- 15 -

Un tad tā bija klāt! Sākumā klusām, ar saspīlētu atturību, nikniem skatiem un sakniebtām lūpām, bet tad kliedzienos, lamās un pat fiziskās sadursmēs. Sāka piepildīties Grošiņas negribētā, bet paredzētā nelaime.

Mēs, abi ar brāli neko nesapratām, tikai jutām, ka pār mūsu bezbēdīgo, saulaino, jauko bērnību savelkas nepatīkamas, pelēcīgas pārmaiņas. Ar izbrīna un izbaiļu pilnām acīm noraudzījāmies tēva un mammas ķīviņos, kliedzienos, apvainojumos, tad ilgākā klusēšanā un niknu skatu raidīšanā. Un, kā jau teicu, reizēm pat līdz roku vicināšanai un grūstīšanos nonāca. Tad gan Grošiņa, citkārt maz iejaucoties, metās starpā saukdama:

“Vai kauns nemaz nav, beidziet, bērni taču skatās!”

Līdz šim mūsu ģimene bija dzīvojusi jauki un saticīgi, vismaz mēs, brāļi, neko nejutām, pat nenojautām. Tika stingri ievērotas ikdienišķās tradicijas: ēdienreizēs bijām visi reizē pie galda, jo tēvs un mamma nāca no darba uz mājām arī pusdienas laikā. Taču visjaukākās bija svētdienas.Tikai reti, ja bija drausmīgi laika apstākļi, sēdējām mājās, bet arī tad atnāca ciemos krusttēvs vai kāds cits draugs, tika spēlētas kārtis vai šahiņš, vestas interesantas sarunas. Jaukajā laikā bija divas nodarbes- vai nu tēvs brauca uz copi, vai gājām staigāt. Katram gājienam bija savs maršruts un mērķis: ogošana, sēņošana, pavasara ziedu iepazīšana, ziemā slēpošana vai braukšana ar lielajām vectēva ragavām, utt.

No visa vissarežģītākais bija- tikt līdzi tēvam uz makšķerēšanu, jo izbraukšana notika ļoti agri no rīta. Ezeri, uz kuriem brauca, bija trīs: Laidzes, Lubezeres un Valdemārpils. Tie visi bija septiņus lidz desmit kilometrus tālu, un aizbraukt ar velosipēdu- tas nebija nemaz tik viegli. Tādēļ, lai arī mēs to neizjutām, bet droši vien bijām lieki kilogrami un neērtāka braukšana, jo sēdēšana bija uz velosipēda “bomīša”. Nosēdēt, nemaz nepagrozoties, nebija viegli. Taču vissarežģītākais bija noteikums, ka pašam vajadzēja atmosties un uzcelties laikā. Tādās reizēs nakts pagāja pilnīgā pusmiegā, bet gadījās arī, ka tēvs aizbrauca viens.

Braukšana uz to vai citu ezeru tika izlemta ar vispārzināmiem makšķernieku paredzēšanas noteikumiem: laika apstākļiem, vēja virzienu un citiem. Arī lomi katrā bija savādāki: Laidzes ezerā bija mazāk, bet parasti lielākas zivis, toties visvairāk tika noķets Lubezeres ezerā. Rekords bija vienā dienā trisdesmit septiņas līdakas. Līdakas tāpēc, ka tēvs galvenokārt piekopa spiningošanu, reti kad ar makšķeri.

Mans vai brāļa uzdevums tajās retajās reizēs, kad viņam laimējās pamosties pirmajam, bija airēšana. Nebija nekādas žēlastības, tēvs spiningoja, bet puikam vajadzēja lēnām vadīt laivu tur kur rādīja tēvs. Visgrūtāk bija Laidzes ezerā, jo tur parasti lietojām fotogrāfa Lasenberga lielo jūras laivu, kura bija tik liela un dziļa, ka mēs, mazie knēveļi, tajā knapi varējām bortam pāri redzēt. Atceros, kādu reizi sacēlās liels vējš; es airēju, airēju, bet kā nevarēju tikt tuvāk krastam tā nevarēju. Īsti neatceros kā jutos vakarā, zinu tikai, ka krastā izairēju tomēr es pats, bez tēva palīdzības.

