Zvaigznes mirdz arī miglā

Alnis Freibergs

5.

Dobele palika aiz muguras.

Saldus pilsētu es nepazinu nemaz, tādēļ, iebraucot tajā, samazināju ātrumu, lai vismaz nedaudz orientētos un nepievērstu uzmanību. Taču manas bažas šoreiz bija veltas, jo jau nobraucot pa kalnu uz leju pašā ielejā ieraudzīju lielo ēku, kura skaidri norādīja, ka ir valdības mītne. Vienīgi vajadzēja uzmanīties- vai tā nav partijas ēka. Taču piebraucis tuvāk ieraudzīju sarkanbaltsarkano karogu un sapratu, ka te ir mans mērķis.

Iebraucu stāvvietā un iegāju ēkā. Viss bija mierīgi, nekas neliecināja, ka te valdītu nemiers un satraukums. Sameklēju istabu uz kuras bija pilsētas izpildu komitejas priekšsēdētāja vietnieka uzraksts un pieklauvēju. Mani ieaicināja iekšā un lietišķi dažās minūtēs izklāstīja alternatīvo sakaru iespējas un kontaktpersonu uzvārdus, kā nosmējāmies, krišanas secībā. Tāpat kā cari – ja pirmais beigts, nāk nākošais noteiktā kārtībā. Pēc otrā trešais un tā tālāk. Var teikt- gandrīz vai kņazu kārtā tikuši!

Joki bija īsi, sarokojāmies, novēlējām veiksmi un šķīrāmies.

Nākošā Liepāja. Būts jau tajā kādreiz ir, bet kur tās valdības sēž- vai toreiz tas interesēja. Tādēļ šeit bez taujāšanas neiztiku. Nācās kādu brīdi pariņķot, jo vienā vietā traucēja ceļa zīme, citur ielas remonts, līdz nokļuvu pie pilsētas izpildu komitejas.

Šeit bija jūtams satraukums un rosība, jo jau uz kāpnēm, līdz uzkāpu otrajā stāvā, man garām, gan vienā, gan otrā virzienā, aizsteidzās vairāki cilvēki. Kad piegāju pie priekšsēdētāja durvīm, arī tur, iekšā dzirdēju rosības kņadu. Pieklauvēju un, iegājis, stādījos priekšā. Tūliņ pārējiem tika dots mājiens atstāt mūs vienus.

“Mūsu frontes dokumenti jau ir aizvesti un noslēpti”, priekšsēdis uzreiz ķērās pie lietas, ar rokas mājienu lūgdams mani apsēsties.

“Ja mani arestēs, nedomāju, ka arī vietnieku nepaņems, tad tālāk sakari ar mūsu luterisko baznīcu. Mācītāja uzvārds nebūs, ieiesiet tajā baznīcā un pateiksiet paroli….Tad arī ar jums runās. Vēl, protams, mana sieva, bet domāju, ka mūsu dzīvokli noteikti novēros. Tad kaut kas jāizdomā, lai pie viņas bez sarežģījumiem tiktu.”

“Vai domājat, ka var aiziet tik tālu?” nobažījies jautāju.

“Visādi var būt. Mums jau šeit tā tautību attiecība ir pavisam cita kā citur Kurzemē. Un armijas klātbūtne krievus dara pavisam nekaunīgus.”

Ja šodien atsauc visu atmiņā, tad vairums pilsētās sakari, pēc pirmās kontaktpersonas izslēgšanas, bija balstīti tieši uz baznīcām un mācītājiem. Un netaisnīgi, ka šis patriotisms nav atzīmēts. Lai arī notikumi neattīstījās tik tālu, ka tiem būtu vajadzējis strādāt reāli, tomēr tas, ka visas reliģijas, visa garīgā pārstāvniecība bija saglabājusi sevī ticību un cerību uz brīvas valsts atjaunošanu, riskēja ar savu jau tā trauslo stāvokli, manuprāt bija varonība. Tas nebija viena, divu garīdznieku protests, bet visas garīdzniecības nezudusī uzticība.

Ventspilī mani sagaidīja skaista, jauna sekretāre, kura vispirms man pierādīja, ka ir lietas kursā, tikai priekšniekam gadījušies citi svarīgi darbi. Tūliņ uzstājīgi tiku aizvests uz kafejnīcu un pabarots. Tika piedāvāta arī atpūta, bet no tās gan atteicos, jo laiks jau bija ap trijiem, bet vēl priekšā trīs pilsētas.

