-12-

Nelaime tuvojās. To vēstošas zīmes uzradās viena pēc otras…Es, mazs būdams, tās neredzēju, bet Grošiņa gan, un reiz pēc gadiem par tām pastāstīja. Mana vecvecmāmiņa-Grošiņas mamma bija burve, zīlniece, dziedniece- kā nu kurš to dēvēja, ar ļoti ievērojamām spējām, tādēļ, lai arī Grošiņai tādas spējas nebija, par labu un ļaunu vēstošām zīmēm un vēl šo to, viņa zināja.

Vispirms pēkšņi sāka izbalēt bilde, kuru bija zīmējis tēvs. Tajā bija pārzīmēta fotogrāfija, kurā attēloti mamma ar tēvu tūliņ pēc kāzām, ļoti skaistā, labi nostādītā pozā un apgaismojumā.(Tā tagad ir pie manis)

Tēvam bija zīmētāja talants, ko arī es esmu pārmantojis. Kad bilde tapa, es kā pielīmēts stāvēju un apbrīnoju, kā uz papīra radās tieši tas pats attēls, ka tā- velkot līniju pie līnijas varēja attēlot cilvēku, kuru varēja pazīt. Un tas bija tieši šis cilvēks, bet ne cits, kaut gan tur bija acis, deguns, mute- kā visiem cilvēkiem, tomēr lēnām un pamazām no dzīlēm iznira ne kāda cita, bet mammas un tēva pazīstamie vaibsti.

Tēvs uztaisīja arī rāmi, taču vieta tai beidzot atradās, pretēji tēva gribai, diezgan necila. Par cik arī pats esmu ko līdzīgu piedzīvojis, tagad ļoti labi saprotu tēvu. Viņš šajā mākslas darbā bija ielicis visu savu talantu, sirdi un mīlestību, taču tā, mammas skatījumā, nebija izdevusies pietiekami vērtīga, lai atrastos goda vietā. Tā , pēc vētrainiem strīdiem un pārmetumiem, bilde pie sienas tika pielikta, tomēr tēvā iesēja tādu rūgtumu, ka viņš par to vairs nelikās zinis, līdz kādu dienu atklājās jau pieminētais defekts.

Tas bija neizskaidrojami, jo ar speciālu zilganu mākslinieku zīmuli zīmēts bija ne tikai šis darbs, taču tie kādi bija, tādi bija. Vienīgais izskaidrojums bija tumsa, jo tajā stūrī pat saules stari, kuri drīzāk varētu būt pie vainas izbalēšanā, netika iespīdējuši.

Tikai Grošiņa skumji kratīja galvu…

Pagāja daži mēneši, kopš bija beidzies karš, un kādu dienu mums lika šo dzīvokli atbrīvot un pārcelties uz citu.

Cik atceros, tad toreiz Talsos bija sešas transporta vienības. Četras no tām- divas lielas vācu trofeju automašīnas, kurās varēja sakraut tonnas desmit un divi zirgu pajūgi- rati ar lieliem gumijas riteņiem un tīrasiņu Latvijas smagsvara vilcējiem iejūgā, bija patērētāju biedrībai, bet divi krievu “poļitruki”- tarkšķi, kuri šķaudīja, sprauslāja, bet pavilkt varēja mazāk kā biedrības zirgu vezumā, bija komunālajam kombinātam un izstrebiķeļiem- pa vienai.

Pārcelšanās un mantu pārvešanai sarunāts bija viens no pajūgiem. Brauciens nebija tālu, apmēram trīssimts metru uz Valdemārpils pusi tajā pašā ielā. Rati tiešām bija lieli, jo sakrauts tajos tika varena kaudze. Un tad notika otrais notikums.

Guļamistabas mēbeļu komplektā ietilpa liels, skaists, ar izgriezumiem izgreznots vienādā stilā ar pārējām mēbelēm, spogulis. Lai nesaplīstu, tas tika novietots vezuma priekšā, kur mazāk kratīja un labāk varētu pieturēt. Taču nepadomādami, to bija novietojuši ar spoguļojamo pusi pret zirga dibenu. Zirgs paskatījās atpakaļ un ieraudzīja sev nepiedienīgi tuvu un nepieklājīgā vietā rēgojamies otra zirga galvu. Daudz nedomādams, tas no visa spēka blieza “ienaidniekam” ar savu lielo spēcīgo, ar pakavu apkalto pakaļkāju.

