Zvaigznes mirdz arī miglā

Alnis Freibergs

-3-

Saule ir jau pakāpusies. Ārā jūtams sala saullēkta piekniebiens, bet citādi diena rādās būt tīri normāla. Tas labi, jo, kur liktos, pat ja zeme ar debesīm kopā grieztos- būtu jābrauc.

Pilsētas, uz kurām jābrauc, nebija daudz, jo tuvāko, tādas kā Jelgava, Salaspils, Ogre, un arī dažu tālāko pārstāvji, bija paši atbraukuši. Man bija sešās, arī seši uzvārdi jāiegaumē. Tas nebūs grūti. Taču jāizdomā arī kā pierakstīt atpakaļ vedamo informāciju tā, lai saprastu varētu tikai es, neradot aizdomas, ka tā ir šifrēta informācija. Lai arī atmiņa man laba, tik svarīgā lietā riskēt nedrīkstēja.

Tikko izgriezis uz jūrmalas ceļa, ievēroju, ka pretējā braukšanas joslā, kura veda atpakaļ uz Rīgu, miliči bija apturējuši vairākas kravas automašīnas ar dažādām kravām, taču viņiem garām aiztraucās, viena pēc otras, citas. Likās dīvaini - kur tādā trauksmainā laikā tādi intensīvi darbi. Un tad pār ķermeni pārskrēja tirpas: tā taču Ivara Redisona un citu LTF vadītāju izstrādātā X stunda, tās rīcības plāns visreālākajā darbībā! Ivars, pie tā strādājot bija ar mani par to runājis, stāstījis, prasījis manas domas. Un tagad tas iet gaisā- man ienāca prātā tāds teleraidījuma termins.

Cik pamatīgi tas bija - to redzēju tikai atgriežoties! Pat visvēlamākajos aprēķinos nebiju pat tuvu tam, ko ar patiesu prieku un gandarījumu ieraudzīju atgriežoties Rīgā…

Saldus- Liepāja- Ventspils, bet atpakaļ Kuldīga, Tukums un dzimtie Talsi pēdējie, jo kas zina kā būs ar laiku, varbūt tur tikšu tikai nākošā rītā. Tādēļ nogriezos uz apvedceļu, kurš caur Kalnciemu pie Anneniekiem satiekas ar Rīgas –Liepājas šoseju caur Dobeli- īsāks, tomēr neērtāks ceļš ātrumu ierobežojumu dēļ Jelgavā, Dobelē un vēl citās apdzīvotās vietās: laika patēriņš būtu lielāks.

Dobele! Labprāt būtu izbraucis tai cauri, taču laiks, neapturamais, nepielūdzamais mūsu dzīves komponents!

…Pēc celtniecības tehnikuma beigšanas atgriezos strādāt dzimtajos Talsos. Biju jau tur labi iedzīvojies: paša centība, dažas likteņa radītas iespējas, un es jau pēc diviem gadiem biju Remontu - celtniecības pārvaldes galvenā, lielākā un sarežģītākā iecirkņa vadītājs. Kad pēc ministrijas revīzijas pārvaldē uzgāja ļoti liela apmēra zādzības, priekšnieku, galveno inženieri un vecāko būvdarbu vadītāju bija spiesti paaugstināt amatos un nosūtīt strādāt citur, jo visi viņi bija partijas biedri ar stāžu… .Tādēļ arī - paaugstināt- nav pēdiņās!