Kad iebraucu Kuldīgā, bija jau tumšs, taču mani gaidīja. Nekādu negadījumu, tādēļ, šeit ilgi neuzkavējies, devos tālāk. Taču, izbraucot no pilsētas, nezināju par jauno apvedceļu, tādēļ tumsā, iekļuvis nepazīstamā vidē, nedaudz apmaldījos.

Ceļš aiz Kuldīgas nebija labi notīrīts, tādēļ steigties nevarēja. Citas mašīnas brauca ļoti maz, tādēļ brauciens tumšajā telpā likās lēns, nospiedošs un mazliet draudīgs. Pelēkā, vienmuļā ainava spieda uz acu plakstiņiem Sāku prātot, vai labāk nepagriezt uz Talsiem, jo tiem iznāca nobraukt garām apmēram divdesmit kilometru attālumā. Galu galā biju jau nobraucis savus četrsimts kilometrus Un tā man iznāca pat izdevīgāk, jo uz Tukumu atpakaļceļā uz Rīgu bija jābrauc tāpat. Talsos pārgulētu, no rīta ieietu tur…. Bet tad sāku rēķināt, ka tas var tā ievilkties, ka Tukumā būšu tikai rīt jau tuvu pusdienas laikam. Bet ja nu naktī kaut kas notiek! Visas nelietības parasti tiek pastrādātas tumsā! Vēl šodien atceros, cik noguris pēkšņi jutos, un cik gribasspēka man prasīja stūri pagriezt uz Tukuma pusi, rēķinot, ka vēl šajā vakarā jānobrauc vairāk par simts kilometriem.

Arī Tukumā man vajadzēja sameklēt pilsētas izpildkomiteju. Uzbraucu uz centra stāvlaukuma un sāku raudzīties pēc kāda gājēja. Viss jau kluss un tukšs, tikai Iļjičs turpat blakus uz postamenta ar sastingušo granīta roku rādīja uz tumšo apvārsni. Beidzot gāja kāda sieviete, un es, viņu panācis, prasu pēc sava mērķa. Viņa man rāda braukt uz Talsu puses ielu- tur esot liela, jauna ēka. Aizbraucu, jā, ir. Eju klāt, lasu izkārtnes: partijas komiteja, rajona izpildkomiteja. Bet pilsētas nevaru ieraudzīt. Apjucis skatos, ieeju hallē. Man pretim iznāk divi vīrieši un dodas uz durvīm. Gribu jautāt, bet jau pēc putniem redzu- tie ir partijnieki un nav latvieši, tādēļ neprasu. Arī viņi, tā aizdomīgi noskatās, bet neko nesaka un aiziet. Šausmas, esmu pašā ienaidnieka midzenī! Ātri izeju ārā un braucu atkal uz stāvlaukumu. Sagaidu atkal gājējus, bet tie rausta plecus un atkal rāda man uz to pašu ēku. Varbūt esmu bijis stulbs! Aizbraucu vēlreiz, bet nekā.

Stāvlaukumā esmu viens, tādēļ nostājos pašā vidū. Nāk vīrietis ar mazu meitenīti pie rokas. Izkāpju no auto, sagaidu viņus un sāku taujāt, bet arī viņi nezina, tomēr prom nesteidzas, bet palīdz man ieraudzīt vēl kādu gājēju. Redzu, ka pa ielu, kur atrodas autoinspekcija, brauc traktors “Belaruss”. Nepievērsis tam uzmanību, pagriezos uz pretējo pusi. Vienmērīgie pukšķi skanēja aiz muguras, un es nemaz neievēroju, ka tas ir iegriezies par mazo ieliņu, kas ved uz stāvlaukumu. Galvu pagriežu tikai tad, kad izdzirdu asu uzgāzēšanas troksni pirms ātruma uzņemšanas.” Belaruss”, notēmējis uz mūsu pusi, rēkdams drāzās šurpu. Pirmajā brīdī apmulsu, neticēdams, ka kaut kas tāds notiek, bet tad paspēju pagrūst meitenīti, kura, turoties pie tēva rokas, parāva arī viņu līdzi, izraujot viņu no sastinguma un liekot rīkoties- atlēkt vēl tālāk no manas mašīnas.