Arī visinteresantākais notikums, kurš man palicis atmiņā, notika Laidzes ezerā.

Ar laiku mēs bijām iemanījušies pēc spininga auklas tinkšķēšanas pateikt vai ir pieķērusies zivs. Līdzīgi bija, kad āķis ieķērās zālēs, bet tad tēvs ātri izprata starpību un uz mūsu jautājumu atbildēja noliedzoši. Tāpat vilkšanas laikā tika tincināts par paredzamās zivs lielumu, ko arī tēvs diezgan lietpratīgi precīzi noteica.

Tajā reizē aukla ietikšķējas diezgan nenoteikti, taču dažas svārpstības norādīja, ka tā ir zivs.

“Droši vien tāds siļķēns vien ir”, tēvs novērtēja, taču kad “siļķēns” tika pievilkts pie laivas, es ieraudzīju, ka tēva acis pārsteigumā ieplēšas un sauciens, pilnīgi negaidīts, izteica ka te ir kas sevišķis. Pastiepos un pārkāries bortam, paraudzījos ūdenī… man pie paša deguna parādījās līdakas galva ar acīm zirga acu lielumā, plati ieplēsta mute, kura tajā brīdī sacirta savus asos zobus, kā nieku pārkožot tērauda pavadiņu. Pārsteigumā atkritu atpakaļ un paspruku zem beņķīša, tādejādi neredzēju, ka lielā, aira garumā līdaka vēl apdullusi kādu brīdi gulēja blakus laivai, bet tēvs izmisis centās to ar rokām saķert. Pēc brīža tā tomēr attapās, nokustināja asti un pazuda dzelmē uz visiem laikiem. Tēvs apsēdās uz soliņa un ilgi sēdēja ar tukšu skatienu raugoties sev priekšā, nesakot nevienu vārdu.

Pēc ilgāka laika sākās izvirdums: tika mētāta spininga, īsti neatceros, bet varbūt pat salauzta, un skanēja pašam vērsti pārmetumi:

“Sliņķis tu riebīgais, muļļa tāds! Sen jau teicu, ka jāuztaisa āķis, bet nē, nevari vien pacilāt savu pakaļu līdz kaut kas nenotiek. Tagad kod pirkstos!”

Tūliņ pēc šīs reizes tika uzkalts pamatīgs metāla āķis ar atskabargu,ar kuru bija paredzēts aizķeksēt lielāku zivi. Tas bija tik ass, ka iecirstos arī sānos vai vēderā, ne tikai žaunās. Tas tika neiztrūkstoši vadāts līdzi uz visām zvejas reizēm, bet, kā tas paredzēts varbūtības likumā, nekad sev pielietojumu neatrada. Taču cerības nekad nepagaisa, un katru reizi, kad makšķerējām Laidzes ezerā, atcerējāmies šo līdaku un vienmēr cerējām, ka satiksim to vēlreiz, bet šoreiz gatavi uzvarai.

Pēc ilgāka laika tomēr reiz āķis noderēja. Tas bija mamammas dzimšanas dienā. To rītu mēs, puikas, neviens līdzi netikām, jo sarunājuši kopā braukt bija abi brāļi- tēvs ar krusttēvu. Vēja virziens un citas pazīmes rādīja, ka jābrauc uz Lubezeri, bet laiva tur viena, tādēļ abiem bija jābrauc kopā, bet puikām vietas vairs neiznāk.

Mēs ar mammu jau bijām aizgājuši uz mamammas māju, kur parastā, siekalas dzenošā štauvētu kāpostu un ceptas gaļas smarža jau bija jūtama pat pagalmā. Bija arī zināms, ka galdā vienmēr būs paštaisīti mārrutki un pašbrūvētais vīns, kura baloni vienmēr rūga un burbuļoja iztabas stūrī aiz lielajiem puķu podiem. Saldajā bija neatņemamās “peldošās salas” ar vanillijas mērci.Tās salas- tas nu tā, bet pabiezā, dzeltenīgā uz smaržīgā mērce vēl šodien man liek aplaizīties!

