo dibentiņu, tēvišķīgi vēlreiz uzskaitīja visas šausmas un briesmas, kādas mums draudēja un sāpes, vaimanas un pārdzīvojumus, kādus sagādātu saviem mīlošajiem vecākiem, ja notiktu nelaime.

Tad pienāca mana kārta. Un jāsaka, ka šie ir pirmie notikumi, kad parādījās mans spītīgais, bezkompromisa raksturs. Un tādi atšķirīgi mēs ar brāli bijām visu mūžu. Es vienmēr un visur gāju pirmajos, nekad neklusēju, ja satapos ar netaisnību, nekad nelišķoju un nepielīdu. Mans raksturs man ir traucējis karjeras izaugsmē un”vajadzīgu” draugu iegūšanā. Man pat nevajadzēja runāt- manās acīs varēja nolasīt manas domas, bet es tur neko nevarēju padarīt. Es pirmais organizēju Atmodas pasākumus un neatkarības aktivitātes, gāju, braucu. Taču brālis man nekad blakus nebija. Lai gan viņš kā ārsts un ķirurgs ir daudz darījis cilvēku labā, taču viņa intereses tālāk par slimnīcu un ģimeni nesniedzās.

Un tā, atkal kārtējo reizi mamma mani stūma pie tēva, cenšoties pierunāt nolūgties, taču es, zobus sakodis, neizdvesu ne skaņas. Variantu jau nebija, mani uzcēla uz ceļgala, atbīdīja krekliņu no dibena un tika izpildīts audzinošais un brīdinošais pasākums. Grošiņa lauzīja rokas un vaidēja, mamma raudāja un asaras straumēm plūda pār viņas vaigiem, brālis no segas apakšas apmierināts lūrēja, bet no manis nenāca ne skaņas. Bērza rīkste veidoja sarkanas svītras uz maigā dibena, bet sūrstēja kaut kur dziļāk-krūtīs. Arī pēc pēriena no manis nevarēja izdabūt ne skaņas, lai gan mani glāstīja un žēloja, pamācot citreiz nebūt tik spītīgam. Asaras sāka līt vēlāk, kad biju jau ielīdis zem segas, arī galvu apsedzis un kad biju pārliecināts, ka visi ir aizgājuši. Un tās ritēja ne jau aiz sāpēm, bet gan no aizvainojuma par netaisnību un liekulību. Bija nesaprotama sajūta: spīts sacīja, ka vīrišķība nepieļauj tādu vājumu pat tad, kad tevi neredz, bet sirdī bija tik patīkama, glāstoša sajūta. Palika vieglāk un vieglāk, itkā ar asarām izskalotos kāda smaga, tumša un nospiedoša masa.

Lēnam un līgani piezagās miers un miedziņš, kas nosusināja asaras un nogremdēja aizmirstības atvarā visus pāridarījumus un smeldzi par tiem. Es atkal gāju pa pieneņu dzelteno pļaviņu, līdz no kalna bija redzams zaļganais, pilns noslēpumiem un mīklām, varoņstāstiem un teiksmām apvītais ezers.

  

1  2  3   4  5   6   7   8   9   10    11   12   13   14   15

[ATPAKAĻ]