Tikko arī es biju ar lēcienu aizmeties sāņus, notika blieziens. Mana mašīna griezdamās aizslīdēja pāri visam laukumam, bet traktors, veicis veiklu apgriešanās manevru, aizbrauca pa to tašu mazo ieliņu, tikai šoreiz, neizbraucis līdz ielai, pagrieza taisni pāri Ļeņina pieminekļa skvēram un rēkdams aizbrauca pa Talsu ielu. Tajā brīdī laukumā bija atnākuši divi čigānpuikas, kuri kliegdami rādīja uz traktora aizmugurē redzamo numuru.

“Re kur, re kur tas izbrauc! Re, numurs ir vēl redzams!”

Arī es to skaidri saskatīju un iegaumēju. Un tajā pašā laikā mums klāt piebrauca autoinspektors.

“Kas jums te notika?” viņa biezās lūpas laiski kustējās. Runājot viņš pat no mašīnas neizkāpa. Puikas kliedza un rādīja viņam uz izgaistošo traktoru, kuru ar Žiguli viegli varēja panākt, taču ar krievu akcentu runājošais nesteidzās. Neatceros īsti, bet vairākas zvaigznītes norādīja, ka ir no priekšniecības..

Apsolījis atsūtīt inspektorus, viņš aizbrauca.

No simts metrus attālās inspekcijas inspektorus nācās gaidīt krietnu pusstundu. Man bija laimējies, ka laukums nebija nokaisīts un ļoti slidens, tādēļ trieciens neiznāca tik briesmīgs. Labais spārns bija čupā un arī motora pārsegs galīgi līks, taču ritošās daļas nebija cietušas. Ar palīgiem atlocīju spārnu, lai tas neberztos gar riteni, bet pārsegu vienkārši ar savu svaru nolocīju uz leju, lai tik daudz neaizsegtu redzamību. Inspektori sastādīja protokolu, kurā tika uzrādīts arī traktora numurs un atļāva man braukt.

Šajā laikā man izdevās arī noskaidrot īsto pilsētas izpildkomitejas atrašanās vietu. Aizbraucu līdz turienei un sastapu vajadzīgos cilvēkus. Viņi mani uzcienāja ar karstu, stipru kafiju un apjautājās vai neziņot par negadījumu uz centru, uz ko atbildēju, ka nevajag, jo līdz Talsiem tikt varēšu, tātad savu uzdevumu būšu veicis un nekāda palīdzība nav nepieciešama. Vēl arī pašam neticējās, ka tas varētu būt noorganizēts uzbrukums. Kā ķinītī! Prāts tomēr centās atrast kādu vienkāršāku izskaidrojumu.

Talsos, uzgājis meitas dzīvoklī, vispirms piezvanīju uz izpildu komiteju. Pārliecinājies, ka tik vēlu tur neviena nav, sazvanīju savu draugu, ar kura palīdzību no rīta saspaidījām breķus mazliet līdzenākus, lai atpakaļceļā nepievērstu uzmanību katram milicim.

Agri no rīta, sakārtojis automašīnu, pēc tam saticis vajadzīgos cilvēkus, devos atpakaļceļā. Nekādu negadījumu vairāk nenotika un ap pusdienas laiku biju jau barikādēs. Uzgāju Augstākās padomes pašvaldību daļā, kura skaitījās koordinācijas centrs ar Pēru Sterniņu priekšgalā (šodien nesaprotu- cik tik tie koordinācijas un aizsardzības centri nav bijuši!). Noziņoju par uzdevuma izpildi un pastāstīju par negadījumu Tukumā. Pērs bažīgi paskatījās uz mani un noteica:

“Paldies Dievam, ka tā. Vajadzēja jau tomēr jūs brīdināt, ka mūsu vidū ir interfrontes ziņotāji. Un izrādās, tuvi centram, jo mūsu sakaru varianti un jūsu braucieni viņiem bija zināmi ātrāk, kā vienam otram no mums.”

Otrā dienā zvanījām uz Tukuma autoinspekciju, lai noskaidrotu vainīgo, vai pareizāk sakot, mūs interesēja- vai tas bija negadījums, vai sarīkots uzbrukums. No Tukuma mums atbildēja, ka traktors ar tādu numuru kā rakstīts protokolā, Latvijā neeksistējot. Tagad mums viss bija skaidrs.