Zinājām, ka šajās mājās ir stingrība un arpuskārtas nekāda našķēšanās netika pieļauta, tādēļ palikām pagalmā, kur jau bija tās mājas bērni, kurus pazinām labi un bijām ne vienu reizi vien kopīgi rotaļājušies; mēs nācām spēlēt kara spēles pa haotiski sabūvētiem šķūnīšiem un dēļu krāvumiem, bet šejienes puikas atkal uz mūsu pļaviņu spēlēt futeni vai izmēģināt spēkus kādā citā sporta veidā no vieglatletikas klāsta.

Arī šajā mājā puikas bija pārsvarā; Aivars Juriksons, kuru atceros vislabāk, jo bijām draugi vēl ilgi- kopā gājām uz sporta nodarbībām. Viņš bija garšs, pavājš, uz pieres bija liela, brūna, spalvaina dzimumzīme, kura sākumā izraisīja interesi un ziņkārību vismaz to aplūkot, bet vēlāk kļuva pati par sevi saprotama.

Mihņevičs Nikolajs, kurš dzīvoja virs vectēva, bija apaļu, slāvisku seju, vienmēr lūrēja caur pieri, it sevišķi, ja kas nepatika vai bija dusmīgs. Pēc vārda un uzvārda it kā krievs, bet ne viņu ne viņa mammu neesmu dzirdējis runājam savādāk kā latviski. Droši vien tas bijis tēvs, kuru neesmu redzējis un, godīgi sakot arī neesmu pajautājis par viņu.

Un vēl mazais Voldiņš no blakusmājas, kurš bija briesmīgi kustīgs, runīgs un izdarīja visādas tādas lietas uz kurām pat man- vecākajam drosmes pietrūka. Tā, reiz spēlējoties dēļu kaudzes iedobumā, viņš nogāza augšpēdus Mudīti- gados tik pat jaunu, taču divas reizes resnāku, kura dzīvoja vectēvam blakus dzīvoklī, iebāza roku pa bikšu staru kājstarpē un izčamdīja – kas tur īsti ir savādāks nekā puikām. Mudīte no sākuma spurinājās gan, bet tad padevās liktenim. Atceros, vel nepazītas trīsas man skrēja pa ķermeni no augšas uz leju un otrādi, ļoti arī pašam gribējās tā izdarīt, taču kautrums un lepnums, ka to varu izdarīt tikai pēc mazā Voldiņa, lika man pieņemt zinoša pozu:

“Tur jau nekā nav!”

“Tiešām! Brīnumi, bet tik tiešām nekā te nav, tikai tāda kā sprauga,” Voldiņš piekrita, enerģiskāk revidējot Mudītes kājstarpi. Taču, vai nu apvainojusies par tādu attieksmi pret viņas slēptākajieem dārgumiem, vai varbūt Voldiņa nodarītām sāpēm, viņa spēji izrāvās no mazā puišeļa vardarbīgām izdarībām un aizskrēja saukdama:

“Pateikšu mammai…”, taču brēciens bija pietiekoši kluss, lai to nedzirdētu otrpusē pagalmam, un mums bija skaidrs, ka nekas netiks teikts- tā tik tāda skuķa gražošanās.