Atnāca jauns priekšnieks, vietējais, atbrauca arī galvenais inženieris. Izveidojās jauks kolektīvs gan darbā, gan ārpusdarba. Jaunais priekšnieks - Adrians Ģērmanis bija pazīstamais mežkopis, mednieks, stenda šaušanas sporta meistars, kurš arī mūs iemānīja medniekos, taču galvenais inženieris Žanis Kulinskis (Imanta Kulinska -VAK, LTF tēvs) un viņa sieva Janīna bija ļoti interesanti cilvēki, sapasīgs ģimenes pāris ar izcilu meistarību pulcināt sev apkārt draugus, domu biedrus, rīkot diskusiju, kāršu spēļu un cita veida saietus. Abi viņi bija nesen atgriezušies no Gulaga, tur iepazinušies, tagad brīvībā aprecējušies, pazaudējuši visus vecos sakarus un paziņas. Taču Žanis, būdams izcili gudrs būvspeciālists, spēcīgs organizators un nepārspējams ietekmētājs un pārliecinātājs, kas tolaik bija ļoti svarīgi pie nepabeigtu objektu pirmstermiņa nodošanas (vispārpieņemta prakse padomjlaiku celtniecībā)un bijušais smagsvara bokseris, ātri tika ieskaitīts ministrijas vērtīgākajos speciālistos, un, izmantojot viņa pagātni, bez ceremonijām sūtīts no viena darba uz otru, kā labu spundi, ar kuru aizbāž radušās sūces mucām.

Gadu nostrādājis Talsos, viņš saņēma kārtējo norīkojumu uz Dobeli. Iepazinies ar turienes situāciju, bija panācis, ka arī mani dod viņam uz turieni palīgā. Kas man - jaunam puisim! Dzīvokli lai apsolīja…

Taču, kad ierados ar savām mēbelēm Dobelē, kuras gan sastāvēja no viena veca dīvāna un vairākām koka kastēm, kas aizstāja galdu un ēdienu skapi, mašīna mani pieveda pie kādas pirmskara celtas mājas vasaras verandas, un šoferis paziņoja, ka pagaidām mana dzīves vieta būšot šeit.

Kad griezos pie celtniecības pārvaldes priekšnieka pēc paskaidrojuma, tādu arī saņēmu: ja esot patriots, tad jāsaprotot, ka man vienam saņemt dzīvokli, kad rindās gaida ģimenes …Lūk, kad man tāda būšot, jo Kulinskis esot teicis, ka man ir līgava un taisos precēties(kas nebija patiesība), bet līdz tam laikam jau būšot uzcelta nākošā māja, kuras ātrākā tapšanā tad nu pats varēšu savu enerģiju ieguldīt.

Verandu, kurā es nodzīvoju divus gadus, no sava četristabu dzīvokļa bija visžēlīgi atdalījis un man “piešķīris” šis pats priekšnieks. Taču tā izrādījās liela kļūda no viņa puses, jo viņam bija stipri jaunāka sieva, un Žaņa pavisam citādam mērķim domātie meli bija pavisam greizā veidā radījuši viņā priekšstatu par mani. Nepagāja ne pāris nedēļas, kad kādu nakti pa atvērto logu ielīda un zem manas segas paslīdēja lokans, kaislē trīsošs sievietes augums. Apmulsis un satraukts, tomēr juzdams sirdsapziņas ne sevišķi stiprus klauvējienus, mēģināju viņu pierunāt un izstumt ārā, taču garās, slaidās kājas bija ap mani apvijušās kā čūskas, cietie krūšu āboli dedzināja manas krūtis. Mana rakstura stingrība pietika tikai tik daudz, lai pierunātu viņu pārvietoties no šausmīgi skrapstošās dzelzs gultas uz grīdu.

Divdesmit trīs gadus jauneklis, spēcīgs, ziņkārs, gribošs un nepilnus trīsdesmit piecus gadus sieviete. Tādā brīdī labāku kombināciju iedomāties grūti. Un mēs trakojām katrā izdevīgā brīdī. Līdz tas jau sāka atsaukties uz darbu. Un tad Žanis man “skābekli nogrieza”. Toreiz pirmo un pēdējo reizi redzēju viņu niknu, otrreiz vairs negribējās.

Tas laiks un tie gadi arī mīlai un trakulībām ir domāti, un ja tā padomā – daudzi miljoni odu tajos gados pabarojās uz mana plikā dibena Dobeles apkārtnes krūmājos un pļavās. Neesmu ne labāks, ne sliktāks par citiem vīriešiem, jo katrs manā vietā būtu atcerējies šos jaukos, palaidnīgos piedzīvojumus. Bet šoreiz stāsts par pavisam ko citu.