Norībēja briesmīgs blīkšķis, pēc kura spoguli, rāmi ieskaitot, varēja nogādāt tikai izgāztuvē, bet pārējās mantas vajadzēja sakraut no jauna.

“Tādā reizē sasist spoguli- tas nav uz labu”, čukstēja Grošiņa.

Jaunā dzīves vieta bija bijušajā saimnieka Ābeļa mājā. Mājas bija divas- saimnieku un kalpu, bet pagalms viens. Mēs ievācāmies saimnieku mājās otrajā stāvā.

Arī šajā pagalmā bija divstāvu saimniecības ēka. Apakšā, kūts, vāgūzis, bet augšā malkas šķūņi. Tieši vidū bija atkritumu kaste, kurā bija trāpījusi krievu aviobumba, no kuras tajā uzlidojuma naktī bija vislielākais blīkšķis. Tagad tās sagrautās betona sienas bija apliktas ar dēļiem.

Tādas divstāvu saimniecības ēkas toreiz bija gandrīz visās mājās, taču uz šodienu tās ir izzudušas. Lopus pilsētā vairs neviens netur, ratu novietnes arī nav vajadzīgas, bet malku iekraut un pēc tam atkal ziemā nest no otrā stāva tomēr nav visai viegli.

Abas mājas bija ar fasādēm uz ielu, starp tām bija vārti. Saimniecības ēka norobežoja pagalmu no otras puses. No sāniem, saimnieku mājas pusē bija augļu dārzs, bet kalpu mājas- vēl viena mazāka saimniecības ēka. Šis konstrukcijas priekšrocības tika ātri atklātas par prieku mums, par uztraukumiem mūsu vecākiem. Kāpnes uz otro stāvu veda blakus mazajai saimniecības ēkai, izbeidzoties pie tās jumta dzegas. Uzkāpjot pa šo jumtu līdz galam, ar zināmu piepūli, varēja uzrāpties uz divstāvu ēkas jumta. Domāju, ka nav jāstāsta, ka tādos augstumos fantāzija un izdoma darbojas ar sevišķu daudzveidību un intensitāti.

Vēl jo neapskaužamāka vecāku dzīve kļuva tad, kad kalpu mājā arī ievācās trīs ģimenes: atraitne Salmiņiete ar dēlu Hariju, Bambes ģimene ar dēlu Uldi, kuru esam redzējuši televīzijā- Udensvadu un kanalizāciju pārvaldes priekšnieks, Burkevici ar dēliem Jāni un Raimondu un vienīgo meiteni šajā pagalmā- Birutu. Saimnieku mājas pirmajā stāvā dzīvoja vecie saimnieki Ābeļi, vecmeita Dobelmane ar savu māti, bet otrajā mēs un Bekmaniete, kuras vīrs bija pazudis bez vēsts, ar diviem dēliem- Hariju un Jēkabu.

Tagad paskaitiet: astoņi puikas trīs gadu diapazonā! Laikam lieki teikt, ka stiklinieks, lai iestiklotu izsistos logus, bija biežs viesis šajā pusē, un mūsu vecāki un kaimiņi nelaikā dabūja ne vienu vien sirmu matu…

Šodien saprotu, ka līdz ar šo pārcelšanos, bija beidzies arī manas bērnības avotiņa tecējums, biju sasniedzis jaunības upi. Kur ir šī robeža? Manuprāt tā ir brīdi, kad esi jau iebāzis pirkstu ugunī un sapratis ka tas ir karsts, izjutis, ka adata ir asa un nātre dzeļ, ka ledus ir slidens, bet ūdens slapjš un auksts, un šajos izziņas brīžos blakus bijuši vecāki, kuri uzpūtuši sāpošam pirkstiņam vai skūpstījuši un glāstījuši sazilināto kājiņu, uzlikuši kompresi bites dzēluma vietā, ietinuši siltā segā, kad biju paglābies no pēkšņas lietus gāzes.