Un tad jau parādījās gaidīšanas vaininieki- tēvs ar krusttēvu. Skējām viņus sagaidīt, lai ātrāk uzzinātu kāds ir loms. Tas šoreiz bija vienskaitlī, bet iespaidīgs. Liela līdaka ar briesmīgu galvu un lieliem, asiem zobiem, garumā gandrīz kā mēs! Tika sameklēts mamammas bezmēns un līdaka nosvērta. Vēl tagad atceros- pieci kilogrami un simts grami! Bet pats galvenais- stāsts, kā šī līdaka tika noķerta. Izrādās, pieķērusies tā krusttēvam Tanivaldim. Kā to parasti dara šīs lielās līdakas, līdz laivai tā viltīgi ļāvās pievilkt mierīgi, liekot domāt, ka tāds siļķēns vien ir, taču īstā tās daba un spēks tika likta lietā, kad tika pievilkta pie laivas un mēģināts to izcelt no ūdens. Sākusies briesmīga, stundu ilga cīņa, kuras laikā līdaka tika palaista tālāk no laivas un atkal vilkta tuvāk. Beidzot abi cīnītāji bija līdz spēku izsīkumam. Pievilcis nu jau mierīgo, nogurušo līdaku pie laivas, saņēmis pēdējos spēkus, krusttēvs cēla to laivā. NO smaguma kāts saliecās un līdaka izcēlās mazliet citā vietā kā tēmēts un atsitās pret airi un…notrūka. Tēvs, ieraudzījis, ka tā iekrīt ūdenī, bet guļ nekustīgi turpat laivai blakus, neapjuka, paķēra savu ķeksi, aicirta to līdakai aiz žaunas un iecēla laivā. Tā nu abi brāļi smaidot teica- vienam pieķērās, otrs noķēra.

Vai tas ir “makšķernieku” stāsts, spriediet paši. Līdaka tiešām bija tik liela, to varu apzvērēt, bet par šo notikumu nekad netika ieminēta neviena piezīme, kas varētu būt par iemeslu tā patiesīgumu apšaubīt.

Mamammas veiklās, lai gan no parkinsona slimības trīcošās, rokas ātri vien nogādāja šo nezvēru uz pannas, un drīz vien atskanēja ilgotais sauciens- pusdienās!

Pie senatnīgā pusdienu galda vietas visiem bija skaidras. Galda galā sēdēja vectēvs- papaps, bet pie viņa labās rokas mamamma. Pretējā galda galā- krusttēvs kā vecākais dēls, blakus mamammai krustmāte, bet galda kreisajā pusē tēvs ar mammu.

Mēs – bērni tikām ievietoti pa starpām, jo galds bija pietiekoši liels. Bija reizes, kad bijām trīs, ja kāda iemesla dēļ kāds no mums tika atstāts mājās, tad mazāk. Kad nomira Uldis, palikām divi. Vēlāk pasaulē nāca Ints un Inese… Dzīve viļņoja tālāk ar savām pārvērtībām, likstām un priekiem, tikai papapa galds, noteiktie laiki, kad pie tiem sēdāmies un kārtība, kā sēdējām, bija ilgus gadus pats stabilākais notikums mūsu ģimenē.

Pēc pusdienām galdu novāca, bet parādījās speķa pīrādziņi, plātsmaize- parasti ar biezpienu, dažreiz arī ar āboliem un sākās kāršu spēle, Spēlēja uz “galvām” vectēvs un mamamma pret abiem dēliem. Bet man kā vecākajam bija muzikanta pienākumi. Šī pienākuma dēļ vairs negāju ārā, jo mani ļoti saistīja sskaistās melodijas. Vēl šodien man žēl, ka nebija iespējas kļūt par mūziķi. Vēl šodieen uzskatu, ka nav nekas skaistāks pasaulē par mūziku.

Atvēru melno patafona kasti, rūpīgi uzliku plati, ja bija nepieciešams, apmainīju adatiņu, uzvilku atsperi un – laidu vaļā. Šodien domāju- kā mums nepatikšanas garām gājušas, jo skandinājām “Pie dzintara jūras”, ‘Dzīvīte, dzīvīte”,”Mazā serenāde” un citas Ulmaņlaika plates. Iespējams, mazajā ieliņā komunisti un viņu stukači staigājuši reti.

Šo nodaļu rakstu veltot to un domājot par savu mīļo krusttēvu Tanivaldi, kurš aizgāja tajā saulē 20.martā, bet zemes klēpī guldīsim 27.martā. Viņš nodzīvoja gandrīz deviņdesmit četrus gadus- jūnijā būtu.