Vecākais darbu vadītājs Žanis Štoss Dobelē ir vēsturiska persona, kura dzimtai kādreiz būs piemiņas muzejs, jo viņa senču, it sevišķi viņa un viņa dēla vadībā ir uzbūvēta vai puse Dobeles. Gara, spēcīga auguma, ģērbies parastā “specovkā”, viņš sēdēja pie galda jaunbūves “kantorītī”, kas bija iekārtota vienā no nepabeigtās mājas istabiņām. Darbu vadītājiem bija istabas kantora ēkā, bet viņš tās neizmantoja, un uz kantori gāja tikai uz sanāksmēm vai operatīvajām apspriedēm, kurās sadalīja vienmēr trūkstošo transportu un citu tehniku. Bet no brīža, kad es viņam tiku nozīmēts par palīgu, arī uz tām viņš sūtīja mani.

Nekad agrāk un arī vēlāk neesmu saticis tādu vadītāju. Viņa darba stils ir vērts, lai to aprakstītu tuvāk.

No rīta jaunbūvē viņš vienmēr bija pirmais, lai arī cik laicīgi ierados es, tādēļ šodien pat nevaru pateikt cik ilgi pirms darba laika sākuma tas bija. Apsēdies savā istabiņā un izklājis uz galda projektu, viņš vienu pēc otra iesauca vecākos strādniekus, jo brigāde bija sadalīta pa 2-3 cilvēku posmiņos, kuri veica savu uzdevumu.

“Tā, Ivan, tu vakardienas mūrēto starpsienu līdz šai vietai nojauksi, jo tā ir šķība. Notīrīsi ķieģeļus- visus līdz pēdējam, jo citus nedabūsi, un uzmūrēsi no jauna. Un, ja vēlies saņemt normālu algu, līdz vakaram uzmūrēsi vēl šo. Nepaspēsi, nekas, pastrādāsi ilgāk. Ej, un pasauc Pēteri.”

Netika pieņemtas nekādas atrunas, un tādas arī nebija, jo visi jau labi pazina veco Štosu. Jāsaka gan, ka šādi gadījumi bija retums, jo objektu viņš apstaigāja reizes trīs dienā. Rokas uz muguras salicis, garo augumu kūkumā uzmetis, it kā baidoties ar pieri atsisties, viņš klusēdams, likās, galvu nepagriezis, lēnām apstaigāja celtni. Cik reizes es esmu viņam staigājis pakaļ, cenšoties, tāpat kā viņš, ieraudzīt kļūdas, maz padarītu darbu- slinkošanu, paviršības drošības tehnikā, vai neakurātu apiešanos ar materiāliem, man tas nekad nav izdevies! Pēc šīm pastaigām atkal tika izsaukti uz istabiņu vainīgie. Tur – darba vietā, viņš nekad nepateica ne vārda. Pārējā laikā, savā kaligrāfiskajā rokrakstā, kāds ir visiem mūsu vectēviem, kuri mācījušies skolās gadsimta sākumā, rakstīja atskaišu dokumentus.

Nekad viņš man nav stāstījis par savu pagātni, arī maz runāja par tagadni, tādēļ gadījumi, kad viņš par kaut ko pasmaidīja, likās sevišķi. Taču saukt viņu par drūmu vai īgnu nevarēja, jo visu laiku no viņa staroja pašpārliecinātības miers un labsirdība, kāda piemīt stipriem cilvēkiem.

Es biju kļuvis vairāk par izsūtāmo, kā par profesionālu celtnieku, taču neko iebilst nevarēju, un, jāsaka, ka ar laiku mēs tīri labi sastrādājāmies, jo arī operatīvie risinājumi toreiz prasīja piepūli un uzstājību. Mēs jau bijām nobeiguši mājai visus trīs stāvus un strādājām pie jumta konstrukcijas un iekšējām starpsienām, bet logi nebija sastikloti, un visā būvē valdīja drausmīgs caurvējš. Tāpēc mans uzdevums bija “krist galvenajam Žanim uz nerviem” tik ilgi, līdz atsūtīs uz mūsu objektu pārvaldes vienīgo stiklinieku.