Mana bērnība bija pagājusi mūsu tautai vissāpīgākajā, vistumšākajā un visļaunākajā laikā, arī man nācās pārdzīvot ne vienu vien likstu, taču tas bija laiks kad pašam nekas nebija jādara, lai sevi sargātu, glābtu un apkoptu. Vienmēr biju juties drošā vecāku paspārnē, nekad nebiju izjutis bailes par nākotni.

Nevainīgās spēles bija beigušās. Tagad es jau bāzu pirkstus lielajās dzīves dzirnavās, un pašam vajadzēja domāt par sekām, pašam pieņemt lēmumus un izdarīt secinājumus, pašam novērtēt savus spēkus un sevi aizstāvēt. Katra izdarītā kļūda bija jālabo pašam, pēc neuzmanīgā kritiena asiņojošais ceļgals bija jāremdina ar ceļmallapu pašam, bet galvenais- par visu tagad bija arī pašam jāatbild. Domāju, ka vieta, kurai bija jāuzņemas galvenais atbildības smagums, visiem labi zināms, un vārdā nav jānosauc.

Iepazinu, kas ir sirds sāpes un pazemojums, kad tiku iekaustīts vai neizdevās kāds nodoms, uzzināju, kas ir lepnums un prieks pēc veiksmes, labi izdarīta darba vai vienkārši pēc uzvaras kautiņā ar kaimiņielas puikām...

Jaunajā dzīvoklī vairs nebija tik ērti kā vecajā, jo četru istabu vietā mums tagad bija tikai divas, tādēļ mūsu gultiņas bija vienā istabā ar vecāku gultu, bet otrajā, faktiski pirmajā, jo tā bija caurstaigājama, bija divi dīvāni- gultas: Grošiņai un Hertenam. Šajā istabā bija arī maziņš galdiņš, kur Hertens mācījās, un tika darīts viss, kam nepieciešams bija galds: spēlētas spēles, zīmēts, rakstīts.

Lielais ēdamgalds, kurš vecajā dzīvoklī stāvēja ēdamistabas vidū, tagad bija iespiests virtuves kaktā un pie tā varēja piesēsties tikai no divām pusēm.

Mājas attiecībās gan nekādas lielās pārmaiņas nebija notikušas. Tāpat kā līdz šim, Grošiņa gatavoja ēdienu, bet vecāki gāja darbā. Tāpat kā līdz šim, mūs nolika gulēt laikā, lai gan katru vakaru notika tradicionālā niķošanās, kad tika izdiņģēta pasakas lasīšana- pēc iespējas garāka, reizēm neņemot vērā, ka to jau zinājām no galvas. No rītiem gan bija nepatīkamāk, jo mazajā “rūmītē” nebija iespējams piecelties tā, lai neuzmodinātu arī mani un Juri, tādēļ šī laikam bija vienīgā nepatīkamā izmaiņa.

Taču šajā rītā troksnis bija tāds neparasts, dunošs, plašs! Atvēru acis….

Ak Dievs! Cik reizēm gan pamošanās no sapņa ir nepatīkama. Pirmā doma ir- kaut nekad no tā nepamostos. Nokļūt sapnī un nekad no tā neatgriezties…

…………………………………………………………………………………...

Ausa tikko manāma gaisma, un Doma baznīcā sēdošie sāka klusu žužināt, piecelties, izstaipīties. Dažs gāja uz izeju, lai paskatītos kā ir laukā un ieelpotu svaigo, salto rīta gaisu, aizdzītu miegainības paliekas.

Pagāja labs laiciņš, līdz atkal “iedzīvojos” reālajā laikā un telpā. Kaut kur iekšā smeldza…

Beidzot piecēlos un devos atpakaļ uz “padomes” namu.

 1  2  3   4  5   6   7   8   9   10    11   12   13   14   15

[ATPAKAĻ]