Lēnām, bez īpašas apetītes, notiesāju brokastis un sapņainu skatu raudzījos pa virtuves logu pļaviņas virzienā. Protams, ka galvenokārt skatiens kavējās pie apvāršņa, aiz kura sākās tā lielā, aizliegtā, neizzinātā pasaule…

Un te- lejā pagalmā atskanēja dzidrs, varens zirga zviedziens! Es, tērpies spožās bruņās un ar zobenu apjozies, kapnes neizmantojot, tieši pa logu izlēcu un iekritu tieši sudraba apkaltajos sedlos. Iespiedis piešus zirga sānos, sacēlis to uz pakaļkājām, ar varenām taures skaņām paziņoju savu varonīgo gaitu sākumu. Blakus uz daudz mazāka un ne tik stalta zirga jāja brālis Juris. Bezbailīgi pārvarējuši diķi aiz dārza žoga, kurā pa nakti nezin no kurienes bija atpeldējuši krokodīli un visādi citādi mūdži, pāri pļaviņai, pārvarot grantsbedri pirms kalna, kura pakājē zaļi vizuļojošs, noslēpumaini zaigojošs pletās varenais ezers. Tas mudžēja no nezvēriem un pirātu kuģiem un vaidēt vaidēja pēc varonīgu drosminieku steidzīgas palīdzības.

Nolēkuši no zirgiem, ielēcām varenajā kara kuģī, kurš mūs sagaidīja krastā un atīrušies, nedomājot par draudošajām briesmām, devāmies uzbrukumā. Vispirms ar lielgabalu zalvēm, bumbām un mīnām tika nogremdēti ienaidnieka kuģi, bet kad ezera virsma bija tīra, sākām lūkoties pēc zemūdens briesmoņiem. Nometušies uz vēdera vēramies fantastiskajā zemūdens pasaulē, ieraudzīdami un iepazīdami arvien jaunus un jaunus līdz šim neredzētus radījumus. Saule vizuļojās mazajos vilnīšos, kuriem brīžiem norimstot ūdenī varēja skaidri saskatīt abu varoņu saspringtās sejas un mirgojošās acis. Cēlā pasaules atbrīvošanas misija gāja pilnā sparā, kad no krasta pēkšņi atskanēja visbriesmīgākais kliedziens, kāds vien šādā brīdī bija iespējams:

" Ei, puikiņas, nu ka ātri brauciet malā!” Uz laipām, kuras stiepās gar ezera krastu, kalpojot kā ietve kājāmgājējiem, stāvēja tēvs.

Pēkšņi bija izšķīduši visi ienaidnieku kuģi, pagaisuši zemūdens briesmoņi, bet mēs sēdējām vecā, nu jau gandrīz līdz pusei ar ūdeni piepildītā laivā. Airu vietā bija satrunējis dēlis, ar kuru nu centos smago laivi dabūt līdz laipām. Lēnām, bet tomēr sekmīgi, man beidzot izdevās piestāt malā, kur tēvs mūs aiz pleciem izcēla no pusnogrimušā braucamrīka.

Šodien vairs precīzi neatceros vārdus, kurus tēvs mums teica, bet domāju, ka katrs tos var iedomāties un satura ziņā tie neatšķirsies. Neizprotami kāpēc galva kļuvusi tik smaga- visu laiku zodu pie krūtīm vien velk, kājas arī tadas neklausīgas. Un tikai viena vienīga neatrisināma doma grozījās galvā- kā tas tēvs vienmēr var uzminēt! Nav bijusi reize, kad, pārkāpjot aizliegumu neiet uz stacijas laukumu vai ezeru, tēvs mūs tur nebūtu pieķēris! Kā viņš to varēja uzminēt?

Toreiz nevarējām atšifrēt vienkāršu lietu: uz darbu tēvs gāja pa ielu, bet pusdienās nāca gar ezermalu, kas bija tikai nedaudz tālāk. Neatradis mūs ēzerā un nesastapis mājās, nebija grūti iedomāties otro. Bet pusdienās tēvs nāca gandrīz katru dienu.