Beidzot tas brīdis bija klāt, un es gāju skatīties kā notiks šo darbu uzsākšana, taču, man par pārsteigumu, lai arī bija jau pagājis krietns laiks, kopš stiklinieks ar savu ”iedzīvi” tika atvests un darbiem jau vajadzēja sākties, ieraudzīju, ka nekas vēl nav sakārtots, bet vecajam stikliniekam apkārt drūzmējas šoferis ar krāvēju un vēl vairāki mūsu strādnieki. No skanīgajām balsīm un smiekliem sapratu, ka sarunas ir jautras un asprātīgas.

“Interesanti, kas tad šeit notiek!” es iesaucos patiesā sašutumā, redzot cik vienaldzīgi pret darbu izturas šis darbinieks, kura dabūšana man bija prasījusi tik daudz pūļu, un kuram, manuprāt, vajadzēja ar skubu sākt savus pienākumus, jo viņu gaidīt gaidīja nākošie objekti.

“ Steiga nav labākais darba pavadonis, tāpat kā paaugstināta balss, lai iepazītos.” Man pretim iznāca smaidīgs pamaza auguma vecāks vīrs ar skanīgu, skaļu balsi, un sniedza roku:

“Būsim pazīstami, mani sauc Jūlijs Students. Atvaino, bet mēs še mazliet uzjautrinājāmies par dažām filozofiskām lietām, bet kā teica Cicerons…”

Un tā, piemetinot savam teiktajam gudrus citātus, stiklinieks, nepārtraukti runājot, sāka izvietot savus galdus un lineālus viņam ierādītajā telpā.

“Mazliet safārējies, bet gudrs večuks”, nospriedu par stiklinieku, iedams projām apmierināts, ka esmu panācis viņa stāšanos pie darba.

Vakaros bieži gāju pie Žaņa galvenā (inženiera). Tam bija vairāki iemesli: interesantā sabiedrība, kas bieži pulcējās pie viņa un arī garšīgais cienasts, ar kuru mani vienmēr pacienāja Janīna vai Jancis - kā viņu visi sauca. Jancis bija uzņēmies mātes, vai pareizāk sakot- pilnīgu šefību pār manu likteni, tādēļ pirmkārt jau viņa nedrīkstēja ļaut man novājēt, kas bez viņas gādības noteikti būtu noticis, jo mana meistara aldziņa tik tikko spēja savilkt galus, lai varētu uzcienāt meitenes ar kādu liķiera glāzīti un danču biļetēm. Mātei es nekad nestāstīju par savām meitenēm un neprasīju padomus, bet Jancis to man stingri pieprasīja un uzraudzīja, lai tās būtu pietiekoši skaistas, pietiekošā daudzumā, lai neiemīlētos līdz ausīm kādā vienā, un vajadzēja būt arī pietiekoši prātīgam, lai nerastos sarežģījumi. Jāsaka, ka, ja neskaita pāris desmit vīrus, kuri mani ķēra pa pilsdrupas mūriem, vai upītes līčiem ar cirvjiem un nažiem apbruņojušies, citādi viss noritēja normāli.

Šajā vakarā ar mazliet nievājošas balss pieskaņu paziņoju, ka stiklinieks, kurš šodien ieradās objektā, ir tāds mazliet ķerts, lai neteiktu vairāk. Taču abi Kulinski, pārtraukuši ēšanu tik pārmetoši uz mani paskatījās, ka man gandrīz karote izkrita no rokas.

“Vai tu zini, kas ir Jūlijs Students?!”, jautājums tika uzstādīts ar tādu uzsvaru, ka man pat mute nevērās lai pateiktu- nē.

“Jūlijs Students ir pirmskara Latvijas universitātes filozofijas profesors, Berlīnes universitātes goda doktors, ļoti darbīgs sabiedriskajā dzīvē. Bet tagad, atteicies pasniegt komunistu filozofiju, strādā par parastu stiklinieku”.

Taču tas netraucē mani rakstīt piekto nodaļu.

1  2  3   4  5   6   7   8   9   10    11   12   13   14   15

[ATPAKAĻ]