Tālākā procedūra bija zināma, jo to tēvs bija labi pārdomājis, lai audzināšanas process būtu iespaidīgāks un paliekošāks atmiņā. Tieši stūrī uz robežas ar kaimiņu dārzu dīķa malā auga bērzs. Tas bija vienīgais augļus nenesošais koks, toties tajā bija piestiprināts strazdu būris, kurā katru gadu atlidoja un dzīvoja strazds Pēteris. Gadījās, ka kādu gadu arī sulu tam notecināja, bet tas tikai tad, kad tēvs noslinkoja un neaizbrauca uz tuvējo mežu.

Tad nu tam garām ejot, tika dots klusējošs žests, kurš nozīmēja sekojošo: tagad tēvs paēdīs pusdienas un atkal aizies uz darbu, bet līdz viņa atnākšanai vakarā mums vajadzēja pašiem nogriezt normālu sodāmrīku. Ja tas bija par niecīgu, tēvs pats nogrieza tādu, kurš vairākkārt atšķīrās no mūsu atnestā. Tāpēc centāmies atrast kompromisa variantu.

Tēvs aizgāja, bet mēs abi pieplakām pie loga. Protams, ka darzā noteikti bija kāds no bērnu pulka.! Reizēm jau laimējās to zaru nogriezt tā , ka neviens neredzēja, taču tas bija ļoti reti, jo pārkāpumi tika vienmēr izdarīti dienās, kad bija jauki laika apstākļi; tad kāpēc gan tādos lai citi bērni sēdētu istabā?

Tuvojās vakars, bet nekas nemainījas- bija vien jādodas veikt šo pazemojošo operāciju.

"Kas tad jums noticis?"uzsvērti, it ka neizpratnē mūs iztaujāja šie viltīgie, nekaunīgie subjekti.

" Nekas nav noticis, tikai mamma ielikusi vāzē bērza zarus, bet tā kā par maz, teica lai nogriežot vēl vienu”, mēs centāmies atrunāties, taču no zemiskajiem, ņirdzīgajiem smīniem bija redzams, ka mūsu pasaciņai neviens netic. Un ne jau pirmo reizi tā “vārze” bija jāpapildina. Visiem jau bija skaidrs kā diena, kādēļ vajadzīgs šis lokanais bērza zars. Vienīgais, kas tos atturēja no izsmeļošākas iztirzāšanas, bija tas, ka es no visiem biju vecākais, lielākais un stiprākais.

Turpmākais vienmēr notika gandrīz vienādi. Visa ģimene sēdās pie vakariņu galda, kur mammai uzkrita mazo dumpinieku piepūstie vaigi un drūmie skati. Pēc viņas jautājumiem tēvs pastāstīja notikušo, sabiezinātās krāsās aprakstot veco, cauro laivu, gandrīz pilnu ar ūdeni, kad viņš pēdējā brīdī piesteidzies, kliedzis un izvilcis mūs krastā, tādejādi izglābjot no drošas nāves ezera tumšajā dzelmē. Uz Grošiņas vaimanu un roku lauzīšanas fona kā šujmašīnas tarkšķis skanēja mammas satruktie minējumi un paredzējumi par drausmīgajām iespējām, ja tēvs nebūtu tālredzīgi mūs sameklējis un izglābis.

" Nu ja, jā, taisnība!… Tā gan!….Pareizi!…Kādas šausmas!” piebalsoja tēvs, droši vien noskaņodams sevi tālākai darbībai, jo ātrās dusmas un sašutums jau bija paspējuši noplakt pēcpusdienas laikā darbā. Taču tagad pēc visas tiesas un tradicijām viņam bija jādara tas, kas pašam kādreiz nebūt negāja pie sirds- kad ar pliku dibenu tika nolikts uz vectēva ceļgala. Tikai vectēvam kā kārtīgam kurpniekam vienmēr pie rokas bija lokana īstas ādas siksna, bet šeit to aizstāja bērza dakteris.

Soda izpildīšana notika pirms gulētiešanas, jo tad nebija speciāli jāatsedz sodam paredzētā vieta, bet jāizģērbjas gulēšanai. Tēvs, dusmīgi saraucis uzacis apsēdās uz krēsla, rokā turot soda rīku un gaidīja, bet mamma ar Grošiņu, kā vistas gar cālēniem tekājot, mudināja mūs iet pie tēva un pielūgties. Brālim divas reizes to teikt nevajadzēja, tas pieskrēja pie tēva saukdams:

"Mīļo tētiņ, es vairāk tā nedarīšu!”

"Ak- nedarīšu!” Man sašutumā aizrāvās elpa!

" Nupat, nedēļu atpakaļ teica to pašu par stacijas laukumu, bet vai tad vairāk neies. Protams, ka ies! “ Caur pieri nolūkojos uz liekulības pilno ainavu, kad tēvs, droši vien apmierināts, ka viņam nebūs jāveic šis cietsirdīgais akts pret mazā Jurīša mīksto, maigo, mazo dibentiņu, tēvišķīgi vēlreiz uzskaitīja visas šausmas un briesmas, kādas mums draudēja un sāpes, vaimanas un pārdzīvojumus, kādus sagādātu saviem mīlošajiem vecākiem, ja notiktu nelaime.

Tad pienāca mana kārta. Un jāsaka, ka šie ir pirmie notikumi, kad parādījās mans spītīgais, bezkompromisa raksturs. Un tādi atšķirīgi mēs ar brāli bijām visu mūžu. Es vienmēr un visur gāju pirmajos, nekad neklusēju, ja satapos ar netaisnību, nekad nelišķoju un nepielīdu. Mans raksturs man ir traucējis karjeras izaugsmē un”vajadzīgu” draugu iegūšanā. Man pat nevajadzēja runāt- manās acīs varēja nolasīt manas domas, bet es tur neko nevarēju padarīt. Es pirmais organizēju Atmodas pasākumus un neatkarības aktivitātes, gāju, braucu. Taču brālis man nekad blakus nebija. Lai gan viņš kā ārsts un ķirurgs ir daudz darījis cilvēku labā, taču viņa intereses tālāk par slimnīcu un ģimeni nesniedzās.

Un tā, atkal kārtējo reizi mamma mani stūma pie tēva, cenšoties pierunāt nolūgties, taču es, zobus sakodis, neizdvesu ne skaņas. Variantu jau nebija, mani uzcēla uz ceļgala, atbīdīja krekliņu no dibena un tika izpildīts audzinošais un brīdinošais pasākums. Grošiņa lauzīja rokas un vaidēja, mamma raudāja un asaras straumēm plūda pār viņas vaigiem, brālis no segas apakšas apmierināts lūrēja, bet no manis nenāca ne skaņas. Bērza rīkste veidoja sarkanas svītras uz maigā dibena, bet sūrstēja kaut kur dziļāk-krūtīs. Arī pēc pēriena no manis nevarēja izdabūt ne skaņas, lai gan mani glāstīja un žēloja, pamācot citreiz nebūt tik spītīgam. Asaras sāka līt vēlāk, kad biju jau ielīdis zem segas, arī galvu apsedzis un kad biju pārliecināts, ka visi ir aizgājuši. Un tās ritēja ne jau aiz sāpēm, bet gan no aizvainojuma par netaisnību un liekulību. Bija nesaprotama sajūta: spīts sacīja, ka vīrišķība nepieļauj tādu vājumu pat tad, kad tevi neredz, bet sirdī bija tik patīkama, glāstoša sajūta. Palika vieglāk un vieglāk, itkā ar asarām izskalotos kāda smaga, tumša un nospiedoša masa.

Lēnam un līgani piezagās miers un miedziņš, kas nosusināja asaras un nogremdēja aizmirstības atvarā visus pāridarījumus un smeldzi par tiem. Es atkal gāju pa pieneņu dzelteno pļaviņu, līdz no kalna bija redzams zaļganais, pilns noslēpumiem un mīklām, varoņstāstiem un teiksmām apvītais ezers.

1  2  3  4  5   6   7   8   9   10    11   12   13   14   15

[ATPAKAĻ]